Par Romāna Korovina “Kotletēm un sniegu”

Romāna Korovina izstādē “Kotletes un sniegs” es kotletes nepamanīju, bet runā, ka tās esot aiz sniega lāpstas. Centrā novietotas klavieres, kurām ar skoču pielīmētas neredzamas (tāpēc, ka iekšupvērstas) gleznas un zīmējumu ruļļi. Tām blakus sēž meitene ar podu galvā (teksts uz tā vēsta, ka viņai nav sirds). Pret tuvējo sienu atstutēta tirkīzzila kompozīcija ar vecīgu krēslu, kurā kā tāda ceļazīme iesprausta glezna uz mieta. Ir vēl lērums visādu objektu – mēbeles, iedarbināta digitālā tehnika un citi krāmi, bet pie sienām, ap kolonnām un vēl viskautkur – fotogrāfijas. Arī gleznojumi izstādīti, tā trausli, neobligāti – uz burkām, tualetes papīra cilindriņiem.

Tā vien šķiet, ka Romāns Korovins ir gribējis paslēpt savas domas bišu stropa cienīgā troksnī. Būtu es rūdīts komunikāciju teorētiķis, uzreiz saberzētu rokas un ķertos pie atšifrēšanas. Pārklātu kādu universālu shēmu visai šai jezgai telpā un sašķirotu, kur zīmes, kur simboli, kur indeksi. Bet es neesmu. Man vienkārši likās ļoti interesanti, patīkami un lietderīgi atrasties vidē, kas atgādina darbistabu – bērnistabu, jo es varēju ļauties ilūzijai par nekonvencionālu radošumu, pat labi zinot, ka viss ir speciāli skatītājiem inscenēts, mākslīgs.

Kā jau tas bija gaidāms, arī šajā izstādē eksponētos Korovina darbus raksturo līdz huligānismam asprātīga teksta un tēla savienība, prasme darbināt vizuālus tēlus. Vairākkārt demonstrēts viņa īpašais talants sadzīviskas situācijas izspēlēt drāmās, psihoanalītisku skeču modeļu lomās animējot augļus un dārzeņus vai citus pa rokai esošus priekšmetus. Foto un video stāsti šķiet atbruņojoši naivi, banāli, iejūtīgi un reizē daudznozīmīgi. Tajos atbilstoši humoreskas – parodijas labākajām tradīcijām vieni un tie paši tēli uztverami ar pavisam atšķirīgām nozīmēm (par gurķiem un cīsiņiem tā kā būtu skaidrība, atceroties Mumij Troll videoklipu dziesmai “Medvedica” (2003), bet vēl ir apelsīni, ķirbji, medus u.c.).

Kas attiecas uz izstādes kvalitatīvāko attēlu klāstu – fotogrāfijām – cieņu raisa Romāna Korovina konsekvence, darbojoties tādā kā improvizētā klusās dabas žanrā un jūtīgi izmantojot tajā slēpto animisma potenciālu. Veikli un pareizās proporcijās miksējot to ar socārta iecienītajiem paņēmieniem mākslinieks, šķietami izklaidējoties un uzjautrinot citus, rada cilvēku un lietu dabas pētniecībai noderīgas vizuālas formulas. Ekspozīcija “Kotletes un sniegs” ir tieši tikpat jocīga, absurda un valdzinoša, cik tās nosaukums.