10 minūtes kopā ar fotogrāfu Martinu Pāru

Pat nezinu, vai ar angļu fotogrāfu Martinu Pāru (Martin Parr, 1952) kāds vēl ir jāiepazīstina. Šķistu drīzāk banāli skaidrot, ko viņš dara. Arī noķerot fotogrāfu Arlā un piesēžot uz desmit minūtēm, paužu savas bažas, vai viņš jau nav atbildējis uz visiem jautājumiem. “Jā, esmu caurspīdīgs!” viņš nosmej. Tomēr, ja ievads bija nepieciešams, ielūkojieties viņa, kā arī Magnum mājas lapā.

Vai fotogrāfijai vispār, kā arī jūsu fotogrāfijai, ir kāda loma?

Es strādāju izklaides biznesā. Es cenšos uzņemt nopietnas fotogrāfijas, bet patiesībā es maskējos. Fotogrāfija ir izklaides biznesa sastāvdaļa, fotogrāfijā ir nauda – mēs varam nopirkt fotogrāfijas, braukt uz festivāliem un izstādēm. Es esmu nopietns fotogrāfs, taču es negaidu, ka mans darbs ko mainīs. Protams, pastāv zināma fotogrāfijas kultūra, taču tajā ikviens tiek vairāk vai mazāk pārveidots, neskatoties uz fotogrāfijā valdošo pieejamību un demokrātiju.

Vai jūsu fotogrāfija vairāk stāsta par sabiedrību vai jums?

Tā stāsta par manām attiecībām ar sabiedrību, par manu sabiedrības izpratni.

Kā dokumentālā fotogrāfija ir mainījusies, kopš jūs fotografējat? Vai tā ir arī ietekmējusi mākslas fotogrāfiju un fotoaģentūru darbu?

Ir daudz izmaiņu. Mākslas lauks ir pieņēmis fotogrāfiju, bet klasiskās fotoaģentūras piedzīvo norietu, jo arī žurnāli izmirst. Žurnāli bija galvenais iemesls, kāpēc šī fotogrāfija pastāvēja, tas bija viens no lielākajiem darbošanās laukiem. Šobrīd šis iemesls vairs nepastāv. Taču kultūras lauks dokumentālajā fotogrāfijā vēl joprojām ir liels. Tas pat īstenībā kļūst lielāks – vairāk fotogrāfu izrāda savus darbus, vairāk festivālu kā agrāk, vairāk cilvēku interesējas. Flickr ir miljoniem biedru, kas visi kā viens vēlas atklāt citu darbus.

Vai jūs teiktu, ka dokumentālā fotogrāfija pašlaik ir modē?

Mēs vienmēr vēlamies zināt par to pasauli, kurā dzīvojam, tā ir traka, mainīga vieta. Taču dokumentālā fotogrāfija nav viss, ir arī mākslas, modes fotogrāfija – sauciet kā gribat.

Runājot par modes fotogrāfiju, pastāstiet, kā jūs iesaistījāties Urban Outfitters reklāmas kampaņā?

Man palūdza šo darbu izpildīt. Es ik pa laikam strādāju modes fotogrāfijā un, ja man pienācīgi samaksā, es pekrītu. Man patīk izaicinājums, kādu sagādā tieši modes fotogrāfija – ir jāstrādā ļoti ātri un man patīk risināt problēmas ar fotogrāfijas palīdzību.

Cits projekts, kas arī ir savādāks kā ierastie – Goutte D’Or par Parīzes rajonu.

Jā, arī tas bija pasūtījuma darbs. Pasūtījumi un personīgais darbs dažkārt pārklājas. Es pats sev arī dodu uzdevumus, un esmu pārņemts ar personīgajiem projektiem un pasūtījuma darbiem. Man ir jāpiestrādā pie grafika, lai izdarītu pēc iespējas vairāk.

Jūs arī aktīvi veidojat izstāžu un festivālu saturu. Ko jūs meklējat fotogrāfu darbos, lai izveidotu šo saturu?

Es meklēju cilvēkus, kas ienestu ko jaunu – intersantus darbus, jaunas, svaigas idejas.

Bet vai šim vārdam “svaigs” nav derīguma termiņš – līdz nākamajam festivālam?

Ja darbu līdz tam cilvēki ir redzējuši un par to zina, ja tam bijusi pienācīga platforma, tad tas vēl joprojām var būt svaigs, bet var nebūt īstais, ko rādīt citā festivālā. Festivāliem un izstādēm jābūt atklājumu pilniem!

Pastāstiet vairāk par izstādi “From Here On”, kurai esat viens no pieciem kuratoriem. Kā jūs atradāt īstos māksliniekus?

Tā ir iespēju kombinācija – no mutes mutē, ievērojot kādu, atrodot internetā. Kad mēs atradām kādu potenciālu autoru, aizsūtījām pārējiem viņu vārdu un satiekoties visi aplūkojām bildes un balsojām.

Vai attēla kvalitāte pati par sevi ir mainījusies jauno rīku un tehnoloģiju dēļ, kas mums tagad ir pieejami?

Internetā attēlu kvalitāte ir zema, tas arī ir tā paradokss. Taču nevienam tas vairs nav būtiski, vismaz man nē, jo galvenais ir saturs. Agrāk fotogrāfijā svarīgākā bija tehnika. Ar mūsdienu kamerām par tehniku vairs nav jādomā, aparāts visu izdara jūsu vietā, uzliec uz automātisko režīmu un aiziet!

Un kā ar kvantitāti? “From Here On” izstādē mani pārsteidza attēlu daudzums.

Tad tie jārediģē!

Bet vai fotogrāfi to dara?

Dažiem tas padodas labāk, dažiem sliktāk.

Vai vienai fotogrāfijai šodien vēl ir nozīme?

Protams! Atsevišķas bildes ir ikonas. Paskataties uz Irākas kara fotogrāfijām, tur ir brīnišķīgas ieslodzīto bildes, piemēram; tās ir kļuvušas par ikonām, un tās ir atsevišķas fotogrāfijas. Šī izstāde nav tik daudz par atsevišķām fotogrāfijām, kā par grupēšanu, komplektiem un idejām. Lai rastos ikona, ir vajadzīgs laiks, to nevar uzreiz pamanīt, tai ir vajadzīgs laiks, lai nobriestu.

Jūs esat kolekcionārs un grāmatu mīlis. Kā vērtējat mākslas grāmatu industriju? Vai tā dzīvo tādu entuziastu dēļ kā jūs vai tomēr tai ir plašāks tirgus?

Grāmatu tirgus izplešas, jo palielinās fotogrāfijas skatītāju daudzums un, neraugoties uz internetu, cilvēki vēl joprojām vēlas fizisku priekšmetu. Un visi fotogrāfi vēlas publicēt savas grāmatas. Ar iespēju drukāt pēc pieprasījuma un Blurb mūsdienās ir vieglāk nodrukāt grāmatu. Fotogrāfija neapšaubāmi ir topā, tā ir aizraujoša un interesanta!

Vai tad tajā ir vieta ikvienam?

Nē, nepavisam nē. Taču mums ir vajadzīgi slikti darbi, lai atpazītu labus. Nav iespējams radīt tikai un vienīgi labus darbus.

Vai jūs varētu nosaukt pēdējā laika 5 interesantākās fotogrāmatas, ko esat atklājis?

Nē, jo pavisam nesen izveidoju izstādi Dublinas Foto festivālam ar 30 labākajām pēdējās desmitgades grāmatām. Tas ir mans pēdējais ieguldījums šajā nebeidzamajā debatē.

Pie kā jūs strādājat pašlaik?

Es strādāju pie apjomīgas sērijas par Rietummidlendas rajonu Black Country, tas ir 4 gadu ilgs pasūtījuma darbs.

Paldies, ka dalījāties ar laiku un domām!

Man labāk patīk fotografēt, nekā runāt par foto, bet darīju to ar prieku!