Maikls Akermans
Aplūkojot Maikla Akermana (Michael Ackerman, 1967) radošos projektus, kas tapuši jau vairāk kā pirms dekādes, kulmināciju sasniedzot sērijā “Half-Life” (2010), kas pieejama arī albuma (2010) formā un bija apskatāma kā ceļojošā izstāde 2010. un 2011. gadā, centīšos raksturot viņa rokrakstu un pieeju fotogrāfijas medijam. Zīmīgs ir Akermana formālais redzējums – izmantojot graudainu negatīvu, melnbaltā tonālie kontrasti tiek sakāpināti, tanī pašā laikā apzinātais ilgais eksponēšanas laiks viegli iezīmē kustības trajektoriju, radot izplūdušus attēloto objektu apveidus. Atteikšanās no skaidra un asa attēla vedina pārvērtēt vispārēji pieņemtās fotogrāfijas kvalitātes un drīzāk vilkt paralēles ar kino estētiku. Uzsvērta autorība ir novērojama ne tikai uzstādot fotografēšanas laiku un asumu, izvēloties filmas jutību, bet arī laboratorijas procesā, brīvi izgaismojot vēlamās kompozīcijas daļas vai tās notušējot, iekļaujot vienā attēlā vairāku kadru daļas. Autora personīgais redzējums un notikumu interpretācija dominē pār objektīvu, dokumentālu attēlojumu. Fotogrāfs veido intīmu stāstu savam skatījumam uz ārpasauli – cilvēkiem un ainavām. Attēli nefiksē aktīvu darbību, tomēr redzamā atmosfēra un personāži liek mums nojaust par pagātnes un tagadnes saplūšanu pēc attēlā iekodētās noskaņas. Nenoliedzami, iepriekš minētās iezīmes vieš noslēpumainību un rosina skatītāja iztēles lidojumu. Katrs attēls ir kā neatkarīga vienība ar savu sižetisko līniju, kas, sagrupēti sērijās, ievelk skatītāju vēl dziļākā “šķietamā dokumentalitātē”.
Maikls Akermans ir dzimis Telavivā, Izraēlā. Viņa pirmā izstāde “Ņujorka” (1999) bija personalizēta vīzija par lielpilsētas dinamiku un cilvēka apmulsumu tajā. Intīmais un atklātais autora skatījums šķita radikāls un atbilstošs laikmetīgās fotogrāfijas virzienam 20.gs. nogalē. Akermans sevi ir pieteicis ne tikai kā oriģinālu un veiksmīgu mākslinieku, bet arī kā fotogrāfijas darbnīcu pedagogu. Šogad viņš vadīs darbnīcu “Personal documentary: Interior” ISSP 2011 ietvaros.
Kādi bija tavi pirmie iespaidi un praktiskā saskarsme ar fotogrāfiju? Kā tu nonāci pie apziņas, ka vēlies fotografēt?
Mācību programmas ietvaros vidusskolas pēdējā semestrī studentiem bija jāizvēlas vismaz viens praktiskās nodarbības kurss. Starp izvēles priekšmetiem bija galdniecība, runas māksla un fotogrāfija. Pieteicos fotogrāfijas klasē, kas likās būs viegla pārbaudījumu ziņā. Es biju ļoti nepateicīgs students. Es nevarēju izpildīt elementārākās darbības – eksponēšanu, attīstīšanu un kopēšanu. Skolotājam es biju anti-paraugs citiem studentiem, kā nevajag darīt. Jāsaka, tehniskas instrukcijas un to veikšana man sagādā problēmas arī manā patreizējā darbībā. Slēdziens būtu – laiskuma dēļ esmu sācis fotografēt. Nevaru atbildēt, kāpēc es nepametu šo nodarbi pārpratumu pilnajā iesācēja periodā. Neveiksmes bija labs pamatojums, lai atmestu ar roku fotogrāfijai.
Pieļauju, ka fotogrāfija bija mans komunikācijas līdzeklis, jo biju ļoti kautrīgs. Fotogrāfija palīdzēja man tuvoties cilvēkiem un bija lielisks iemesls, lai apmeklētu vietas, kurās pat nebūtu vēlams būt. Fotogrāfija ļāva man ieraudzīt un orientēties apkārtējā pasaulē. Fotografēšanas procesā es jutos piederīgs vietām un cilvēkiem, kurus es fotogrāfēju. Līdz tam es sevi neidentificēju kā piederīgu kādai sabiedrības kopienai.
Daudziem jaunajiem fotogrāfiem būtu interesanti uzzināt, kā tu izveidoji savu personīgo pieeju fotogrāfijā? Fotogrāfijā pastāv tik daudz kanonu, kā atrast oriģinālu izteiksmes veidu?
Es nekad nepiedomāju, lai būtu oriģināls savā darbā. Personīgo stilu var attīstīt tikai darba procesā. Jāseko savai iekšējai balsij, nevis jāpakļaujas apkārtējiem kompromisiem, tam, ko no tevis gaida. Manas pirmās fotogrāfijas līdzinājās daudzu citu iesācēju darbiem. Ļoti garlaicīgas – būtu precīzākais raksturojums. Šajā periodā es izjutu tādu kā nepieciešamību un prieku radīt šos vienmuļos attēlus. Es apzinājos, ka laika gaitā arī patiesība atklāsies. Viens aspekts nav mainījies manā praksē – es nevaru paredzēt rezultātu. Tā ir kā mistērija. Man nepieciešams atklājums un attēla noslēpumainība.
Cik nozīmīgs ir naratīvs tavos fotoprojektos? Tavās sērijās ir iekļauti attēli no dažādām vietām. Ko tev nozīmē fiziska telpa attiecībā uz fotogrāfiju?
Attēli neeksistē kā atsevišķas vienības. Tie ir elementi, kas veido naratīva struktūru, kas ir absolūti subjektīva. Neviens nevar atkārtot grāmatas vai izstādes konstrukciju, kādu to jau ir radījis kāds cits. Manā darbībā naratīva mērķis ir raisīt sajūtas, nevis atklāt tā detaļas. Ja radošais darbs ir izskaidrojams, tad to var viegli aizmirst. Es gribu domāt, ka man patīk nebeidzamas lietas. Lielākā daļa no maniem projektiem ir fotografēti tur, kur esmu apmeties un dzīvoju.
