Dzejnieka piezīmes fotogrāfiskajā realitātē
Fotogrāfa un dzejnieka Aleksandra Zapoļa izstāde “M kā mācība” parāda mākslas saistību ar dzīvi un dzeju tās subjektīvajā redzējumā, necenšoties izpatikt skatītājam. Tas ir dzejisks vēstījums eksitenciālā nozīmē, pieskaroties dziļi personiskām tēmām, nemēģinot tās glorificēt. Intīma dzejnieka dienasgrāmata fotogrāfiskās piezīmēs, kas fascinē ar neviennozīmīgi gaistoša atklāsmes mirkļa sākumu un atgādina par trauslo robežu starp ekshibicionismu, teatrāli uzstādītu un patiesu kadra studiju. Foto kolekcijas vienojošais motīvs ir meitenes portrets dažādos apgaismojumos un smalkās subjektīvo emociju rindās, iezīmējot klasiskās fotogrāfijas pamatprincipus, kas portretu variācijās ļauj vērotājam izsekot attēla modifikācijām. Tās ir tiešas vai netiešas eksaktas kadra kompozīcijas, kas sastopamas klasiskajā zīmējumā, fiksējot pirmatnīgu acumirkļa burvību un atgādinot par minimālisma iespējām ideālā koncepta meklējumos. Zapoļs nereti veido vairākus nepabeigtus portreta uzmetumus, cilvēka sejā un ikdienišķajā meklējot nevis informāciju par konkrētu notikumu, bet gan tēla subjektīvajā rakursā tverot mirkli kadrā un telpā, kas manifestē to gaistošā poēzijā starp mulsumu un neaizsargātu atklāsmi.
Zapoļa dzejnieka pieredze fotogrāfijās ir ļoti izteikta. Zapoļs fotogrāfiju redz kā emocionāli kustīgu dimensiju, kas dzejnieka acīm meklē aizvien jaunas konstrukciju variācijas. Vizuālā informācija kārtojas līdzīgi dzejas rindām, sniedz krāsainu un melnbaltu redzējumu, ikreiz sekojot jaunam tēla un telpas sublimācijas modelim, kas vienmēr paliek uzticīgs pamatkonceptam, izvērtējot tēla un telpas teoriju un praksi. Aleksandra Zapoļa portretu sērija ir atzīšanās mīlestībā un aktīvs dialogs ar skatītāju par emocionālās pieredzes šķietamo neapstrīdamību. Kolekcija balansē starp netveramo un sakārtoto fotogrāfisko telpu. Kā pulsējot dzejnieka sirdspukstiem, tā pārvērtē poēzijas jēdzienisko formulu fotogrāfijā, kas seko zemapziņas noslēpumiem un veido jaunu filozofiskās uztveres dimensiju.
