Starp metafiziku un sentimentu

Fotogrāfa Aleksandra Sļusareva (1944-2010) fotogrāfiju izstāde “Telplaiks” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (otrā stāva vestibilā) skatāma nopietni. Pie darbu atlases strādājis gan fotogrāfa dēls Maksims Sļusarevs, gan izstādes kuratore Irēna Bužinska, gan fotogrāfa draugi Inta Ruka un Andrejs Grants. Rezultātā skatītājiem tiek piedāvāta pārdomāta melnbaltās fotogrāfijas kolekcija, kurā vadmotīvu nosaka Sļusareva rokrakstam tipiskas klusās dabas un pilsētvides ainavas. Iekļauti gan 1970. gadu un 1980. gadu sākuma darbi (sudraba želatīna kopijas), gan virkne 2008. gada darbu (kā printera izdrukas). Netop gan īsti skaidrs, kādēļ šai stilistiski vienotajai kolekcijai piejaukti darbi, kuri veidoti citā fotogrāfiskā valodā (piemēram, “Skatiens”). Ārpus izstādes formālā un saturiskā konteksta atrodas arī fotogrāfa Borisa Mihailova portrets, jo ekspozīcija ir visai kompakta un saturiski tai nav iespējams pretendēt uz vispārēju autora daiļrades retrospektīvu.

Eksponētajiem Sļusareva darbiem klusās dabas žanrā raksturīgas minimālistiskas, abstrakcijai tuvas kompozīcijas, kurās noteicošā ir grafiska tumšo un gaišo laukumu saspēle, priekšmetu apjomu, ēnu un gaismas atspulgu un atspīdumu līdzsvars. Līdzīgi kā Rietumu modernisma perioda glezniecībā (no impresionistiem līdz Lekorbizjē un pūrismam un Džordžo Morandi), klusās dabas kompozīcijās iekļautie priekšmeti ir šķietami atbrīvoti no simboliskas nozīmes. Kartona kaste vai papīra turza kļuvuši par daļēji abstraktiem motīviem, kuri pakļauti autora formālai un estētiskai iecerei. Savukārt fotodarba vēstījums paliek nedeklarēts. Lai to notvertu, nereti tiek lietots paša autora ieviestais apzīmējums “metafiziskā fotogrāfija”, un tikpat svarīga ir darbu formālistiskā orientācija. Uz jautājumu par skaistuma jēdzienu fotogrāfijā Aleksandrs Sļusarevs atbildējis, ka skaistums ir “esošā harmonija” ¹⁾Slyusarev, Alexandr, with Mikhail Sidlin. Hinting at Reality. In: Beyond Memory. Soviet Nonconformist Photography and Photo-Related Works of Art. D.Neumaier (General ed.). New Brunswick, New Jersey, and London: The Jane Voorhees Zimmerli Art Museum and Rutgers University Press, 2004, p. 302.. Tāpat iespējams runāt arī par zināmu vēsumu un atsvešinātību, racionālu un gluži matemātisku kompozīcijas struktūru, kas sastopama gan klusajās dabās, gan pilsētvides skatos un abstrakcijai tuvās minimālistiskās kompozīcijās. Pats autors “vēsajai” interpretācijai varbūt nebūtu piekritis, jo ir teicis, ka “man ir ļoti būtiskas jūtas, kuras var nosaukt par sentimentālām” ²⁾Citēts pēc: Vikuļina, Jekaterina. Aleksandra Sļusareva metafiziskā fotogrāfija. Foto Kvartāls, Nr. 4(24), 2010, 26.lpp.. Tomēr dažādu lasījumu iespējas autors nav noliedzis: “man ir visai sarežģītas attiecības ar skatītāju. Viņš nevar “ienākt” acumirklī, vajadzīgs laiks, lai pierastu pie konkrētā darba un manieres.” ³⁾Slyusarev, Alexandr, with Mikhail Sidlin. Hinting at Reality, p. 299.

Aleksandra Sļusareva pilsētvides ainavām raksturīgi motīvi ir atspulgi, grafisks ēnu raksts un lakoniskas kompozīcijas. Kā norādījis Sļusarevs, tieši mākoņu atspulgi peļķē ir bijusi viņa pirmā izdevusies fotogrāfija ⁴⁾Vikuļina, Jekaterina. Aleksandra Sļusareva metafiziskā fotogrāfija, 24.lpp.. Ir pamatoti vilkt dažas stilistiskas paralēles ar Aleksandra Sļusareva domubiedra, Latvijas fotogrāfijas klasiķa Egona Spura ciklu “Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos”. Abiem autoriem raksturīga novēršanās no faktoloģiska dokumentālisma un interese par fotokadra kompozīciju, laukumu attiecībām un grafisku valodu. Egons Spuris raksturojis Sļusareva radošo darbību kā “tieksmi uz skaudru, poētisku tēlainību, izvairīšanos no tiešās literārās komponentes” ⁵⁾Citēts pēc: Bužinska, Irēna. Egons Spuris. Skaudri poētiskās tēlainības meistars. Foto Kvartāls, Nr. 5(19), 2009, 18.lpp..

Lielākā daļa ekspozīcijā iekļauto fotodarbu neatklāj savu laikmetu un sociālo realitāti. Var piekrist, ka šajās fotogrāfijās “megapoles arhitektūras detaļas un fragmenti rada pilsētas kluso dabu” ⁶⁾Vikuļina, Jekaterina. Aleksandra Sļusareva metafiziskā fotogrāfija, 24.lpp.. Ekspozīcijas kopējā stilistika akcentē Sļusareva interesi par motīviem un fotogrāfisko valodu, kura tika iedibināta starpkaru perioda Rietumu modernisma fotogrāfu darbībā. Tā, piemēram, “Māja Šauļos” (1980) sasaucas ar amerikāņu fotogrāfa Pola Strenda atsevišķiem darbiem, kuros dominē ar racionālo prātu neizzināmais “klātbūtnes un atmosfēras” ⁷⁾Clarke, Graham. The Photograph. Oxford: Oxford University Press, 1997, p.176. faktors.

Jāatzīmē, ka izstāde “Telplaiks” iepazīstina tikai ar vienu Aleksandra Sļusareva radošās darbības šķautni. Papildināt priekšstatu par autora radošo darbību var šeit.