Koloniālie entuziasti

Fotogrāfijas muzejā apskatāmā vācu jauno fotogrāfu izstāde “Ķermenis” vispirms sagroza galvu ar pieteikuma atvēzienu un pēc tam priecē ar cerību, ka izstādītajiem autoriem droši vien “zvaigžņu stunda” vēl priekšā. Papildu intrigu nodrošina kuratore Agnese Sofija Kusmane – kādreiz aktīva un kaismīga Latvijas mākslas dzīves komentētāja, kas pēdējos gados publicējusies maz.

Ķermenis, bez šaubām, ir viena no 20. gadsimta otrās puses mākslas centrālajām tēmām, kas savulaik veiksmīgi aktualizēja kristīgajai pasaulei būtisko miesas un gara dalījumu un pat pretstatījumu laicīgā skatījumā. Šī inerce acīmredzot ir ietekmīga joprojām. Kuratores pieeja saskan ar izplatītu priekšstatu par ķermeni nevis kā dvēseles mājvietu, bet drīzāk gan – sprostu, cietumu, naidīgu tirāniju, kopš dzimšanas brīža grūstošu un kraham nolemtu konstrukciju, caur kuru relizējas varas un sabiedrības ļaunpratīgā apspiešana. Kuratore izstādes ievadrakstā atsaucas ne tikai uz Marksa un Freida, bet arī Merlo Ponti, Barta un Sontāgas atziņām, kuri, ja vēl pieplusotu Fuko un Deridā, veidotu arī Latvijas intelektuāļu vidē visbiežāk citēto domātāju izlasi. Viņu iedibinātā dekonstrukīvā maniere, kādā domāt par ķermeni, sen iekļauta humanitāru izglītības iestāžu programmās, un ir neizsmeļams atklājumu un pārsteigumu avots studentiem, kādi, liekas, nupat vēl bijuši “jaunie vācu mākslinieki”. Iespējams, tādēļ viņi ar lielu entuziasmu tiekušies ilustrēt minēto filozofu tēzes, atmaskojot un šaustot kapitālistiskās sabiedrības liekulību un maldus.

Izstādes vispārīgais nosaukums gan prasītos pēc plašākas mūsdienās pastāvošo skatupunktu panorāmas, piemēram, liecības par pēdējiem “lielajiem” ķermeņa un dvēseles samierināšanas projektiem: hipiju ideoloģiju, zaļo domāšanu vai izplatīto aizraušanos ar Austrumu mācībām. Varbūt izstādes nosaukumā būtu bijis derīgi kaut mazliet sašaurināt pretenziju plašumu, jo izstādes autoru loks un atlasīto darbi fokusē uzmanību tikai uz atsevišķiem jautājumiem.

Pirmais no tiem ir par ķermeņa spēju izrādīt tajā mītošo būtni kaut cik kompleksi. Turklāt runa ir nevis par kustības, žesta vai mīmikas ekspresiju, bet ķermeņa izskatu. Vai tas kaut ko pauž par cilvēku, rāda viņu kopumā vai tikai daļēji – kā jūkošu un brūkošu mašīnu, kuras “pasažieris” varbūt atrodas pavisam citā ceļojumā? Atbildes šeit var būt diametrāli pretējas. Kā lai neatceras 19. gadsimta reālisma literatūru, kurā varoņu portretēšanai izmantotas frāzes “ar augstu, gudru pieri” vai “apņēmīgu zodu” un “atklātu skatienu”. Postkoloniālisma laika literatūrā gan vairs neatrast pat liecības par varoņu ādas krāsu (piemēram, Dž. M. Kutzē romānā “Negods”). Fotogrāfija, kā redzams, ir citās domās.

Ar izbrīnu bija jālasa Franka Hēles (Frank Höhle) lielizmēra figurālo kompozīciju pamatojums – viņš esot tiecies modeļiem “nolobīt ķermeņa čaulu”, lai piekļūtu dziļi iekšpusē esošam kodolam. Ja ar pirmo uzdevumu veicies tā neko (modeļi ir normāla vecuma, abu dzimumu, indiferenti ģērbti), tad “kodola” saskatīšana šķiet diezgan apšaubāma. Teiciens par “acīm kā dvēseles spoguli” taču ir nekas vairāk kā klišeja. Tālumā vai iekšupvērstie skatieni par to “nēsātāju” personībām klusē kā partizāni. Vienu un to pašu modeļu izkārtojums dažādos lielizmēra trijstūros negaidīti rosina pavisam citas domas – par personu savstarpējo aizvietojamību pieņemtu normālību konstellācijās. Raksturīgi, ka vācu jaunatni ne pārāk nodarbinājusi pašu pieredze vai tuvākā apkārtne – viņi droši devušies uz tālām zemēm, arī pārnestā nozīmē, portretējot amerikāņus un krievus, vecus un slimus. Visur viņi saskatījuši kaut ko zīmīgu, ko labprāt pavēsta mums.

Visjautrākā ir Pētera Granzera (Peter Granser) kolekcija “Sun City”, kurā smaidu izraisa amerikāņu pensionāru centieni pasniegt sevi vecumam neatbilstošos vizuālajos tēlos. Šai pārtapšanai esot “visnotaļ komiskas aprises”, apgalvo kuratore. Viņa gan nepaskaidro, kā tad būtu jāizskatās veciem cilvēkiem un kādēļ gan lai viņi neģērbtos kā jauni? Progresīvāka uniforma – kedas, aizsargkrāsas vamži un mugursomas taču neizskatītos piedienīgāk. Visticamāk, fotogrāfa paaudzei vecie ļaudis liekas mazliet nenormāli jebkurā izskatā – arī tā izpaužas anotācijā kritizētais jaunības un veselības kults.

Vairākos fotogrāfiju ciklos redzami slimību mocīti ķermeņi. Ar vislielāko iejūtības devu veidotas Andreas Engelkes (Andrea Engelke) fotogrāfijas “Kurlais klusums”, kuros delikāti fiksēti cilvēki sāpju mirkļos. Tomēr no ķermeņa vainām līdzpārdzīvojums aizklejo uz sociālo sfēru – vientulību, atstumtību. To fotogrāfe modelē ar kadrējuma un izgaismojuma tēlainajiem līdzekļiem, cilvēku pozām atvēlot sekundāru nozīmi. Sociālu saskarsmi kā pretspēku nelaimēm, iespējams, saskata Sibille Fendta (Sibylle Fendt), kas fotografējusi sievietes ar krūts vēzi. Vizmaz tā vedina domāt izvēle dokumentēt specifiski “sievišķīgu” slimību. Šajā gadījumā slimībai ir acīmredzams raksturs – apstarošanas izraisīta plikgalvība utt. Vēl uzkrītošāk vizuāla ir skandalozā Ivonnes Teinas (Ivonne Thein) sērija, kurā attēloti anoreksijas upuri galējā stadijā. Patiesībā – vēl aiz galējās, jo attēli ir manipulēti. Tas nepārprotami darīts potenciālo slimnieču iebiedēšanas nolūkā, tomēr jāņem vērā, ka slimība ir psihiskas dabas. Kas veselam prātam var likties šausmīgs, slimības skartam – kā skaistuma apsolījums, maldīga ilūzija, ka vēl ir pēc kā tiekties. Spēle ar galējībām var izrādīties bīstama.

Visdiskutablākā tomēr liekas Andreas Dīfenbahas (Andrea Diefenbach) sērija “AIDS Odesā”. Šai slimībai nav tik acīmredzamu pazīmju kā iepriekšjām – vispārējs ķermeņa vārgums varētu būt neskaitāmu iemeslu radīts. Toties ir eksotiskas dekorācijas – Odesas postpadomju vide, ko autore tēlojusi ar tūristisku jūsmu un koloniālu entuziasmu. Tam vēl japieskaita kuratores komentārs par modeļiem: “Šķiet, ka liela daļa ir radusi pie vētraina dzīves veida, viņu acīs nav redzamas jel kādas izglītības pēdas.” Šeit jautājums par ķermeņa spēju paust informāciju par tā “nēsātāju” ir tuvu kategoriskam noliegumam. Pretējā gadījumā varētu izrādīties, ka izglītības līmeni visjaukāk ir noteikt “uz aci” (droši vien kuratore un fotogrāfe ir diezgan apmierinātas ar to, ko redz spogulī?), ka nabadzīga vide liecina par netikumīgu dzīvesveidu, ķermeņa trūkumi – par garīgiem, fiziskas īpašības vēsta par atkarībām vai seksuālo orientāciju – un kas gan lai liegtu mums piemērot šīs noderīgās zinības dzīvē?