Ielu fotogrāfija – vieglais žanrs?
Imanta Grosa izstāde Rīgas Mākslas telpā – melnbalto fotogrāfiju sērija, kas tapusi Rīgā, Tallinā, Stokholmā, Barselonā, Florencē un Ņujorkā, pelna vairāk ievērības kā vietējo mediju telpa tai līdz šim veltījusi. Tā ir laba un iedvesmojoša. Ekspozīcijai piemīt tādas vērtīgas īpašības kā atraisītība, liberalitāte, interese par apkārt notiekošo, tieksme iekadrēt visādas nejaušas ļaužu dzīves situācijas ar džeza vieglumu un tā, ka nolasās autora attieksme pret redzēto. Jau tāpēc vien visiem iesaku izstādi “Dzīve ir citur” apmeklēt un apspriest vēl līdz tās slēgšanai 13. maijā.
Viena no svarīgākajām izstādes rosinātajām domām ir saistīta ar t.s. ielu fotogrāfijas statusu Latvijas fotomākslas kanonā. Sakiet, kāpēc mani kā fotoapmācības neskartu, bet attēlu kultūrā un izstāžu dzīvē ieinteresētu personu tā ievelk šīs fotogrāfijas? Imants Gross nepozicionējas kā mākslinieks. Autora pieejā jaušama vienkārši gudra, interesanta cilvēka vēlēšanās dalīties savos novērojumos un pieredzē, akceptējot dokumentālo žanru, kurā nav iespējams iepriekš plānot kadru, bet ir nepieciešams talants radīt attēlu, kas modina emocijas. Tāpēc priekšplānā izvirzās pilsētas dzīves izjūta, kas izejas punktā šķiet tīri subjektīva, bet jau pēc brīža mēdz izrādīties tikpat absolūti kolektīva. Vai tā būtu viena no nacionālajām īpatnībām vai iesīkstējis profesionālas perfekcijas bubulis, ka autors, radot mākslas darbu, jūtas deleģēts ieslīgt savas iztēles un priekšstatu dzīlēs? Imanta Grosa fotogrāfijas lauž ideālo modeli, rādot, ka “dzīve ir citur” un fotogrāfija ir medijs, kas strādā visīsākajā saitē “mākslinieks – dzīve”.
Vēl man neliek mieru jautājums, vai eklektika ir pozitīvi vai negatīvi vērtējama kategorija street photography žanrā? No vienas puses – interesanti, ja materiāls ir daudzveidīgs un tvertas iespējami dažādas noskaņas, tomēr nevienmērība traucē uztverei. Imanta Grosa izstādē iespējamā problēma risināta ar pārdomāta iekārtojuma palīdzību un kopējas koncepcijas izvirzīšanu. Jaušams, ka autors ir ne vien aizrautīgi apceļojis pasaules pilsētas ar fotokameru (atvēries ārpasaulei ar tās starpniecību, kā viņš pats atzīst), bet arī pamatīgi strādājis kopā ar kuratori Ingu Brūveri, lai no neskaitāmiem attēliem atlasītu 45 īstos, nodēvētu, grupētu un iedarbīgi eksponētu tos.
Ekspozīciju Rīgas Mākslas telpā novatori papildina CD – tradicionālo katalogu aizstājošs disks, kas izstādi ļauj „paņemt līdzi kabatā”. Turklāt tajā radoši izmēģinātas citas foto iespējas, piem., vizualizēt mūziku, ko fotogrāfs īstenojis sadarbībā ar Raimondu Tiguli, Denisu Paškevicu un Arti Orubu. Tā kā vizuālais un muzikālais materiāls ir pilnībā saderīgs, rezultāts ir pat ļoti izdevies un liek ar cerībām gaidīt aizsāktā multimediālā projekta turpinājumu.
Dažas no Imanta Grosa fotogrāfijām iestrēgst apziņā kā sava laika ikonas, citas izrādās ātri pagaisušas no atmiņas. Kopumā tās rada ticamu vīziju par dzīvi, kas notiek tepat visapkārt – ielās, bāros, skvēros. Lai nu autors saka, ko grib, – darbu kopums liecina, ka viņam ir izdevies maksimāli pietuvoties “šeit un tagad” stāvoklim. Cik vien novērotāja pozīcija caur kameras aci to atļauj.
