Zazī un plikņi
Ziņa, ka Rīgā atvērta jauna galerija, kas veltīta fotomākslai, mani iepriecināja. Bez aizspriedumiem devos aplūkot galerijas Zazī jau otro izstādi – Armanda Grundmaņa (1977) kailfoto sēriju “Transit”.
Janvārī atvērtā galerija atrodas Dzirnavu ielā 20, Foto un Kino Akadēmijas telpās. Izstādes autors ir erotiskās fotogrāfijas pasniedzējs Foto Akadēmijā, taču galerijas telpas esot pieejamas izstādēm visiem, citēju “fine art photography fotogrāfiem”. Galerijas darbinieces man laipni piedāvā iepazīties ar galerijā izliktajiem materiāliem un iegūt papildus informāciju par dažādiem kursiem Foto Akadēmijā.
Zazī sevi pozicionē kā pirmo un vienīgo fotogrāfijas galeriju Latvijā. Šķiet, līdzīgi sevi raksturoja gan kim?/FK galerija, gan senāk galerija Ag7, bet visas tās skāris bēdīgs liktenis. Galerija kā savu mērķi ir izvirzījusi iepazīstināt ar Latvijas un ārzemju fotogrāfu darbiem, veicināt interesi par fotogrāfiju un akcentēt tās īpašo lomu mūsdienu mākslā. Galerijas direktore Tatjana Boguševiča stāsta: “Mūs neinteresē tās fotogrāfijas, kuru vienīgā funkcija ir dekoratīvā, būt par krāsainu traipu uz sienas. Mēs strādājam ar autoriem, kuriem ir drosme domāt un fotogrāfijās izstāstīt par sevi un savu laiku. Ar autoriem, kuriem ir, ko teikt.”
Ko mums vēsta izstādes autors Armands Grundmanis? Sērijas nosaukums latviskojams kā “Tranzīts” – cilvēku, lietu, materiālu pārvietošana no vienas vietas uz otru. Izstādes tekstā skaidrots, ka nevajag mēģināt fotogrāfijās saskatīt erotiku, ideju vai noskaņu. Autors ar fotogrāfijas palīdzību vēloties sasniegt emociju, prāta, sociālo uzskatu un erotiskuma sintēzi, kas cilvēku uztverē veido “logus” uz paralēlu dzīves skatījumu. Skatos.
Izstādē izliktas 14 melnbaltas fotogrāfijas, kas klasiskā stilā izvietotas vienā līmenī. Nevaru tās savienot sērijā. Ir bildes, kas estētiski vai tematiski varētu būt grupējamas kopā – “Program/Programma” un “Spiro/Es elpoju” vairāk vedina japāniskā virzienā (nosaukums gan pēdējai latīņu valodā), fotogrāfijas “Head/Galva”, “Games/Spēles”, “Reflections/Pārdomas” atgādina vēsmas no Rietumu foto vēstures, kamēr “Birthday/Dzimšanas diena” un “Sisters/Māsas” postpadomju atmiņas kiča formu. Tikmēr “Session/Sesija” liek uzraut uzacis, jo izskatās burtiski kā autora vadītā kursa iespējama mācībstunda. Un tik samāksloti.
Daļēji aizķertos aiz tēmas “dzīres un paģiras”. Vai mūsdienu (Latvija?) ir tik hipijiska? Un ko domā smēķējošā meitene vannā, kuras skatiens ir noķēris objektīvu? Vai autors te metaforiskā veidā atklāj sabiedrības it kā neeksistējošo šķiru sistēmu – divas bauda, bet vienai jātur pelnutrauks? Savukārt fotogrāfijai “Māsas” bija visai labs potenciāls, kurš tomēr līdz skatītājam vizuāli nenonāk.
Savā mājas lapā Armands Grundmanis saka, ka viņa fotogrāfijām jāļauj runāt viņa vietā. Tur es apskatos blurb.com publicētās grāmatas, piemēram, pēdējo 5 gadu daiļrades sliktākās fotogrāfijas “Fucking Crazy Pictures”, kuras jūs savā īpašumā varat iegūt par nieka 191 eiro, un secinu, ka autoram ne tikai pietrūkst pārliecības par saviem darbiem, bet viņš ir arī veiksmīgi izvairījies no sev tik netīkamās “kastītes” erotika un tuvinājies pornogrāfijai.
Taču kā autors atspoguļo galerijas konceptuālo uzstādījumu – domāt drosmīgi un izstāstīt par savu laiku? Meiteni izģērbt ir viegli, bet tikt tālāk par plikņa fotoattēlu – tur vajadzīgs kas vairāk par drosmi vien. Un par kādu laiku stāsta Grundmanis? Autors mīt kaut kādā iedomātā realitātē, kur visi spēlē “pudeli uz izģērbšanos”.
Vēl par naudas lietām. Autors nepārprotami savu mākslu komercializē. Galerijā un tās mājas lapā izvietots cenu saraksts. Viss kārtībā, arī “sievietes unikālo skaistumu, kas ir bezgalības vērts” var pārdot, tikai dažas fotogrāfijas autoram nepārprotami ir mīļākas kā citas – kāpēc viena izmēra, vienāda izdruku skaita (ar 2 izņēmumiem – “Galva” un “Es elpoju”) fotogrāfiju sākuma cena atšķiras? Vai tajās ir sasniegta tā sintēze, kura autora darbos jāsaskata? Fotogrāfiju katalogā autora mājas lapā fotogrāfijas dalās 3 kategorijās – ierobežota daudzuma izdrukas (limited edition), “drukā, kamēr kāds vēlas” izdrukas (unlimited edition) un tās, kuras autors nav spējis izlemt, kurā kategorijā likt (not specified). Visas izstādes fotogrāfijas ir ierobežotā daudzumā – 10, izņemot tās 2 mīļākās – “Galva” un “Es elpoju”, kuras pieejamas trīsreiz vairāk. Lētākā iet par 200 Ls, bet dārgākā – 500 Ls.
Varbūt jums izdosies dzirdēt to, ko es nesadzirdēju, atvērt to logu, kuru es neieraudzīju, un palīdzēt saprast izstādes māksliniecisko vērtību un autorstilu, jo vismaz daļā fotogrāfiju nekur tālāk par erotismu, kas varētu patikt vecākiem kungiem, es netiku. Labi, varbūt “Reflections/Pārdomas” varētu visai labi dekorēt sienu. Tajā es sajutu to, ko nedrīkstēja meklēt – noskaņu.
Tomēr ar interesi gaidu Zazī turpinājumu, jo es tikai priecātos par saturiska un neredzēta materiāla parādīšanu plašākai publikai, kuru redzot viss ir skaidrs. Ne jau tāpēc, ka man nepatīk uzdot jautājumus. Mākslai ir jārosina, nevis jāmēģina noslēpt acīmredzamais aiz sarežģītu vārdu maskas.
