Gaidot pārmaiņas fotožurnālistikas frontē
Nupat nelielā Itālijas pilsētā Perudžā norisinājās Starptautiskais žurnālistikas festivāls (International Journalism Festival). Vārda “starptautisks” lietošana gan ir mazliet pārspīlēta, jo lielākoties taja piedalās itāļu mediju pārstāvji ar dažiem, bet ļoti spēcīgiem izņēmumiem no Anglijas, ASV, Krievijas, Meksikas – proti, slavenībām no BBC, The New York Times un Al Jazeera.
Festivālā biju viena no aptuveni 100 brīvprātīgajiem no visdažādākajām pasaules valstīm un tiku iedalīta fotogrāfu komandā. Lai arī mans pienākums bija veidot fotoreportāžas par festivālā notiekošajām diskusijām, nespēju noturēties un tajās nepiedalīties, lai paplašinātu savas zināšanas.
Vienā no skaistajām Perudžas senajām ēkām, kas tika atvēlēta festivālam (lekcijas notiek pat baznīcas telpās) norisinājās diskusija par fotožurnālistiku – kā fotogrāfi spēj ietekmēt globālu konfliktu attēlošanu. Diskusijā piedalījās Harijs Hardijs (Harry Hardie) – bijušais The Times Luxx Magazine foto redaktors un tagadējais Host galerijas kurators Londonā, Pols Lovs (Paul Lowe), fotožurnālistikas nodaļas vadītājs un pasniedzējs Londonas Komunikācijas koledžā (London College of Communication), kā arī Miška Henners (Mishka Henner) – festivāla programmā viņš ir ierakstīts kā foto žurnālists no Londonas, taču, kā teica pats fotogrāfs, viņš drīzāk sevi dēvē par foto mākslinieku.
Kā rast jaunu pieeju konfliktu atspoguļošanai, kā caur fotogrāfiju runāt par kaut ko, to konkrēti nerādot, bija galvenais diskusijas temats. “Kāpēc tad, kad spēlē Mančestras futbola komanda, avīžu lappusēs vienmēr ir fotogrāfija ar tās labāko spēlētāju? Kāpēc viņi man to rāda? Es taču tāpat zinu, ka viņš tur būs un ka viņš spēlēs labi kā jau vienmēr,” saka Hardijs. Diskusijas dalībnieki aicināja fotogrāfus meklēt visiem zināmajos notikumos norādes uz pazīstamajām lietām – norādes, kas liek skatītājam saprast, ka tur ir bijis karš, ka kaut kur citur ir notikusi vardarbība, bijuši upuri. Viņi aicināja parādīt fotogrāfijas intelektuālo, nevis kaili reprezentējošo pusi, tādā veidā liekot skatītājam domāt, izmantot savas iepriekšējās zināšanas un fantāziju. Kā vienu no piemēriem viņi minēja Saimona Norfolka (Simon Norfolk, kara un genocīda fotogrāfijas, kurās šie drausmīgie notikumi nav attēloti tieši, taču fotogrāfijām piemīt savāda, biedējoša noskaņa. “Mirušo ķermeņi nav atstāti, taču sajūtas ir palikušas. Mēs neredzam nedz ierastās ieslodzīto skūtās galvas, nedz gāzes kameras, taču pakāpienu nodilums liecina par to, cik milzīgs skaits cilvēku pa tām nokāpuši pēdējo reizi savā mūžā,” stāsta Hardijs, rādot Norfolka “Pakāpienus Aušvicē“.
Savukārt Miška Henners ir izvēlējies atainot karu caur saulrieta prizmu ar nosaukumu “Empire Sunset“. Divas šķietami banālas lietas, taču, savienojot tās kopā, rodas nostaļģiska un reizē baisa realitātes sintēze. „Karavīri kā kara zīmes man nemaz neinteresē. Man intersē dusmas, cilvēku sāpes – smalkas kara iezīmes”.
Taču vai mediji ir gatavi tādai notikumu attēlošanai savās lappusēs? “Mediji ir priecīgi, ka visas fotogrāfiju datu bāzes ir vienādas. Viņi dienā iziet cauri 10 000 bildēm un atrod tās pliekanākās, jo tieši tādas vēlas redzēt lasītājs,” skaidro Pols Lovs, “bet ko viņi no tā iegūst? Neko vairāk par ilustratīvo materiālu, jo tās nemaz nepaliek viņu atmiņās, kur nu vēl spēj ietekmēt domāšanu vai jebko citu. Vjetnama ir pilna ar kara fotogrāfijām, ar mirušu bērnu un karavīru attēliem, taču tas neliek viņiem aizdomāties par to, ka būtu jau laiks beigt karot.” Cilvēki ir kļuvuši imūni pret tādu žurnālistikas veidu, tāpēc ir jāmeklē kāda jauna pieeja.
“Redaktori nevēlas ņemt savādākas bildes, jo tāda veida foto žurnālistika ir vēl ļoti jauna. Taču drīz tā varētu ieņemt savu vietu, jo fotogrāfijā viss nemitīgi mainās, tā fotogrāfija, ko mēs redzējām pirms pieciem gadiem, vairs neilustrē to, kas notiek šodien. Fotogrāfi to saprot, un tas ir jāsaprot arī redaktoram,” apgalvo Henners. Viņš nedomā, ka redaktoram obligāti jābūt fotogrāfam, taču atzīst, ka tam ir labi jāorientējas fotogrāfijas jomā. “Mēs, arī kā mediju patērētāji – avīžu un žurnālu pircēji, varam to visu mainīt.” Viens no viņa ieteikumiem, kā ietekmēt redaktoru stereotipisko nostāju, ir “pirkt to, kas publicē interesantākās bildes, jo tās parastās jau patiesībā neko nemaksā. Tas liks redaktoriem aizdomāties, cik svarīgs ir savādāk pasniegts vizuālais materiāls.” Kā otru viņš min pašu fotogrāfu māksliniecisko darbību. Viņš iesaka pēc iespējas vairāk fotografēt ārpus mediju uzdevumiem, un publicēt šīs fotogrāfijas, izstādīt, izmantot visus pieejamus kanālus un tādā veidā kļūt pamanāmam.
Nav jāveic kontentanalīze, lai pamanītu, ka arī Latvijas prese parasti aprobežojas ar stereotipiskām, tekstu dublējošām ilustrācijām savās lappusēs. Fotogrāfs var censties domāt ārpus šiem rāmjiem, bet bieži vien šādas bildes tā arī nekad neierauga dienas gaismu kādā no izdevumiem. Vai mūsu fotogrāfiem pietiks pacietības gaidīt, kad avīžu un žurnālu redaktori mainīs savu nostāju? Cik daudzi varētu sekot Londonas fotogrāfu ieteikumiem? Viela pārdomām kā fotogrāfiem, tā redaktoriem.
