Sarežģītie ikdienas scenāriji
Pola Greiema (Paul Graham, 1956) izstāde “1981-2006” Whitechapel galerijā Londonā ir kā ceļojums apkārt pasaulei, kas vienlaikus ļauj izsekot britu fotogrāfa daiļradei 25 gadu garumā. Ekspozīcija sastāv no sēriju blokiem, kas hronoloģiski izvietoti galerijas divos stāvos. Ņemot vērā, ka izstāde ir atceļojusi no Hamburgas, kur tai tika atvēlētas daudz plašākas telpas, ar atsevišķām sērijām var iepazīties ļoti fragmentāri, bet citas izstādītas samērā saspiestos apstākļos.
Pols Greiems ir viens no populārākajiem britu fotomāksliniekiem, pirms diviem gadiem viņš ieguva arī prestižo Deutsche Börse fotogrāfijas balvu. Rakstos par Greiema darbiem ne reti tiek slavēta viņa unikālā vizuālā valoda – spēja šķietami vienkāršā dokumentālā fotogrāfijā ietvert sarežģītu ikonogrāfiju.
Vienā no savām pirmajām sērijām Greiems ceļoja pa garāko šoseju Lielbritānijā – A1, kas stiepjas no Londonas līdz Edinburgai, fotografējot sociālo un ģeogrāfisko ainavu – degvielas uzpildes stacijas, ceļmalas ēstuves, lielveikalus un pļavas. 1980. gadu vidū, pats būdams bezdarbnieks, Greiems fotografēja apmeklētājus nodarbinātības aģentūrās, tādā veidā radot sēriju Beyond Caring. Vēlāk vairākās intervijās viņš uzsvērs, ka liela nozīme ir bijusi tam, ka šie darbi tapuši krāsu fotogrāfijā, jo tolaik, 80. gadu sākumā, sociālās realitātes problemātika tika risināta galvenokārt melnbaltajā fotogrāfijā.
Greiema sērijas Troubled Land un Ceasfire ir par konfilktiem Ziemeļīrijā, taču šo problemātiku viņš risina ar ainavu palīdzību, piemēram, vairākās lielformāta fotogrāfijas, kas veido vienotu bloku, mēs redzam tumšas, apmākušās debesis, bet attēla paraksts vēsta – “Pirmā pamiera diena, 1994. gada 6. aprīlis”. Šajā dienā Īru republikāņu armija pasludināja pamieru, kas lika pamatu konflikta izbeigšanai Ziemeļīrijā. Greiems šīm it kā nevainīgām ainavu fotogrāfijām piešķir kara fotogrāfiju nozīmi.
Japānā tapušo sēriju Empty Heaven veido portreti, japāņu automašīnu motoru un kodolsprādzienu dūmu mākoņu fotogrāfijas. Japāņi attēloti kā bezrūpīgi, laimīgi indivīdi, vai tieši pretēji – virknē fotogrāfiju ir japāņu vīriešu profili ar akmens sejas izteiksmēm. Šie attēli ir izvietoti kopā ar automašīnu motoru attēliem, kas liek raudzīties uz japāņu darba vīriem kā neemocionāliem sistēmas cilvēkiem. Vēl kādā attēlā meitene ir kautrīgi novērsusies no kameras, citā – ārišķīgi smaida. Greiema ir apgalvojis, ka viņu interesē japāņu attieksme pret savu vēsturi. Veids kādā Greiems nofiksē cilvēku pozas un žestus atspoguļo japāņu uzvedības modeļus, tā ir tukšuma sajūta un dzīve noteiktos rāmjos – kolektīvās amnēzijas sekas.
Jo vairāk pietuvojas jaunākajiem Greiema darbiem, jo specifiskāki kļūst dažādu kultūru aspekti, par kuriem runā Greiems. Piemēram, sērijā American Night ir virkne lielformāta fotogrāfiju ar Amerikas pilsētvides ainavām – daļa ir izbalējušas, tā it kā fotogrāfijas tikušas pāreksponētas, daļa – normālā tonalitātē. Tikai vēlāk internetā uzzināju, ka šo darbu uzdevums bija rosināt jautājumus par Amerikas rasu un verdzības vēsturisko mantojumu. Šī izstāde ir tā reize, kur papildinformācija paceļ darbus jaunā gaismā. Kādā intervijā savu radošo virzību Greiems komentē šādi: “Mani agrākie darbi tika veidoti ar apziņu par apkārtējo pasauli, kas gaida tapt nofotografēta, un mani, kas pozicionējas šajā pasaulē. Vēlakajos darbos pasaule bija vairāk noderīga kā avots, lai atspoguļotu lielākoties neredzamas bažas.”
Izstāde Whitechapel skatāma līdz 19. jūnijam, taču līdz 4. jūnijam turpat Londonas Anthony Reynolds galerijā izstādīts Pola Greiema jaunākais projekts Filmas (Films). Tās ir fotogrāfijas, kas atgādina lielus pikseļu palielinājumus. Skanējot foto negatīvus izstādei Whitechapel, Greiems saskanēja arī filmu galus no katra projekta. Milzīgos palielinājumus autors pieteicis kā “negatīvu retrospektīvu”, par ko arī vēsta attēlu paraksti – Kodacolour, Tri-X, Ektacolour utt. Raugi, arī tukšā kadrā var iekodēt vēstījumu. Ar Greiema darbiem var iepazīties arī viņa mājaslapā.
