Kvadrātmetri interjeru
Līdz 28. jūnijam RISEBA Mediju telpā (Pārdaugavā, Ūdens ielā 6) skatāma Viļņa Vītoliņa fotogrāfiju izstāde “Tā ir Latvija”.
Skatoties Viļņa Vītoliņa fotogrāfiju kolekciju, prātā nāk izcilā sociālistiskā reālisma pārstāvja Aleksandra Laktionova glezna “Jaunajā dzīvoklī“, kurā meistars daudz uzmanības veltījis vissīkākajām sadzīves parafernāliju detaļām.
Mantu kults vienmēr bijis inteliģences uzbrukumu mērķis. Laikam jau tas ir pareizi, jo Vītoliņa redzējumā ar priekšmetiem apaudzis cilvēks zaudē sociālo identitāti, slēpjoties savā kaktiņā, savā stūrītī parketa un linoleja. Bildēs ir skaidri redzama agorafobija, bailes no plašumiem. Personāžus un priekšmetus fotogrāfs ir ieslodzījis šaurajās telpās, liedzot pārvietošanās brīvību. Interjeri ir bez izejām. Logi mēdz būt maziņi, aizsegti ar aizkariem, bet biežāk to vispār nav; savukārt durvju spraugā ir redzama cita siena. Saikni ar apkārtējo sociālo vidi nodrošina uz grīdas uzbāzīgi izmētātie žurnāli, daudzskaitlīgās TV pultis un mobilie telefoni.
Mantu krāšanas gars vieno dārgos un lētos interjerus, to fotogrāfijās mijas cita ar citu. Tiesa, šo garu inscenē pats fotogrāfs, speciāli sakraujot priekšmetus kameras priekšā. Priekšmeti nav funkcionāli, jo ir nolikti, lai mums būtu ērti tos apskatīt, nevis personāžam ērti lietot. Frustrācijas sajūtu pastiprina tas, ka par gadiem ilgi krāto un sakrāto mantiņu eksistenci neviens cits nezina. No ārpuses interjeru nevar redzēt, jo logi ir nosegti ar aizkariem (taisnība, te nav Dānija), iekšpusē ciemiņi sen nav bijuši, jo uz grīdas izmētātie glancētie žurnāli ir paklupšanas traumatisma risks tiem, kas nepazīst interjera topogrāfiju.
Nefunkcionālie priekšmeti nav arī simboli – tie prezentē paši sevi, nevis reprezentē kaut ko citu. Izņemot pāris attēlu, personāžu un priekšmetu savstarpējo attiecību statika nerosina stāstu par cilvēku interjerā. Spriežot pēc bilžu milzīgā izmēra, saturu vajag vienkārši atpazīt, bet ne interpretēt. Mērogs 1:1 sniedz fotogrāfam iespēju precīzi kopēt realitāti, pedantiski transponējot telpiskus objektus divās dimensijās. Attēlu kvantums neļauj kavēties pie katra, meklējot mantu nozīmes personāžu rakstura atklāšanai. Fotografējot ar stahanoviskiem trieciendarba tempiem neatlika laika pārdomāt katras kompozīcijas jēgu; megalomānija neļāva atlasīt tikai dažas izteiksmīgākās bildes, lai kopā saliktās tās rosinātu kādu stāstu. Žēl, jo pētot kvadrātmetru aiz kvadrātmetra, acis pierod garlaikoties un nepamana vienu otru labu portretējumu.
Izstādes jēga ir atrodama superlatīviem un hiperbolām pārsātinātajā preses relīzē, kas interneta plašumos izbazūnēja par izstādes atklāšanu. Šaubu nav: šādā veidā fotogrāfs nācis klajā ar kādu svarīgu paziņojumu izsmalcinātai mākslas elitei. Tas ir protests pret kodēšanas imperatīvu, pret pārlieku simbolizāciju, allegorizāciju, metaforizāciju. Taču izstādē aplūkojamais rezultāts iekrīt kopēšanas galējībā, ar izmeklētāja pedantismu fiksējot, kas un kurš kur stāvēja, gulēja, mētājās, sēdēja starpgadījuma brīdī. Lietpratējam ir saistoši to pētīt, bet svešinieks nogurst, pārlapojot vien dažas albuma lapas.
