/ Zane Ozola / Recenzija

Uztieptais koncepts

Līdz 27. martam kim? / VKN galerijā apskatāma Kaspara Podnieka izstāde “Savienotie trauki”. Viņš turpina savā darbībā jau iesāktās – lauku, dabas, harmonijas un cilvēka izcelsmes tēmas. Izstāde tiešā veidā sasaucas ar autora iepriekšējo sniegumu – “Neparasta vieta”, ar kuru mākslinieks ticis nominēts Purvīša balvai. “Savienotie trauki” sastāv no 3 fotogrāfijām, kurās personāži ir pacēlušies virs Drustiem, katrs savā ģeometriskas formas rāmī, kā arī mazāka izmēra darbiem – ģeometriskas formas attēliem kā darbu shematisku attiecību reprezentāciju.

Simpatizē Kaspara Podnieka prakse darbos akcentēt savu piederību, kā arī tajos implicētā vienkāršība, ar kuru mākslinieks pietiekami godīgi centies tuvināties sev izvirzītajiem jautājumiem. Podnieka fotodarbi “strādā” ar sava veida dubultas distancētības ienešanu vērojumā, kas parādās jau fotogrāfijas kā medija izmantojumā, kā arī darbos ietvertajās konotācijās māksliniekam levitējot virs savas dzimtās vietas pierastajām vietām un bērnības takām. Caur šo atspoguļošanu autors atklāj skatītājam jaunu perspektīvu, kādā raudzīties uz pierasto, zināmo, šķietami apnikušo un garlaicīgo, kā bieži vien tiek trivializēta Latvijas lauku tematika. Tādējādi caur lokāli nozīmīgām var tikt atsegtas universālas patiesības – vienkāršība, pamatīgums un īstums ir neapstrīdamas vērtības, kā arī deficīts šodienas mākslā.

Podnieks ar izstādi “Neparasta vieta” tika aizsācis tēmu, kura šai izstādē ir attīstīta tālāk, reflektējot par nozīmēm, kuras ietver izvēlētā tematika, tādā veidā samazinot risku kļūt banālam, atstrādājot diezgan populāro atsvešinātības un “postmodernā cilvēka stāvokļa” problemātiku laikmetīgajā mākslā.

Izstādes iespējamā interpretācija – ģimene kā hidrauliska sistēma, kur līdzsvars ir atkarīgs no citiem elementiem, implicē tradicionālās ģimenes arhetipisko nozīmi kā lietu kārtības pamatu. Skatītājam gan ir liegts uzzināt, ka atainotie personāži ir mākslinieks un viņa vecāki, tādējādi nesniedzot būtisku pavedienu saistīt konkrētos darbus caur prezentētajām formām vienotā, jēgpilnā interpretācijā. Rezultātā savienoto trauku definējums izstādes aprakstā šķiet mazliet uztiepts un rosina jautājumu par mākslas darba un tā apraksta attiecībām, skaidrojuma nepieciešamību un paša darba semantisko vērtību, kā arī šajā gadījumā – ar ko šī koncepcija atšķirtos no enerģijas nezūdamības likuma, Ņūtona gravitācijas likuma vai cita fizikāla metaforiska pielāgojuma, kuri principiāli vienmēr prezentē struktūru un saskaņotību sistēmas ietvaros.