Kas ir Tur?

Līdz 30. maijam galerijā Zazī ir apskatāma fotogrāfiju izstāde “Tur…”. Autores – Aija Krodere, Kristīne Sergejeva un Sintija Zīvarte – satikušās kopīgas tēmas ietvaros: visas ir pavadījušas kādu laiku un fotografējušas Turcijā. Par to tad arī nosaukums – no vienas puses tas apzīmē vietu “prom no mājām”, no otras, iesāk nepabeidzot vārdu Turcija. Es tur, t. i., Turcijā neesmu bijusi, tādēļ nav man itin nekādas emocionālās piesaistes, nedz vizuālās informācijas par šo valsti. To varētu sniegt arī “Tur…” saturs.

Katrai autorei ir savs stāsts. Aija Krodere savus darbus iekārtojusi galerijas augšstāvā, pie trīs šaura koridora sienām – daudz mazu bildīšu, kas veido mozaīkai līdzīgu efektu, ļaujot izvēlēties savu stāsta sākumu un fiziskas šaurības dēļ liekot arī emocionāli iekļauties. Viņas sērija “Gaziantepes bērni” radusies, kad Aija trīs mēnešus strādājusi brīvprātīgajā darbā netālu no Sīrijas robežas. Viņai aktuāls jautājums, kas vēlāk rosinājis tēmas izvēli, ir cilvēciskā kontakta un saprašanās fenomens. Viņa jautā – kāpēc trīs mēneši ir pārāk īss laiks, lai izprastu kultūru un satuvinātos ar tās cilvēkiem, kamēr pietiek ar trim minūtēm, lai rastu kontaktu ar bērniem, arī neprotot viņu valodu. Fotogrāfe ir nometusi savas pieaugušā cilvēka bruņas un tuvinājusies bērniem. Kamēr skatītājam, bilžu izmēra dēļ, ir jāpietuvinās fiziski. Autore lielu lomu piešķir videi, tā tiek akcentēta ar fotogrāfiju noformējumu – vides bildes vienmēr ir lielākas par portretiem. Var pieņemt, ka tā ir metaforiska pieaugušo prātu, kā autore saka “meistarīgi iekopto dārzu”, vizualizācija vai arī vienkārši lielā telpa, kurā dzīvo portretētie bērni. Pieņemot šo vai citu skaidrojumu, piemēram, ka tā autore fiziski pietuvinājusies mazajiem, man tomēr būtu gribējies portretus redzēt lielākus, lai piešķirtu svaru izvirzītajai tēmai – bērniem – un lai pamanītu vairāk detaļu. Katrā ziņā sirsnīgi un potenciāli.

Kristīne Sergejeva savu sēriju nosaukusi “Stambulas retrospekcijas”. Autore Stambulā pavadītajā laikā iemūžinājusi pilsētu caur savas uztveres fragmentiem, pievēršoties detaļām, krāsām un mirkļiem, kurus raisījušas asociācijas vai vizuāli saistošs moments. Tā arī fotogrāfijas ir sagrupētas par kopīgo elementu izvēloties krāsu, faktūru vai kādu vides elementu. Autores fotogrāfijā kopumā ir svarīgs valodas koncepts, respektīvi, mēģinājums tuvināt vizuālo un rakstisko valodu. Šajā gadījumā Kristīne savas fotogrāfijas lūgusi komentēt vietējiem iedzīvotājiem, tādējādi iegūstot gan informāciju, gan atklājot nezināmo, kā arī iesaistot skatītāju, kas ir otra autorei svarīga sastāvdaļa, veidojot sēriju. Es nelietotu tik skaļus vārdus kā “sniegt pēkšņu apskaidrības pieredzi”, taču ir interesanti ierastā autora komentāra vietā lasīt vietējā, pie autores fotografētās vides pieraduša Stambulas iedzīvotāja asociācijas. Autore piedāvā arī skatītājam dalīties sajūtās, atmiņās un pārdomās un atstāt pierakstu uz lapas. Lai arī atsevišķi fotogrāfijas nerada (un nerāda) pārsteigumus, projekts ir pārdomāts un veido vienotu darbu. Pievienotais teksts liek skatītājam uzkavēties ilgāk, iespējams, saglabājot redzēto arī pēc galerijas pamešanas.

Sintija Zīvarte piedāvā darbu “Atmiņas par skaņām”. Viņas pieredze Turcijā saistās ar Stambulas ātro ritmu, cilvēku pūļiem un vizuālo pārbagātību. Tādēļ, lai izvairītos no eksotisma, autore meklējusi pazīstamo un ikdienišķo, pievēršoties tieši skaņām. Ir fotogrāfijas, kurās tiešām viegli atpazīst tajās ierakstīto troksni, taču citās nerodas nekādas asociācijas; vismaz ne par skaņām. Tāpat ir ar ikdienas portretēšanu. Robeža starp pilsētas un vietējo portretējumu un klišejisku tūrista pieredzi ir ļoti šaura. Dažkārt autore stabili stāv vienā pusē, dažkārt pārsper soli otrā. Ja šeit atklājas izstādes prezentācijas tekstā minētais ironiskais Stambulas portretējums, par ko īsti smejas autore? Pamanāms ir tradīciju un modernisma saplūdums, kontrasti, sabiedrības atšķirības, taču tās, vismaz manā uztverē, vairāk ir problemātiskās tēmas kā satīra. Katrā ziņā es būtu priecājusies arī par audio pielikumu. Varbūt man, Stambulā nebijušai skatītājai, dzirdamās skaņas varētu pilnveidot vēstījumu, kuram pamats ir ielikts.

Kopumā izstāde ir visnotaļ veiksmīgs un atšķirīgu pieeju atainojums par tēmu. Tomēr, ja darbu mērķis ir skatītāju iepazīstināt un rosināt ar Turcijas vizuālo pieredzi, tad skaidri pasakot, ka viņi ir svešie un mēs novērotāji, novelkot robežu starp tur un te, tiek laupīta iespēja vēstījumam mūs satuvināt. Un vēl atzīšos – es izstādes skatos emocionāli. Man ir svarīgi, lai, pirmkārt, kopaina, kā arī detaļas, kas ietver noformējumu, tēmas noturību, vizuālo izpildījumu un to metafizisko līmeni, autoram visgrūtāk izpildāmo, taču arī vissvarīgāko – domu – man sniegtu gan emocionālu, gan māksliniecisku piepildījumu. Tādēļ es nespēju pilnīgi viennozīmīgi vērtēt šo izstādi. Ir sajūta, ka ļoti gribas saprast un izjust, bet diemžēl, tieši šī sfēra ir ar prātu nekontrolējama. Es redzu acīm saskatāmo, bet emocionāli palieku mazliet gribot.

Lai nu kā, skatītājam būs iespēja pārdomāt un saprast vēl, jo izstāde nebūt neesot šī projekta nobeigums. “Tur…” rudenī apceļošot Latviju pa mazākiem ciemiem un lielākām pilsētām, tādējādi arī provinces iedzīvotājiem būs iespēja apskatīt šo ceļojumu – septembrī Carnikavā, oktobrī – Valmierā, bet novembrī – Saldū. Un tas ir visnotaļ apsveicami!

Un vēl tāda mazliet patriotiski demagoģiska piezīme. Mēģinot padzīvot tādu kā novērotāja dzīvi, paklausoties, ko apkārt runā cilvēki, paskatoties, ko viņi raksta un komentē portālos (neba tas ir augstākais kritērijs, taču daļu domu un norišu atspoguļo), vēlējos piebilst, ka latviešu fotogrāfu izstādes ir jāapmeklē. No kurienes savādāk veidosies diskusija, kā uzlabosies līmenis un no kā mēs mācīsimies? Pieņemot, ka viss ir slikts, var palaist garām arī kādu pērli.