Tīna Remiz
Tīna Remiz (1988) ir Londonā dzīvojoša latviešu fotogrāfe. Viņas sērija “The Place Where I Am Not” (Vieta, kur manis nav) par dižķibeles sekām Latvijā ir tikusi publicēta jau vairākos Rietumu fotoizdevumos, bet nupat projekts ieguvis galveno balvu konkursā Document 2011. Sērija tapusi trīs braucienu laikā uz Latviju pērn un šogad, un tajā mēs varam redzēt Tīnas draugus, radiniekus, vienkāršus garāmgājējus, bezdarbniekus un simtlatnieku darba programmas dalībniekus. Visi šie cilvēki tieši vai netieši ir saistīti ar Tīnas atmiņām par dzimtajām mājām un atspoguļo mūs aptverošo sociālo vidi.
Kā tu nokļuvi Anglijā un ko tu tur šobrīd dari?
Kā jau daudzi Latvijas iedzīvotāji, es aizbraucu uz Angliju uzreiz pēc vidusskolas un iestājos universitātē Bristolē. Latviju atstāju 2008. gada rudenī, dažus mēnešu pirms krīzes, un tam ir liela nozīme manos darbos. Nebūdama visai apmierināta ar izglītības līmeni, es atvadījos no universitātes un pilsētas, un pēc diviem gadiem aizbraucu meklēt laimi Anglijas galvaspilsētā, kur šobrīd dzīvoju un strādāju par fotogrāfi un žurnālisti.
Kā radās ideja par fotoprojektu “Vieta, kur manis nav” un kāpēc tev sķita svarīgi runāt par sociālām problēmām, ko raisīja ekonomiskā krīze?
Pēdējo gadu laikā esmu bijusi gan Ķīnā, gan Irākā, taču vienmēr bija tā sajūta, ka viss jau ir pateikts un vienmēr ir cilvēki, kas par šo vietu zina vairāk, paliek ilgāk, rok dziļāk… Es vienmēr esmu bijusi pret tā saucamo “izpletņu žurnālistiku” un gribēju veidot fotoesejas, nevis pirmo iespaidu albumus. Tad atcerējos, ka ir tāda valsts, kur daudz kas ir noticis, bet par maz kas ir pateikts (vismaz ne Rietumu masu medijos), un nolēmu braukt mājās, fotografēt krīzi. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, citas tēmas šķita daudz svarīgākas un personiskākas. Darbs izauga ļoti organiski, bez liekām pūlēm un bažām par to ko, kur un kā fotografēt, jo tā nebija kaut kāda valsts, nejauši cilvēki un izmaiņas – tā bija daļa no manas dzīves.
Kā, tavuprāt, Latvija ir mainījusies šo gadu laikā kopš tu aizbrauci?
Sarežģīts jautājums, uz kuru, es ceru, esmu atbildējusi ar savām fotogrāfijām. Strādājot pie šī projekta, visgrūtāk bija noteikt un atdalīt, kuras izmaiņas ir saistītas ar ekonomisko situāciju un kuras ir vienkārši laika pēdas, cik daudz mainījusies vieta un cilvēki un cik daudz esmu mainījusies es
pati.
Vai tu vari nosaukt autorus, kuru darbi tevi iedvesmojuši visvairāk?
Tas ir atkarīgs no projekta. Pēdējo gadu laikā es skatos uz to autoru darbiem, kas strādā Austrumeiropā un Krievijā, bet neseko stereotipiem, veidojot daudzpusīgus darbus. Jau ilgu laiku mani iespaido Jonas Bendiksens, Džordžs Džordžio, Donalds Vēbers, Tomas Dezo. Noteikti Aleksandrs Gronskis un Iveta Vaivode. Pēdējā laikā es arvien vairāk skatos uz sieviešu fotogrāfu darbiem, iespaidojoties no Olīvijas Artūras, Lizes Sefrati, Danas Popas, Anastasijas Teilores-Lindes, Monas Saimonas un citām. Noteikti jāpiemin arī Ze Čenu (Zhe Chen) – 22 gadīga ķīniešu fotogrāfe, kas tikko saņēma prestižo Inge Morath balvu par viņas satriecošo foto eseju “Bees”. Un viņa ir manā vecumā!
Kāds būs tavs nākamais projekts?
Šo projektu tik tikko pabeidzu un šobrīd izvēlos nākamo tēmu. Tas ir tikpat patīkami, kā plānot atvaļinājumu vai pasūtīt vakariņas restorānā. Un arī tikpat sarežģīti. “Vieta, kur manis nav” nupat saņēma prestižu Document 2011 balvu, kas dos man iespēju izveidot nākamo projektu sadarbībā ar labdarības organizāciju “War on Want”, kas cīnās pret nabadzību trešās pasaules valstīs.
