Par Latvijas reklāmas fotogrāfiju
Man ir dziļas simpātijas pret to, ko Arnis Balčus šeit ir uzsācis, un tikpat dziļas aizdomas, ka tas, par ko viņš lūdza uzrakstīt, proti, fotogrāfija Latvijas reklāmā, ir gandrīz pagalam. Zinu, tas ir neobjektīvi, nebalstās nekādos pētījumos, nav pierādāms ar datiem un es strādāju reklāmas aģentūrā DDB, tāpēc pieņemu visus iespējamos pārmetumus neorientēšanās un interešu konflikta sakarā. Māris Ločmelis, Gatis Rozenfelds un citi meistari, ar kuriem pēdējā gada laikā ir bijis gods sadarboties, varētu protestēt un uzrādīt mūsu kopējā darba augļus, kas būtu skaitāmi uz 1-2 roku pirkstiem. Taču pamiruma stāvokļa galvenais rādītājs, manuprāt, ir nevis tas, cik bieži fotogrāfi reklāmas aģentūras darba plūsmā iesaistās, bet kāda ir dinamika, kas mainās un ko šīs pārmaiņas reklāmas un fotogrāfijas attiecībās nozīmēs nākotnē.
Pieņemamas tehniskas kvalitātes aparatūras plašā pieejamība ir viena acīmredzama un nenovēršama pārmaiņa, kas pēdējos 10 gados ir dramatiski mainījusi fotogrāfu un reklāmas aģentūru sadarbību. Ar vienu Canon EOS 5D, baltu virsmu, divām zibspuldzēm un atstarotājiem pietiek mazbudžeta kampaņas fotosesijai, un krīze ir pieradinājusi pie “in-house” risinājumiem kā pašsaprotamas izvēles. Vai var vēl lētāk un labāk, nekā bildēt pašiem? Var. Jāiet uz Shutterstock. Par 249 dolāriem mēnesī var lejupielādēt 750 no 14 miljoniem attēlu, starp kuriem gan neatradīsiet lokālās slavenības, bet, ja vajadzīgas smaidošas “generic” skaistules – izvēle lielāka nekā iedzīvotāju skaits Rīgā. Tāpēc viena profesionāla fotostudija nevar nopietni būvēt savu biznesu uz reklāmas darbu vien, jo tā nevar konkurēt ar lētiem fotostokiem, reklāmas aģentūru pusprofesionālajām studijām un arī īstu reklāmas darbu apjoms naudas izteiksmē ir pārāk niecīgs. Ja jau tas nav nopietni, kāpēc ieguldīt laiku un piepūli, lai mēģinātu šo biznesu atdzīvināt un attīstīt?
Reklāmas aģentūras pašas šobrīd ir visai norūpējušās par savu darbības modeli, kas būtiski nav mainījies kopš sešdesmitajiem gadiem. Tas paredz, ka katrs procesā iesaistītais profesionālis rūpējas par savu darba posmu, saņemot uzdevumu no vienām rokām, apstrādājot un nododot tālāk citās. Fotostudija saņem no aģentūras mākslinieka skici, saorganizē modeļus, rekvizītus, stilu un grimu, mākslinieks atnāk uz fotosesiju, studija nākošajā dienā izsniedz disku ar 40 labākajām bildēm, izraksta rēķinu un visi laimīgi. Šajā modelī fotostudijas lielākā vērtība ir pats fotogrāfs un profesionāla procesa vadība, bet reklāmas aģentūra kā būtisku uztver tikai pirmo. Salīdzinājumam, plānojot kampaņas video rullīša producēšanu, aģentūra parasti vispirms domā, kuru studiju piesaistīt – Angels Studio? Tritone? Grandma? Pēc tam seko konkrētas personālijas – režisors A? Operators B? Visi zina, ka Angels var katram projektam piesaistīt gan režisoru no Lietuvas, gan operatoru no Norvēģijas, ja budžets to atļauj. Plānojot vides reklāmu, aģentūra domā citādi – Ločmelis? Rozenfelds? Zernovs? Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka sadarbības modelī aģentūra-fotogrāfs, pretēji modelim aģentūra-studija, automātiski atkrīt viss pārējais, ko studija varētu darīt, konkurējot nevis ar fotogrāfa vārdu, bet spēju uzņemties visu darbu, sākot no mākslinieka idejas un beidzot ar publicējamu, elpu aizraujošu attēlu, kur fotogrāfa darba daļa varbūt ir tikai 30% , bet pārējo sastāda 3D un “postproduction”. “Domājiet par mums kā mašīnu. Ievadiet ideju vienā galā, gatavs attēls nāk ārā otrā. Mēs esam vizuālā mašīna,” teikts Carioca Studio mājas lapas sadaļā Who We Are. Carioca darbojas Bukarestē, Rumānijā, un ieņem 8. vietu Lürzer’s Archive (periodisks izdevums, kas apkopo labākās reklāmas kampaņas) 200 pasaules labāko fotogrāfu sarakstā. Kompānijas mājas lapā nav neviena fotogrāfa uzvārda, toties ir Toyota, Nestle, Sony, Vodafone un citu megazīmolu starptautisku kampaņu vizuālie materiāli.
Pirms 2 gadiem, tiekoties ar Gati Rozenfeldu, runājām, ka foto un CGI (Computer-generated imagery) speciālisti vienā komandā būtu dzīvotspējīgs modelis arī Latvijā. Kāpēc tas tā arī nav realizējies, man nav saprotams. Pārāk mazs tirgus? Bet vai valstī ar superātru un pieejamu internetu ir jāierobežo sevi ar vietējiem klientiem? Ja Rumānija ir pārāk tāls un nesaprotams piemērs, paskatīsimies tepat uz dienvidiem: Lietuvas studija Cyklopes, neskatoties uz tādiem pašiem tirgus ierobežojumiem, uzvedas kā internacionāls foto “production house” (mājas lapa tikai angļu valodā), kas strādā visai Baltijai un kuras darbu portfelim analoģisku Latvijā diemžēl atrast nevar. Vismaz ne tīmeklī. Varbūt pie vainas ir latviešu izslavētā nespēja sadarboties? Grafiskajā un interaktīvajā dizainā mums, par laimi, ir piemēri (Asketic, Cube), kas apliecina, ka protam gan sadarboties, gan Latvijā netrūkst jaunu talantīgu cilvēku. Varbūt fotogrāfijā un CGI integrētas komandas, ne tikai talantīgi indivīdi (skat. Latvian Art Directors Club konkursa laureātu Nilu Vilni), vēl pieteiksies. Varbūt jau šogad?
