Ilze Vanaga
Pirms sešiem gadiem Ilze Vanaga (1979) devās uz Londonu, lai strādātu par asistenti citiem fotogrāfiem. Kā viņa pati apgalvo, tikai Londonā tā pa īstam aptvērusi, ka vēlas nodarboties ar fotogrāfiju. Ik pa laikam atgriežoties Latvijā, Ilze sāka fotografēt draugus un paziņas, kā arī brāļa meitu Katrīnu. Tieši mazās meitenītes portreti un vide – Ilzes bērnības vieta Kuldīga – lika pamatu sērijai “Childhood is like a loaded gun” (Bērnība ir kā pielādēts ierocis), kurā fotogrāfe vēlreiz izdzīvo savu bērnību. Fotogrāfijas vēsta par kompleksiem, izolētību un psiholoģiskām traumām, kas raksturīgas pirmspubertātes vecumā, tajā pašā laikā uzjundot patīkamas nostalģiskas sajūtas pēc nevainīgas bērnības. No 3. līdz 27.februārim daži viņas darbi skatāmi grupas izstādē Fotomuzejā.
Tu jau pusgadu esi atpakaļ Latvijā. Kāpēc esi atgriezusies un ko tu šeit dari?
Piecus gadus, kamēr dzīvoju Londonā, es ik pēc četriem mēnešiem braucu uz Latviju bildēt, jo visi mani stāsti dzīvoja šeit. Londonas vide mani neiedvesmoja fotografēt personīgos projektus, bet caur to man atvērās kaut kāda trešā acs par savu, tīri emocionālu saikni ar lietām un cilvēkiem šeit. Kā jau tas ir daudziem, kad no distances sajūti un redzi lietas skaidrāk, saasinātāk. Londona man iedeva brīvības sajūtu, ka es varu būt jebkur. Tam pa vidu es iemīlējos latviešu kovbojā un Londonai tika pielikts punkts. Tagad šeit Rīgā piedalos visādos “mafijas” foto projektos.
Kā pa šo laiku ir mainījusies Latvijas modes fotogrāfija?
Braukājot šurpu turpu, katru reizi lidostā atvēru latviešu modes žurnālus, bet pakāpeniski tas mani noveda līdz stāvoklim, kad es tos vairs vaļā nevēru. Tā ir tāda nepateicīga situācija – lai vērtēju Latvijas modes fotogrāfiju pēc tam, kad esu strādājusi vienā no nozīmīgākajām modes fotogrāfijas studijām pasaulē un asistējusi pasaules modes top fotogrāfiem, redzējusi viņus darbībā. Pēc tam ir neiespējami skatīties uz to, kas notiek šeit. Man liekas, ka te viss vēl iesprūdis deviņdesmitajos gados. Tas ir tā, it kā mēs nedzīvotu uz planētas Zeme, it kā laiks šeit neietu uz priekšu. Nav adekvāti salīdzināt Latvijas un Londonas tirgus, tomēr individuālam slinkumam, neizglītotībai un ignorancei es nekādus attaisnojumus nevaru atrast.
Vai bērnības atmiņas ir izdzīvotas? Vai tu domā turpināt darbu pie “Childhood is like a loaded gun”?
Jā, bērnības atmiņas savā ziņā ir izdzīvotas. Tas ir nedaudz skumji, jo man ir pazudis tas emocionālais konteksts, kādēļ es bildēju Katrīnu, bet tajā pašā laikā es jūtos ārkārtīgi atvieglota. Atvieglota pati no tā savas bērnības rēbusa. Tomēr ceru, ka Katrīnu turpināšu fotografēt, viņa ir mana mūza, bet jau pilnīgi citā kontekstā. Tas būs stāsts par viņu pašu nevis mani.
Man bērnu motīvs ir ārkārtīgi tuvs. Es bērnus redzu kā filmu tēlus, manī nepārtraukti dzīva ir sajūta no Lerija Klārka (Larry Clark) “Kids” un citām filmām. Pāreja no bērna uz pusaudzi man liekas tik patiesa un brīnišķīga – kā tu ar visu savu bērna milzīgo pārdzīvojumu kāp iekšā tajā lielo pasaulē. Un tu īsti pat nesaproti, kas ar tevi notiek, šis mulsuma periods mani fascinē līdz bezgalībai. Es ļoti gribu saglabāt to saikni ar Katrīnu, lai piedzīvotu viņas pārvērtības.
Ar kādu kameru un filmu tu fotografē?
Ar Mamiya RZ 67 un 10 gadus vecām Kodachrome slaidu filmām, kuras man vēl bija tā laime lietot. Tagad tās vairs nav ražošanā, bet brīnišķīgie filmu piegādātāji Londonā man atdeva veselu kasti.
Pie kāda projekta tu strādā pašreiz?
Pavisam nesen mani uzrunāja viena Polijas galerija, un es izdomāju, ka gribu uzbildēt tādu ārpus eksistences balto sapņu sēriju. Šis būs tāds “last minute” projekts, jāpaspēj, kamēr pavasaris nav sakāvis ziemu ar savu bērzu pumpuru slotiņu.
