Tamāra un Tatjana Šuškicas
Tamāra un Tatjana Šuškicas (Tamara & Tatjana Šuškic, 1981) ir dvīņu māsas, kuras dzimušas Belgradā, Serbijā. Abas studējušas angļu, itāļu un spāņu valodas un paralēli literatūrai arī fotogrāfē. Stilistiski viņu fotogrāfijas ir tik pat identiskas kā viņu asins grupa. Inscenētajām fotogrāfijām, kurās portretētas ikdienišķas sadzīves ainas un kuru galvenās varones ir viņas pašas, piemīt momentuzņēmuma estētika, piešķirot viņu attēliem filmisku kvalitāti. Tamāra publicējusi divas dzejas grāmatas “A picture of a puzzle” un “Private show”, bet Tatjana pasniedz universitātē angļu un spāņu valodas. Patreiz Šuškicas strādā pie projekta par atmiņu rekonstrukciju, kam pamatā viņu mātes fotogrāfijas.
Kā jums radās interese par fotogrāfiju?
Tamāra: Man vienmēr ir bijušas ciešas attiecības ar attēlu. Man vienmēr ir paticis vērot vai vienkārši skatīties. Un tas cieši sasaucas arī ar manu dzeju, kas zināmā mērā vienmēr bijusi pilna ar dažādiem stāstiem. Es vēl joprojām kā tūrists pārvietojos no vienas pie otras, neatstāju novārtā ne fotogrāfiju, ne rakstītu vārdu. Šī sintēze ir ļoti svarīga, viena bez otras tās īsti nestrādā.
Tatjana: Mana mamma un viņas māsa daudz fotogrāfēja, un mani vienmēr fascinēja ideja, ka viņas spēlējās ar savu identitāti fotogrāfijā. Tas mani iedvesmoja un dažus gadus atpakaļ es sāku fotogrāfēt sevi un savu dvīņu māsu Tamāru. Fotogrāfijās mani interesē radīt “neeksistējošu realitāti”.
Nosauciet 5 lietas, kas jūs iedvesmo?
Tamāra: Lietas, kas mani fascinē fotogrāfijā, ir diezgan atšķirīgas no tā, kas mani iedvesmo dzejā. Šobrīd ceļošana, izbraukumi ar auto, viesnīcu istabas, peldbaseini un bāri ir lietas, kas mani iedvesmo fotogrāfijā. Arī tadiem fotogrāfiem kā Sallija Mena (Sally Mann) un Araki (Nobuyoshi Araki) ir nozīmīga vieta manā iedvesmu sarakstā. Savukārt dzejā mani iedvesmo franču rakstnieks Žoržs Batajs (Geoges Bataille), vācu kinorežisors Rainers Verners Fasbinders (Rainer Werner Fassbinder) un franču sociologs Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard).
Tatjana: Istabas, cilvēka seja un ķermenis, žesti, dekori, vārdi un visbeidzot piedzīvojumi, kas ir visa iepriekšminētā apkopojums. Manas intereses pastāvīgi mainās, tā kā šis saraksts varētu būt bezgalīgs. Tomēr vislielākās ietekmes nāk no filmām un grāmatām. Fasbinders, it īpaši viņa sieviešu tēli. Arī Džons Kasavītiss (John Cassavetes), Klēra Denī (Claire Denis), Ingmārs Bergmans (Ingmar Bergman), Deivids Linčs (David Lynch). Man ir jāpiemin arī austriešu dramaturģe Elfrīda Jelīna (Elfriede Jeline). Viņas darbos atspoguļojas ironiska, spēcīga un asprātīga valoda, kā viņa pati to raksturo – nebeidzamais sāpinājums (the never-ending wound). Tas viss kopā un vēl britu gleznotājs Lusians Freids (Lucian Freud) ir bezgalīgi iedvesmas avoti.
Viena otrai jūs esat fotogrāfiju galvenie tēli, tomēr tie neizskatās pēc pašportretiem.
Tamāra: Jā, tas brīžiem var likties mulsinoši, tomēr fotogrāfijas autors ir tas, kuram ir bijusi ideja par attēlu, lai gan bieži vien viņš ir vairāk kā režisors, kas novieto kameru, atrod pareizo leņki, gaismu, bet otrs tikai izpilda tādu kā slēdža funkciju.
Tatjana: Man ir interesanti transformēt manis pašas tēlu objektā un palikt vērotāja pozīcijā.
Jusu fotogrāfijām ir sava veida sociālās dokumentālistikas piegājiens, tomēr kadrs bieži vien ir ierobežots un koncentrēts uz jūsu pašportretiem. Kas notiek jūsu prātā, kad jūs inscenējat bildi?
Tamāra: Jā, mums ir ļoti daudz pašportretu. Manī laikam ir tāda ekshibicionistu puse, kas nav īsti saistīta ar izrādīšanos, bet gan teatrālismu. Man patīk spēlēt, manipulēt ar savu seju un ķermeni, un zināt, ka es esmu tā, kas provocē un vada manis pašas izdomāto stāstu. Amerikāņu fotogrāfe Frančeska Vūdmena (Francesca Woodman) arī bieži izmantoja sevi fotogrāfijās sakot, ka “es esmu tā, kura vienmēr ir sev pieejama, un es zinu, ko vēlos”. Ir arī sajūta, ka es viskomfortablāk jūtos pozējot pati sev un savai māsai. Tas notiek dabiski, jo esam ļoti tuvas un saprotam viena otru gandrīz instinktīvi. Tomēr viņa ir arī mans pirmais un nežēlīgākais tiesnesis.
Tatjana: Es mēģinu paņemt konkrētas situācijas no savas dzīves un tās no jauna inscenēt. It kā radīt citu īslaicīgu patiesības ilūziju. Paņemt kaut ko pazīstamu un piešķirt tam jaunu, atsvešinātu redzējumu.
www.flickr.com/photos/dark_lava/
www.flickr.com/people/28772124@N02/
