Fotoreportāža Baltkrievijā: vai ir iespējamas pārmaiņas?

Pamesta māja, vientuļš koks, pagalmā iznests galds, divas šņabja pudeles un septiņi večuki, kas kopīgi iemalko no glāzītēm. Viktora Dračeva fotogrāfija “Labās Vēsts Pasludināšanas svētki Tulgoviči ciematā” no sērijas “Černobiļas zona. Pēc 20 gadiem” ieguva Baltkrievijas preses foto konkursa Grand Prix balvu un nokļuva uz vāka katalogam, kas marta sākumā tika prezentēts Minskā. Katalogs kļuva par vēsturē pirmo dokumentu, kura mērķis bija censties pēc iespējas objektīvi parādīt mūsdienu baltkrievu fotožurnālistikas stāvokli.

Kaimiņu zemes pa to laiku ir aizsteigušās tālu priekšā: Lietuvā līdzīgs konkurss tiek rīkots jau kopš 2001. gada, Polijā – kopš 2005. Fotogrāfiju vērtēšanai Polijā tiek izvēlēta autoritatīva žūrija, kas sastāv no pašmāju un ārzemju foto profesionāļiem. Konkursam tiek iesūtīti vairāki tūkstoši fotogrāfiju, tā rezultātus atspoguļo lielākie nacionālie masu mediji. Arī Lietuvas konkursam, ko organizē un finansiāli atbalsta Lietuvas Fotogrāfu savienība, ir augsta reputācija un popularitāte profesionāļu vidū. Konkursa rīkotāji ziņo, ka 2009. gadā konkursam tika iesūtīti vairāk nekā seši tūkstoši darbu.

Šāda konkursa izziņošana Baltkrievijā bija drīzāk pārsteigums. Un, spriežot pēc sākotnējā skepticisma, radās iespaids, ka no tā neviens neko nopietnu negaida. Taču darbi tika iesūtīti. Vairāk nekā 1200 vienības. Īpaši uzaicināta starptautiska žūrija darbus izvērtēja un pasludināja savu spriedumu. 2010. gada pavasarī, ikgadējā fotoforuma ietvaros, izstāžu centra “BelExpo” nostūrī tika atklāta izstāde ar visiem konkursa laureātu darbiem, kas paralēli bija apskatāmi arī internetā izveidotajā mājaslapā. Organizatori neapstājās un atrada finanšu līdzekļus, lai izdotu arī konkursa katalogu, tādejādi novedot reiz iesākto darbu līdz gala produktam.

Kāda tad bija Baltkrievijas fotožurnālistikas kopaina?

Nenoliedzami, galveno toni nosaka Viktora Dračeva fotogrāfija. Ne tikai tādēļ, ka šis fotogrāfs ieguva sešas balvas un kļuva par žūrijas galveno favorītu. Ne arī tādēļ, ka sociālā problemātika vispirmām kārtām saistās ar reportāžas fotogrāfijas būtību. Bet arī tā iemesla dēļ, ka dzīve laukos kļuva par vienu no konkursa svarīgākajām tēmām.

Pētnieki Baltkrieviju dēvē par “vakardienas zemnieku valsti”. Lielākā daļa iedzīvotāju ir pirmās vai otrās paaudzes pilsētnieki, taču tādi, kas “joprojām nav pārgriezuši “nabas saiti”, kas saista tos ar laukiem” (Jurijs Drakohrusts – red.). Lauku dzīves tematika Baltkrievijā vienmēr ir bijusi starp populārākajām un ražīgākajām. Lūk, dažu pazīstamāko fotogrāfu vārdi, kuri dažādos laika posmos pievērsušies lauku sadzīves atspoguļošanai: Valērijs Lobko, Vladimirs Nehaičiks, Jevgēņijs Kozuļa, Anatolijs Dudkins, Vladimirs Šarņikovs, Sergejs Bruško, Andrejs Lenkevičs. 2010. gada preses foto katalogā lauku tēma parādījās gan nominācijā “Ziņas”, gan “Ikdienas dzīve”, gan “Māksla un izklaide”. Turklāt, kā stāsta konkursa organizētāji, kaut uzvarētāju vidū bija arī reģionu pārstāvji, tomēr lielākā daļa laureātu dzīvo un strādā Minskā.

Lauku tēma turpina būt pievilcīga. Taču fotogrāfi nenodarbojas ar kādas konkrētas jomas vai problēmas padziļinātu izpēti, tiecoties drīzāk dzīvi laukos parādīt sadzīviskā un ikdienišķā līmenī. Lauku tēls kļūst ārkārtīgi vispārīgs. Ja neņem vērā pāris gadījumus, reālu cilvēku vārdi vispār netiek pieminēti. Baltkrievu fotožurnālistikā gandrīz visi personāži ir anonīmi – mūsu acu priekšā parādās “Slaucēja”, “Mehāniķis”, “Parādes dalībnieks”, “Vecmāmiņa”, “Meitene”, “Kara veterāns” utt. Interesanti arī tas, ka, atšķirībā no lietuviešu preses foto, baltkrievu reportierus interesēja tikai “vienkāršie cilvēki” – neviens nav mēģinājis iemūžināt politiķus, slavenības (ja neskaita dziedātāja Aleksandra Ribaka foto) un sabiedriskos darbiniekus.

Otra svarīgākā tēma izrādījās armija un karavīri. Ja lietuviešu kolēģi izveidoja šai tēmai atsevišķu nomināciju, kurā tika iekļautas fotogrāfijas, kas atspoguļo Lietuvas dalību NATO, pie mums militārpersonas parādījās it visās nominācijās: “Ziņas”, “Cilvēki notikumos”, “Portrets” un pat “Māksla un izklaide”. Iespējams, tas sniedz patiesībai krietni tuvāku ainu par mūsdienu Baltkrieviju.

Taču īpaši nozīmi ieguva Vasīlija Fedosenko darbu publicēšana no opozīcijas spēku izdzenāšanas sērijā “Masu protesti pēc prezidenta vēlēšanām 2006. gadā”. Šajās fotogrāfijās nav nekā šokējoša vai neparasta. Līdzīga rakstura bildes, pat krietni skarbākas, bez īpašas piepūles var atrast internetā. Tie netraucēti karājās “BelExpo” izstāžu telpās un vēlāk tika demonstrēti Grodņā. Taču šo attēlu publicēšana katalogā ar nosaukumu “Baltkrievijas preses fotogrāfija” kļuva par žestu, kas izraisīja varas iestāžu uzmanību: divas nedēļas pēc prezentācijas baltkrievu muitas darbinieki konfiscēja uz Baltkrievijas-Lietuvas robežas kārtējo kataloga tirāžu, kas bija ceļā uz Minsku no Kauņas izdevniecības “Arx Baltica”, kura bija piekritusi nodrukāt katalogu (šāda iespieddarba veikšana Baltkrievijā nebūtu iespējama). Tagad katalogam ir jāveic satura ekspertīze, pēc kuras taps zināms tā turpmākais liktenis.

***

Baltkrievijas varas iestāžu reakcija ir paradoksāla. Atšķirībā no revolūcijām, kas risinājās pirms pusgadsimta, mūsdienās iegūt attēlus no notikuma vietas ir ļoti vienkārši. Kaut baltkrievu milicija mītiņos regulāri atņem žurnālistiem fototehniku un atmiņas zib-kartes, pieņemamas kvalitātes fotokamera šobrīd ir gandrīz katram mobilā tālruņa īpašniekam. Tiklīdz Minskā notiek kāda protesta akcija vai cits notikums, internetā reālajā laikā parādās desmitiem fotoattēlu un video ierakstu.

Visi šie vizuālie materiāli parāda alternatīvu ainu tai, ko lielākā daļa iedzīvotāju redz televīzijā. Piemēram, 11. aprīļa terora akts – televīzijai bija nepieciešama stunda, lai pirmo reizi palaistu ēterā šo breaking news. Līdz tam visu jaunāko informāciju varēja atrast tikai opozīcijas mājaslapās, sociālajos tīklos un Twitter listēs. Interneta laikraksts “Наша Ніва” publicēja pirmo reportāžu jau 10 minūtes pēc sprādziena. Pirmās fotogrāfijas un video ieraksti no “civilajiem reportieriem” parādījās pēc dažām minūtēm. Daudziem bija šokējošs saturs, tomēr tos aktīvi pārsūtīja tālāk internetā. Taču jau nākamajā rītā, 12. aprīlī, VDK (Valsts drošības komitejas) pārstāvji ieradās “Наша Ніва” redakcijā, lai konfiscētu vizuālos materiālus un cenzētu īpaši terora akta notikumiem izveidoto sadaļu. “Наша Ніва”, līdzīgi kā citu opozīcijas laikrakstu mājaslapas, strādāja ar pārtraukumiem, redaktori ziņoja par vairākiem kiberuzbukumiem.

Iedzīvotāju apkopotie foto un video materiāli no notikumu vietām, kas tiek publicēti interneta brīvajos resursos, iegūst īpašu nozīmi sabiedrībā, pār kuru valda propaganda, ņemot vērā, ka tādējādi tiek dota pieeja informācijai, kuru var noslēpt vai ievērojami cenzēt valsts masu informācijas līdzekļi. Tomēr mēģināsim spert soli tālāk un uzdosim nākamo jautājumu: vai ir iespējams apstākļos, kad interneta vide ir pārblīvēta ar vizuālu informāciju, rasties vienam attēlam, kam ir potenciāls ietekmēt vai izmainīt situāciju?

Foto vēsturē ir ne mazums piemēru ar fotogrāfijām, “kas satricināja pasauli”. Varam atcerēties Nika Uta attēlu, kas mainīja Vjetnamas kara virzienu. Vai fotogrāfijas no Abu Graibas cietuma, kas mainīja sabiedrības viedokli par karu Irākā. Šī gada februārī par World Press Photo konkursa uzvarētāju kļuva attēls ar sakropļotu afgāņu meiteni, kam, pēc žūrijas domām, būtu jākļūst par vienu no spēcīgākajām un atmiņā paliekošākajām mūsu laikmeta fotogrāfijām. Protams, lielu nozīmi šajā gadījumā spēlēs arī gada galvenās fotogrāfijas plašā publicitāte.

Visos gadījumos, kad mēs runājam par izciliem fotoreportāžu darbiem, kas spēj radīt ietekmi, mums ir darīšana ar kādu spilgtu tēlu, simbolu, ikonu, kas notur skatītāja uzmanību. Džons Moriss savā grāmatā “Get the picture: a personal picture of photojournalism” citē fotogrāfu Gjonu Mili, stāstot par labas fotogrāfijas kritērijiem: laba fotogrāfija prasa “slepenu vienošanos starp paredzamo un nejaušību. […] Tai ne tik daudz jāaicina domāt, kā jārada šoks, pateicoties kam skatītājs pievērsīs uzmanību, kas ir tas neparastais konkrētajā fotogrāfijā”.

Jāatzīst, ka Baltkrievijas gadījumā šokējošu fotoreportāžu bija vairāk nekā pietiekoši. Taču nopietna problēma slēpjas pavisam citur – vizuālā materiāla interpretācijā. Kā zināms, fotogrāfija pati par sevi nerunā un šo faktu lieliski izmanto valsts propaganda. Attēli, kas tika uzņemti demonstrāciju laikā un ievietoti internetā, nekļuva par valsts varu kompromitējošu materiālu, jo tās propagandas mašinērija vienmēr ļoti ātri spēj piedāvāt savu notiekošā interpretāciju.

Pēc 19. decembra notikumiem, kad tūkstošiem cilvēku izgāja Minskas ielās, lai protestētu pret prezidenta vēlēšanu rezultātu falsifikāciju, nacionālā televīzija necentās slēpt notiekošo. Gluži otrādi – televīzija pat vairākus mēnešus vēlāk turpināja atkal un atkal rādīt kadrus no protesta mītiņa: cilvēku pūļi, kas kliedz protesta saukļus, OMON vienības, sišana ar stekiem. Bet redzamajam vienlaikus tika piekabināta pavisam cita jēga: kārtībsargu vienības aptur huligānu un narkomānu pūļus, kas par ārzemēs apmaksātiem honorāriem iznākuši pilsētas mierīgajās ielās graut vēsturiskās ēkas. To pašu vizuālo materiālu rādot no opozīcijas puses, rezultāts tikai pastiprina valsts propogandas mesidžu, ne satricinot to, ne apgāžot. Tie, kas vēlas ticēt BT (valsts galvenajam televīzijas kanālam), interpretē vizuālos dokumentus kā vienu notikumu liecības. Tie, kas ir pret režīmu, redz tajos pavisam citu patiesību.

Kādai tad būtu jākļūst patiesi spēcīgai reportāžas fotogrāfijai Baltkrievijā? Šis ir jautājums, par ko mums vajadzētu domāt. Pirmais preses fotogrāfijas konkurss parādīja Baltkrievijas fotožurnālistikas kopskatu un norādīja uz vispārīgām problēmām. Bija ļoti patīkami redzēt, ka mums ir parādījušies jauni autori, kas cenšas sekot Eiropas fotožurnālistikas standartiem un mēģina apgūt kritiskās reportāžas žanrus, pētniecisko fororeportāžu un multimedijus. Daudzi no viņiem piedalījās izstādē „Baltkrievijas jaunā preses fotogrāfija”, kas notika 2009. gadā. Nosaukšu dažus vārdus: Aleksandrs Saenko, Jūlija Ružečka, Natālija Abložeja. Šie jaunie fotogrāfi ieguva godalgotas vietas preses fotogrāfijas konkursā, demonstrējot spēju kritiski paraudzīties un izprast sociālās problēmas mūsdienu Baltkrievijā.

Tas viss liecina par baltkrievu fotogrāfijas pakāpenisku izlaušanos no propagandas piesātinātu pozitīvo reportāžu čaulas uz kritisku reportāžu. Tikai šāda attīstības virzība var solīt laikmetu raksturojošu ikonu parādīšanos, kam piemistu pietiekami liels spēks, lai radītu ietekmi. Šobrīd mums ir skaudrs šādu tēlu trūkums. Izņēmums, iespējams, ir tikai Andreja Lenkeviča fotogrāfija “Sieviete nes PSRS karogu Oktobra revolūcijas svētkos. Minska. 2005. gada 7. novembris”, kas kļuva par vienu no visvairāk tiražētajiem mūsdienu Baltkrievijas simboliem un iekļuva arī konkursa katalogā. Šis tēls, kas burtiski kliedz par nezūdošo padomju laiku klātesamību Baltkrievijā, vairāk nekā precīzi ataino mūsdienu specifisko realitāti. Bet, diemžēl, Baltkrievija šobrīd pārdzīvo krietni plašāku problēmu spektru. Tāpēc cerēsim, ka baltkrievu fotogrāfu jutīgums pret realitāti tās sociālajās, kultūras, politiskajās un ekonomiskajās izpausmēs attīstīsies un jau otrajā konkursā mēs ieraudzīsim patiešām spēcīgus darbus.

No krievu valodas tulkojis Verners Timoško