Asinis un ūdens
Līdz 22. aprīlim galerijā Alma noris Ginta Gabrāna izstāde “Asinsgaisma”, kur mākslinieks turpina darboties ar savā praksē jau iestrādāto principu – pētīt mākslas un zinātnes krustpunktus, veidot jaunas refleksijas par zināmo. Izstādē aplūkojami darbi, ko autors sauc par luminogrammām (no lat. val. lumen – gaisma; gramma – pieraksts). Neieslīgstot niansētās tehniskās atkāpēs, tie veidoti, tumšā telpā baltu lāzera staru raidot caur asins pilienu, gaisma tiek lauzta, un projicējot to uz fotopapīra, tiek iegūti gleznaini krāsu raksti. Luminogrammas tiek prezentētas kā konkrētu cilvēku “portreti”, tie papildināti ar šo personu polaroīda uzņēmumiem un darba gaitā izlietotajām šļircēm.
Paralēli izstādes relīzē akcentētajam, ka “šāda “portretēšanas” metode parāda, kā tehnoloģiju attīstības ietekmē mainījusies cilvēku uzticība attēliem: tradicionāli atveidots sejas izskats vairs nešķiet drošs līdzeklis personas identifikācijai, tā vietā tiek izmantotas, piemēram, DNS analīzes, acs zīlītes skenēšana, tomogrāfija un citi ķermeņa iekšējo struktūru vizualizācijas veidi”, drīzāk gribas izcelt iracionālo un nediskursīvo, ko šie darbi ietver, ja ir vēlme saprast, ko tie rāda.
Domājot par luminogrammām no estētiskā skatupunkta, no tā, kas tad īsti ir attēlots un kā to iespējams interpretēt, pirmais, kas jāatzīmē, – tas nav tiešs gaismas notvērums, bet refleksija, kurā tiek atspoguļots kaut kas, kas ir nozīmīgs. Šie darbi nevar tikt saprasti kā konkrēto personu identifikācijas līdzekļi, un, protams, izstādes kontekstā tie neveic šo funkciju, bet drīzāk strādā kā dziļu un arhetipisku simbolu ieraksts. Asins un gaismas jēdzieni ir ārkārtīgi spēcīgi, un to simboliskās konotācijas šajā gadījumā pārsniedz portretēšanas kā identifikācijas funkciju, tādā veidā pārņemot izstādes vadošo motīvu. Turklāt luminogramma kā “nepastarpināts ķermeņa nospiedums” gluži nav attaisnots, kā to atzīmējis arī Rīgas Stradiņa universitātes prof. Jānis Vētra (16. marta žurnāls “Ir”), norādot, ka fotoattēli “pamatā ir asins ūdens fāzes radīti, un jāaizdomājas, par kādu “ķermeni” mākslinieks raksta. [..] Ir pamatotas aizdomas, ka no asins piliena iegūtais portrets tikpat daudz identificē minēto personu Egilu Medni kā ar lāzera staru apstarots baznīcas dievgalda Kagors – Jēzu Kristu”. Tāpēc drīzāk darbus varētu skatīt kā sava veida ironiju par minētajām “portretēšanas metodēm”, pret principu, ka zinātniskais diskurss, centienos pēc iespējas vairāk pietuvināt pētāmo objektu, nereti atduras pret kaut ko, kas nepakļaujas mērījumiem un atstāj telpu tīrai fascinācijai. Tas ir “ne no kurienes”, punkts, caur ko daba spēj “ģenerēt formas un ritmiskas struktūras, kādas novērojamas it visur – mākoņos, smiltīs pie jūras, tauriņa spārnu rakstā” (G. Gabrāns). Šis aspekts atkal liek pievērsties darbu simboliskajai un estētiskajai nozīmei.
Fotogrāfija nav tikai objektīva realitātes reprodukcija, – gan fotografējamā objekta izvēlē, kas ir tikai viens realitātes fragments vai aspekts, gan afektīvajā un simboliskajā lādiņā, ko tā ietver. Sekojot paša autora sacītajam, ka būtiskākais šai izstādē ir attēlu estētiskās kvalitātes, saprotama šķistu arī apstāšanās pie tām kā visa veiktā akta rezultāta. Atļaujoties brīvi interpretēt klasiskās estētikas pamatprincipus, kur frontalitāte nozīmē mūžību, iepretim dziļumam, kas ienes laiciskumu, šeit iezīmētos interesantas laika un attēlojuma attiecības, – stars, projicēts caur asins dziļumu, uz plaknes pieņem statisku, bezlaicisku stāvokli; tas attaisnotu spēcīgo arhetipu izmantojumu, kuri principiāli arī veido šo izstādi. Tomēr jau minētie “pielikumi” pie luminogrammām polaroīda un šļirču formā pārlieku akcentē darba veikuma laboratorisko pieeju un atmet skatītāju atpakaļ pie minētās “portretēšanas” akcijas melnā kastē, baltos ķiteļos. Sterilās asociācijas nojauc procesa iespēju kļūt par tīru, simbolisku komunikāciju, kur tehnoloģijas un radoša aktivitāte apstiprinātu viena otru, un publika paliek neveiklā starpdisciplinaritātes apmulsuma stāvoklī, kurš īsti nav ne paradoksa, ne izbrīna izraisīts. Vārdu sakot, fizikas “gramatikas” izmatojums un spēcīgie simboli disonē, neveidojot ne jaunas nozīmes, ne raisot refleksijas.
