Dzīves pārskati
Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 3. jūlijam skatāmas divas zviedru fotogrāfu izstādes – Ninas Korhonenas “Rewind” un Tores Sandāla “Nozagtie mirkļi”. Divas izstādes, kurām ārēji nav nekā kopīga, izņemot to, ka abi fotogrāfi ir pametuši savas dzimtās zemes – Somiju un Norvēģiju, lai dzīvotu un veidotu savu profesionālo karjeru Zviedrijā, un to, ka fotogrāfi ir partneri dzīvē. Un tieši tas nav maz.
Ninas Korhonenas (Nina Korhonen) “Rewind” ir noslēdzošā triloģijas daļa. Pirmā “Minne. Muisto. Memory” stāstīja par bērnību, fotografējot meitenes laukos, otrā “Anna, Amerikan mammu” par vecumu, kurā attēloja savu vecomāti Annu, kas 1959. gadā emigrēja uz ASV, tur pavadot atlikušo mūžu, bet trešajā fotogrāfe pievērsusies sev.
Izstādē krāsainās un pārdomātās kompozīcijas ar katru sperto soli un apskatīto bildi neviļus manī ievieš arvien dziļākas skumjas. Vizuāli tik harmoniskas fotogrāfijas, kurās starp autores pašportretiem redzami arī viņas ģimenes locekļi, atklāj daudzslāņainākas problēmas, kā šķiet sākumā. Vispirms “Rewind” ir personīgs stāsts par Korhonenas dzīvi. Fotogrāfe izstāsta par īsā laika posmā zaudētajām ģimenes sievietēm – vecomāti un māti, kā arī par viņas pašas un partnera – Tores Sandāla – slimību un cīņu ar to. Daudz pārbaudījumu un pārdzīvojumu, kas nešaubīgi likuši fotogrāfei meklēt atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Fotogrāfijās redzams trauslums – tāls stāvs dūmakainā pludmalē (Straume, Galīcija, 2006) vai attēls bez sejas (Glezna bez sejas, Ņujorka, 2002) un robeža, kurai vienā pusē ir atbildes un atveseļošanās, bet otrā padošanās.
Otra tēma ir stāsts par pusmūža sievieti, ar kuru var personificēties jebkura sieviete, kas ir mīlējusi, zaudējusi tuvākos un uzdevusi sev neskaitāmus jautājumus, kas saistās ar izaugsmi un pārmaiņām. Fotogrāfe izliek sevi apskatei, parādot savu sievišķību, bailes un dzīvi. Vienlaicīgi Korhonena arī attēlo ģimenes attiecības – tēva un brāļa dzīvi pēc mātes nāves, kā arī Tores radiniekus Norvēģijā. Caur viņas fotogrāfijām skatītājs var meklēt un saskatīt pazīstamu modeli un emocijas.
Vēl viens jautājums, kas izteikti iezīmējas Korhonenas sērijā, ir iekšēji ģeogrāfiskā duālisms jeb dzimtās vietas jautājums. Dzimusi un augusi Somijā, kur vēl joprojām mīt tuvinieki, Korhonena fiziski un emocionāli atrodas starp diviem ūdeņiem. Tieši šī fotogrāfija (Starp diviem ūdeņiem, Somija, 2007) arī ir izstādes centrālais attēls.
Atbilde un zāles uz visiem autores izvirzītajiem jautājumiem ir ceļošana un daba. Ceļot, lai ne tikai apskatītu neredzētas vietas, kas atklātu jaunus apvāršņus arī pārnestā nozīmē (Pie loga, Ķīna, 2004), bet lai vienkārši aizmirstos no ikdienas, kurā brīžiem ienāk nepanesami daudz (Kāpjot kokos, Sanfrancisko, 1997). Un būt dabā, kas, lai cik triviāli neizklausītos, ir atgriešanās pie saknēm un savas būtības (Starp kokiem, Mongolija, 2007). Korhonena risina jautājumus par savu dzīvi, izvedot skatītāju caur jautājumu, pārdomu, ģimenes un dabas takām, lai pateiktu, ka atbildes rodamas tikai sevī. Lai arī cik vientuļi un skumji tas dažreiz neliktos.
Tore Sandāls (Tore Sandahl) ir izvēlējies parādīt sēriju “Nozagtie mirkļi” no autora ceļojumiem Čehijā, Francijā, Īrijā, Norvēģijā, Portugālē, Rumānijā un Zviedrijā no 1990.-1995. gadam. Melnbaltās, tumšas tonalitātes, teju negatīva izmēra fotogrāfijas bez nosaukumiem ieved skatītāju iekšā – tur, kur pabijis autors. Te nav jāmeklē atbildes, pārnestas nozīmes vai slēptas metaforas. Tie ir mirkļi, kurus, kā saka pats autors, nozadzis vietējiem. Taču izmērs, fakts, ka nav dotas norādes par vietu, kas attēlota fotogrāfijā, veicina iedziļināšanos un došanos kopīgā ceļojumā. Nav jau būtiski, kur uzņemts kadrs ar puiku, kam lauzta roka, kurā pilsētā ausis skaistais rīts vai kurā cilvēki iet nodurtu skatienu, kuros laukos ir tukšas ceļazīmes un kur atrodas klusās telpas, kurās vēl var just cilvēka klātbūtni. Tas nav būtiski tādēļ, ka šīs bildes nestāsta par vietu, bet par laiku, pat precīzāk, par dzīvi laikā, jo arī ar pēdējo dimensiju autors rīkojas meistarīgi. Šajās fotogrāfijās, lai arī norādīts, kad tās uzņemtas, laiks neeksistē. Piemēram, vīrietis baltā zirgā ar kātu rokā, kas manī pirmo asociāciju radīja ar nāves tēlu. Un tad maiguma izpausme, vīrietim viegli turot zirgu. Dažās šķiet, varētu būt pagājuši jau 50 gadi, citas atsauc atmiņā padomju laika estētiku, bet kopumā fotogrāfijas rada ilūziju, ka šī vieta un laiks ir unikāla dimensija, kurā nez kamdēļ viss šķiet tik pazīstams. Un par tik intuitīvi skaidrām un vienkārši skaistām lietām jau parasti nav daudz, ko teikt. Piebildīšu vien to, ka šī ir viena no retām izstādēm, kas patiesi piestāv Fotogrāfijas muzeja otrā stāva zālei.
