Uģis Niedre
Latviešu vēsturnieks – etnogrāfs Uģis Niedre (1948) sevi neuzskata par fotogrāfu, tomēr viņa fotogrāfijas ir pamanītas, arī viņš pats ar tām lepojas. “Es fotografēju prieka un pienākuma pēc. Bet arī fotografējot pienākuma pēc tas sagādāja prieku.”
Ar fotografēšanu Niedre sācis aizrauties jau skolas gados. Viņa tēvs, arī fotografēšanas cienītājs, nopirka gan sev, gan Uģim Smena fotoaparātu. Viņš uzņēma visu, ko redzēja sev apkārt – sākumā skolas biedrus, vēlāk jau armijas biedrus, dažādas dzīves situācijas. Pēc armijas iestājies universitātē un tad fotografēšana ieinteresējusi vēl vairāk, tvēris idejas no žurnāliem un sapratis, ka jāfotografē reāli redzamais mirklis, to saglabājot, nevis jākultivē salonmāksla. Kā Uģis pats saka: “Fotogrāfija ir vērtīga dēļ tā, ka tā it kā apstādina brīdi, kas tūdaļ pārtop vēsturē un tālāk stāsta laiku.” Pēc universitātes strādājis Kultūras darbinieku tehnikumā, bet pēc pāris gadiem pārgājis darbā Latvijas Etnogrāfijas brīvdabas muzejā, kur fotogrāfēt prasme bija tik pat nepieciešama, kā spēja redzēto aprakstīt tekstā. Tad Niedre iestājies Gunāra Birkmaņa VEF fotoklubā. Arī Birkmanis lielu uzmanību pievērsa dokumentalitātei, mudinot fotografēt esošo – vidi, cilvēkus tajā, Latviju, kāda tā ir. Muzejā, strādājot un iepazīstot citas fotogrāfijas no senākiem laikiem, Uģis sapratis, ka melnbaltajā fotogrāfijā ir tāda neatkārtojama šķiedra, kas aizrauj. “Melnbaltais dažādos toņos piešķir mistiku fotogrāfijai, tajā redzamo iespējams lasīt daudzos slāņos. Pilnīgi svešā vide un ļaudis top atpazīstami un turpina būt.”
Pirms sākāt fotografēt, vai bija kāds fotogrāfs, no kura iedvesmojāties?
Nē, nebija. Es skatījos Šveices un čehu fotožurnālus, arī austrumvācu žurnālus. Žurnālos bija, protams, arī salonfotogrāfijas, bet bija arī reālas fotogrāfijas. Kā Kartjē-Bresons savā laikā strādāja – tieši tās fotogrāfijas fascinēja. Tāpat kā Jānis Rieksts un Mārtiņš Sams fotografēja tautas dzīvesveidu daudzu paaudžu ierastā vidē. Un tādu fotogrāfiju izziņas vērtība laika ritējumā arvien aug. Piemēram, fotografētā ēka pēc diviem gadiem vairs tur nav. Un arī cilvēku nav. Nav tai vietā Līgo svētku, nav zvejnieku vai meža cirtēju. Fotogrāfijas saglabā priekšstatu par dzimto pagastu, pilsētu, Latviju, kāda tā bija, kad fotografētājs spieda slēdzi un notvēra būšanu. Tādas fotogrāfijas liek domāt un izspēlēt – kā būtu, ja būtu… Ja tu zini un novērtē, ko gribi fotografēt un ko vajadzētu fotografēt tagadībai un nākamībai, viss kārtībā – atliek izkopt profesionalitāti. Kadra kompozīcija, kopredzējuma jušana vai nu ir, vai nav. Mācoties to ne vienmēr var apgūt. Bet tādi ļaudis arī parasti nefotografē.
Kas jums kā fotogrāfam sniedz lielāko gandarījumu?
Toreiz, kad tu juti Zenit vai Praktica slēdža klakšķi, uzreiz varēja… nu saproti, daudzreiz tu nospied un jūti, ka ir garām, bet ir brīži, kad jūti, jā – īstais brīdis. Tā fotogrāfija tapusi! Tas sagādā gandarījumu. Gandarījumu sagādā, protams, arī tas, kad attīstīta filmu un redzi – šis un tas ir izdevies. Tālāk pagāja stundu stundas līdz no filmas kadra nokopējās fotogrāfija, kura tehniski un idejiski atbilda cerētajam. Neesmu perfekcionists, kādam jābūt fotogrāfam. Man vienmēr likās, ka sižets tomēr galvenais, atliek to korekti pasniegt. Gandarījumu sniedza arī kādas fotogrāfijas nonākšana izstādē, nodrukāšana žurnālā vai avīzē. Ja man pašam fotogrāfija liekas laba un ja man pašam tā kaut ko izsaka, tad viss ir kārtībā.
Vai vēl nodarbojaties ar fotografēšanu?
Es tagad fotografēju tikai savam priekam – pārsvarā ainavas. Gandrīz visas ir tikai digitalizētā veidā. Man patīk ar fotoaparātu pastaigāt pa Rīgu un pafotografēt, ko es tur redzu un kā es to redzu tai brīdī.
Kas ir galvenais, ko vēlējāties parādīt fotogrāfijās par Vecsmilkteni, kas atrodas Krievijā?
Vecsmilktene tika izvēlēta no vienas puses aiz nejaušības principa, bet vispār mums to vietu ieteica Dainis Stalts. Toreiz fotogrāfijās es gribēju saglabāt Vecsmilktenes latviešu tautības cilvēkus un vidi. Parādīt šeit, ka tie cilvēki tur vēl dzīvo, ka viņi un viņu bērni zina latviešu valodu. Toreiz (1982. g. – B.K.) tas bija diezgan aktuāli, jo par tām lietām daudz nerunāja.
Kad fotografējat, vai uz mirkli izdzīvojat to cilvēku dzīves, kurus iemūžināt?
Es fotografēju pārsvarā tādus cilvēkus, kuriem biogrāfija un liktenis ir ierakstīti sejā. Vairums no viņiem bija no izsūtījuma atgriezušies, pārdzīvojuši to visu, pārdzīvojuši, ka viņiem atņem īpašumu, ka viņus noliek uz 0,5 hektāriem, ka atkal jāiet klaušās (lasi – kolhoza darbos), bet viņi bija saimnieki tēvtēvu mājās un 50 hektāros (vairāk vai mazāk) savas zemes, Latvijas patrioti. Es noteikti līdzpārdzīvoju viņu skarbo dzīvi. Varbūt es ar to cilvēku parunāju tikai pāris vārdus, nospiedu slēdzi, bet es viņus kaut kā izjutu. Es nezinu, es jutu, ka man viņš ir jānofotografē.
Jūs esat teicis, ka attēls ir fotogrāfa un skatītāja spogulis un arī durvis uz Aizspoguliju. Kā tas jāsaprot?
Tās ir durvis gan uz to pagātnes brīdi fotogrāfijā, gan uz nofotografētā nākotni. Kad caur personīgo dzīves pieredzi tas viss tiek izdzīvots, tad tā Aizspogulija veras vaļā. Tas ir, ko tu zini, kas ar fotogrāfijas personāžiem vai vietu notiks tālāk, kas notiek ar tevi vai ar citiem tev pazīstamiem laikā, kad tā fotogrāfija ir tapusi. Durvis ved uz laiktelpas paplašināšanos.
Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Fotogrāfijas muzeju
