Fotomuzejs kā peļņas mašīna
Pērn maijā Stokholmā durvis vēra jauna izstāžu vieta Fotografiska. Dibinātāju ambīcijas bija lielas – kļūt par galveno foto izstāžu vietu nevien Zviedrijā, bet visā Skandināvijas un Baltijas valstu reģionā. Ēkas restaurācija izmaksāja 250 miljonus zviedru kronu (apmēram 20 miljoni latu), investīcijas netiek arī žēlotas mārketingam – izstāžu plakāti ir atrodami pilsētas metro katrā vagonā un ielās.
Šobrīd Fotografiska skatāmas divas lielas un divas mazas izstādes. Pirmā lielā sastāv no divām daļām – Kristofera Makosa (Christopher Makos, 1948) fotogrāfijām ar Endiju Vorholu (Andy Warhol) un Ronalda Neimeta (Ronald Nameth) kinokadriem no Velvet Underground koncertiem. Makosa fotosērijā, kas pieteikta ar nosaukumu “Lady Warhol”, redzams Vorhols pārģērbies dažādos tēlos. “Uz papīra” tiek vēstīts, ka darbi interpretē Mena Reja (Man Ray) sadarbību ar Marselu Dišānu (Marcel Duchamp), kad tie 1920.gados uzņēma fotogrāfijas, kurās Rejs pārģērbās par sievieti. Tomēr, skatoties darbus izstādē, nepamet sajūta, ka vienīgā projekta vērtība ir Vorhola klātbūtne tajā, kas principā jebko, kam pieskārusies popārta superzvaigzne, mūsdienās padara zelta vērtu. Lai raksturotu Vorhola personību, seksualitāti, viņa alter ego, no šīs 1981.gada “cross-dressing” fotosesijas būtu pieticis atlasīt vienu, divus fotoattēlus. Tā vietā redzam 50 fotogrāfijas, daudzas no tām ir gandrīz dublikāti, kas rada sajūtu, ka eksponēts ir teju viss, kas ticis uzņemts. Un tas nenāk par labu šiem pāris izciliem portretiem, jo tie pazūd telpā. “Lady Warhol” papildina Neimeta instalācija – palēnināti skatītāju filmējumi no Velvet Underground koncertiem. Ja šīs psihodēliskās projekcijas domātas kontekstam, tad tas tikai vēl vairāk rosina domāt, ka Makosa fotogrāfijas ir pāris tusiņu vakaru darba augļi, kas tagad pavairoti peļņas nolūkos.
Otra lielā izstāde ir Sāras Mūnas (Sarah Moon, 1941) retrospekcija. Pasaku motīvi ir angļu fotogrāfes iedevesmas avots visos viņas darbos. Cirks, ziloņi, mistiskas sievietes ved skatītāju cauri pelēcīgai, traģiskai, drūmai iedomu pasaulei. Autore izmanto arī dažādus tehniskus paņēmienus, lai fotogrāfijas izskatītos senilas. Grūti ir nepamanīt, ka iekārtojums nav pārāk veiksmīgs, lielās saspiestības un pārāk vājā apgaismojuma dēļ darbi traucē viens otram.
Bez šaubām, Fotografiska rašanās ir notikums, tomēr pēc tā apmeklējuma nejutos līdz galam paēdis. Vērojot izstāžu programmu, ir redzams, ka akcents tiek likts uz drošām likmēm, ar kurām var atpelnīt investīcijas – Annija Leibovica (Annie Leibovitz), Endijs Vorhols, Modes fotogrāfija, kas ir jau gatavas pa pasauli ceļojošas peļņas mašīnas. Pliks rietumniecisks aprēķins nosit arī auru kafejnīcā un grāmatnīcā, kur var atrast vienus no visdārgākajiem sendvičiem, fotoalbumiem un pastkartēm pilsētā. Šī biznesa modeļa ēnas puse ir eksperimentu, pārsteigumu, inovāciju trūkumus, kas veidotu institūcijas atšķirīgo tēlu globālākā mērogā. Tā vietā Fotografiska draud kļūt tikpat bezgaršīgs kā zviedru alus.
