Lai fotogrāfija būtu mūsdienīga, tai jābūt politiskai?
Par baltkrievu mākslu (tostarp fotomākslu) visbiežāk dzird divas lietas. No vienas puses, baltkrievu māksliniekiem nemitīgi pārmet pašizolāciju, nevēlēšanos interesēties ne tikai par notikumiem modernajā mākslā, bet arī par mūsdienu sociāli politisko realitāti, tostarp – Baltkrievijā. No otras puses, ja aiz Baltkrievijas robežām izdodas noorganizēt baltkrievu mūsdienu mākslas izstādi (pašā valstī to iespējams izdarīt reti), tad tā vienmēr izrādās politizēta, it kā Baltkrievija ārvalstu skatītājiem būtu interesanta (un arī saprotama) tikai kā viena liela politiska bēda.
Kārtējo iemeslu apspriest baltkrievu mākslas tendences radīja izstāde “Opening the Door? Belarusian Art Today”, kura 2010. gada novembrī tika atklāta Viļņā. Tas bija ļoti svarīgs notikums, jo izstāde bija pirmā lielā baltkrievu mākslas skate aiz valsts robežām. Turklāt ekspozīciju sagatavoja nevis vietējie, bet ārvalstu kuratori. Viļņas Modernās mākslas centra speciālisti brauca uz Minsku, lai iepazītos ar autoriem un paši novērtētu un atlasītu darbus. Tas ļāva uz aktualitātēm baltkrievu mūsdienu mākslas pasaulē paraudzīties ar jaunu skatu un bez liekiem aizspriedumiem.
Taču izstādes atklāšana parādīja, ka ekspozīcijā nebija iespējams savākt pietiekami daudz darbu, lai aizpildītu mākslas centra izstāžu telpu. Galerijas centrālā zāle palika tukša. Un šis tukšums, kā arī fakts, ka teju puse izvēlēto mākslinieku jau sen vairs nedzīvo Baltkrievijā, lika aizdomāties par to, kas gan notiek ar baltkrievu mākslu? Tā kā puse no 19 autoriem iesniedza fotogrāfiskus vai uz fotogrāfijām balstītus darbus, mums ir iemesls, balstoties uz šo izstādi, padomāt arī par baltkrievu fotomākslu.
Organizatori neslēpa, ka tos neinteresē baltkrievu māksla kopumā, netiek plānota labāko Baltkrievijā radīto darbu retrospektīva un to plānos nav arī vispazīstamāko, savu vārdu iekarojušo autoru uzaicināšana. Tā vietā Viļņas kuratori meklēja baltkrievu mūsdienu mākslu, kur ar vārdu “mūsdienu” viņi saprata 1) “modernās mākslas valodas pārzināšanu” un 2) “vēršanos pie mūsdienu Baltkrievijas realitātes”, “kritiskās pieredzes, kuras dalās pārdomās par mūsdienām”.
Šķiet, izstādē visspilgtākais un interesantākais bija Berlīnē dzīvojošās un strādājošās Marinas Napruškinas projekts “Antipropagandas birojs” (“Бюро антипропаганды”). Napruškina vienā zālē savāca neskaitāmus modernās baltkrievu propagandas artefaktus: plakātus, video, kā arī valsts albumus, grāmatas un mācību līdzekļus, kuri slavina skaisto dzīvi Baltkrievijā. To apvienošanai vienā zālē bija neparasts efekts: ne tik daudz propagandas pārpilnības radīta nelabuma sajūta (šāda sajūta parasti dominē, kad tiec pakļauts plašsaziņas līdzekļu iedarbībai pašā Baltkrievijā), bet gan attālinātības, kritiskas distances sajūta pret notiekošo, vēlēšanās analizēt izstādītos objektus kā mākslas darbus.
Šī distancēšanās no propagandas, kuru Naprušina panāca, veikli izmantojot galerijas telpisko efektu, atgādināja citu veiksmīgu “projektu”: baltkrievu politisko interneta folkloru ar nerimstošu “fotovaržu” (fotomontāžu) veidošanu un mūsdienu baltkrievu realitātes visgroteskāko tēlu izsmiešanu. Piemēram, pēc 2010. gada 19. decembra notikumiem, kuru laikā rupji tika izklīdināta demonstrācija, kuras dalībnieki protestēja pret prezidenta vēlēšanu rezultātiem, internets tika pārpludināts ar profesionālu reportieru un “tautas žurnālistu” foto un video liecībām. Taču atsevišķus attēlus uzreiz izmantoja blogeri, lai ar fotomontāžas palīdzību kārtējo reizi pasmietos par varu un bēdīgo baltkrievu realitāti. Šo tendenci labi raksturo arī savienība “Belmēslainīte” (“Белпомоечка”), kura darbojas jau kopš 2007. gada.
Vai daudz nopietnākajā mākslas fotogrāfijas jomā notiek līdzīgs darbs, kurš neitralizē propagandu un ļauj kritiski izprast politisko vidi? Atgriežoties pie izstādes “Opening the Door?” kā pie savdabīga aktuālās mākslas šķērsgriezuma, jāuzsver, ka pirmajā vietā ir liekamas Aleksandra Komarova “arhitektūras” fotokolāžas, kurš par savu pētījumu objektu ir izvēlējies Baltkrievijas varas simbolu – grandiozo Republikas pils ēku, un Sergeja Šabohina darbi, kuri “grauj” mūsdienu baltkrievu mākslas institūtus. Atklāti politiska bija Oļega Juško mākslas fotogrāfiju sērija “Full Linen Jacket”, kurā viņš visus modeļus nepārprotami bija ieģērbis pelēkās lina darba drēbēs.
Taču ne visiem skatītājiem un izstādes dalībniekiem bija pieņemama baltkrievu mākslas politizācija. Daži autori ne īpaši piekrita savu darbu sasaitei ar politiskajām interpretācijām, tā vietā aizstāvot savas daiļrades “neitrālo” raksturu. Piemēram, Aleksejs Šinkarenko izstādīja polaroīda attēlu sēriju “Baltkrievu faktogrāfija” (“Белорусская фактография”). Autors apgalvo, ka “pēta baltkrievu attieksmi pret laiku, telpu un cilvēka vietu tajā”. Igors Pešehonovs parādīja fotogrāfiju no sērijas “Dzelzsbetons: atmiņas matērija” , kura, pēc viņa teiktā, ir “plašs baltkrievu kultūras, vēstures un vizuālās ainavas fotogrāfisks pētījums”. Artūrs Kļinovs kārtējo reizi izstādīja savu pazīstamo “Saules pilsētu” (“Город Солнца”), kura ir veltīta pagātnes tēmai: “lielajai komunistiskajai utopijai”. Igora Savčenko projekts parādīja “nerediģētus ikdienības dokumentālos fragmentus”.
Lietuvas kuratori veltīja ne mazums pūļu, lai darbiem tiktu piešķirta konkrētāka sociāli politiskā interpretācija: pēc viņu teiktā, mēs uzlūkojam “publiskās telpas pētījumu”, “valsts mūsdienu vēstures fiksāciju”, “pārmaiņu fiksāciju”, “oficiālā vēstures rakstīšanas ceļa kritiku”. Tomēr problēma nav tā, ka vieni un tieši paši projekti tika dažādi interpretēti, bet gan faktā, ka izstāde atklāja to nelabprātību, ar kādu baltkrievu mākslinieki piekrīt ieiet politiskajā laukā.
Šīs nelabprātības iemeslus var izskaidrot itin vienkārši. Mēs joprojām dzīvojam valstī, kurā var izņemt darbus no ekspozīcijas vai vispār slēgt izstādes, ievietot mākslinieku melnajā sarakstā, konfiscēt albumus, ja vien rodas kaut vismazākās aizdomas par varas kritizēšanu. Taču šīs nelabprātības iemeslus var skatīt arī plašākā baltkrievu mākslas attīstības kontekstā: vai ir bijis laiks, kad baltkrievu (foto) māksla ir kritizējusi varu?
Padomju periodā baltkrievu fotomāksla bija pazīstama ar lielu interesi par fotografiku. 1971. gadā fotoklubs “Minska” (“Минск”) sarīkoja lielu starptautisku izstādi “Fotografikas” (“Фотографики”), ar “fotografiku” saprotot (bez jebkādām norādēm uz Janu Bulgaku) mākslas fotogrāfiju, kura akcentē fotogrāfiskā tēla grafiskumu. Izstādei bija milzīgi panākumi. Nākamajos divdesmit gados tā tika atkārtota piecas reizes, eksponējot ne tikai baltkrievu, bet arī Ukrainas, Krievijas un, protams, Lietuvas autoru darbus, kur fotomākslas līmenis tobrīd bija ļoti augsts. “Fotografiku” īpatnība bija aizraušanās ar fotogrāfijas tēlotājas īpašībām, eksperimenti ar formu, gremdēšanās fantāziju un metaforu pasaulē. Fotografiku virziens bija baltkrievu klubu fotogrāfijas virsotne. Un to apolitiskums – savdabīga atbilde sociālistiskajam reālismam, kurš bija pārņēmis dokumentālā un reportāžas foto jomu.
Kā situāciju raksturoja rietumu kuratori, padomju mākslinieki, kuriem nebija iespēju atklāti strādāt ar dzīvām sociālajām tēmām, “sasniedza atbrīvošanos, lūkojoties sevī”. “Viņi izveidoja savu privāto valodu, zināmas dziļas pārdomas, kuras ir pārpilnas ar sirreālismu, alegorijām, kuras manipulē ar tēliem un iekšējo dialogu.” Šī valoda sevi pretnostatīja gan oficiālajai propagandai, gan padomju sadzīves skarbajai un traumatiskajai realitātei. Fotogrāfijas, pēc rietumu ekspertu teiktā, zināmā mērā bija līdzīgas viduslaiku klosteriem, kuri jaunrades tradīcijas saglabāja, pateicoties pilnīgai izolācijai no apkārtējās pasaules.
Padomju perioda sekas bija dziļa neticība fotogrāfijas kā dokumenta statusam un bailes no cenzūras. Un ar šīm problēmām sāka strādāt perestroikas un pēcperestroikas laika autori, cenšoties atjaunot fotogrāfiskā dokumenta “miesu”, atjaunot fotomākslu kā aktuālu mākslu. Šajā laika posmā tika izveidoti ļoti spilgti konceptuāli projekti, par kuriem bija liela interese rietumos. Piemēram, Igora Savčenko sērija “Bez sejas” (“Без лица”), Vladimira Parfjonoka – “Persona non grata”, Sergeja Kožemjakina “Fantomu sajūtas” (“Фантомные ощущения”), atsevišķas Vladimira Šahļeviča un Gaļinas Moskaļevas sērijas.
Taču, pat nepagūstot atbrīvoties no padomju propagandas mantojuma, Baltkrievija ieslīga jauno laiku propagandā. Un baltkrievu māksliniekiem, tostarp arī fotogrāfiem, atkal jāsaskaras ar tādām problēmām, kuras kaimiņvalstīs sen vairs nav dienaskārtībā. Tādēļ aktualitāte Baltkrievijā iegūst pavisam citu nozīmi. Šajā ziņā raksturīgs piemērs ir Minskas Fotogrāfijas centrs. Centrs, kurš pēdējos gados kļūst aizvien ietekmīgāks, apvieno pietiekami lielu cilvēku grupu. Vissvarīgākie projekti: “Laika arhīvs” (“Архив времени”), “Vizuālie dokumenti” (“Визуальные документы”), “BY”. Savos programmu tekstos centra vadītāji un kuratori paziņo, ka fotogrāfa uzdevums ir bezkaislīga faktu dokumentēšana. Nesasaistot sevi ne ar kādām koncepcijām un maksimāli attālinoties no politikas, centra dalībnieki nodarbojas ar baltkrievu ikdienas “neitrālā tēla” fiksēšanu, saglabājot “fotogrāfiskā skatiena vienotību un bezaizspriedumainību” un dēvējot to par “baltkrievu fotogrāfiju”. Šāda pozīcija uz moderno dokumentālās un reportāžas fotogrāfijas tendenču fona izskatās visai anahroniska, taču tajā var saredzēt turpinājumu dialogam ar socreālisma pieredzi un mūsdienu propagandas mašīnu: tas ir kārtējais mēģinājums nosargāt fotogrāfijas tiesības būt ticamam dokumentam un attīrīt realitātes tēlu no meliem. Un tā joprojām ir aktualitāte Baltkrievijas kontekstā.
Diemžēl joprojām aktuāla ir arī metafora par viduslaiku klosteriem. Atliek vien ieskatīties izstāžu apskatā kaut vai par pēdējo mēnesi, lai pārliecinātos, ka baltkrievu mākslas fotogrāfi koncentrējas drīzāk uz pašizteikšanos, nekā uz citu cilvēku aplūkošanu, drīzāk uz eskeipismu un liriskām ainavām, nekā uz kritisku mūsdienu analīzi. Vai tas nozīmē, ka baltkrievu fotogrāfijai, lai tā būtu mūsdienīga, noteikti ir jābūt politiskai? Nē, nenozīmē. Taču mūsdienīgai fotogrāfijai ir jābūt aktuālai, jāspēj lokalizēt sevi realitātē tieši te un tagad. Taču to spēj tikai retais.
No krievu valodas tulkojusi Ingvilda Zālīte
