Fotogrāfijas diskurss
Diskursa jēdziens ir tiktāl nodeldēts, ka cenšos mazāk lietot šo vārdu. Taču Andreja Lenkeviča (Андрей Ленкевич, 1981) fotoizstāde “Pagānisms” kim? centrā liek runāt par fotogrāfiju diskursu šī jēdziena konkrētajā, semiotisko sistēmu pētniecības nozīmē. Proti, manuprāt šī izstāde uzskatāmi apliecina to, kā mainās fotogrāfiju nozīme, mainoties aplūkošanas vides kontekstiem.
Pretēji citiem komentāriem par sēriju “Pagānisms” es teiktu, ka tā nav sociālantropologa veiktā notikuma fiksācija. Attēli nesniedz izsmeļošu informāciju par to, ko dara cilvēki; un tie nav dokumentāli denotatīvi, jo ir izteikts fotogrāfa skatījums uz realitāti. Pretēji antropologam, fotogrāfs jauc figūru ar fonu. Dažas šķietami svarīgas detaļas nav parādītas fokusā; kā figūras ir izcelts tas, kas parasti ir novērojumu fons – krustceles, koki. Attēlu autors demonstrē to, kā novērotājs dabā pats veido geštaltu, izvērtējot, kas ir figūra un kas ir fons. Tādējādi fotogrāfs rosina klātbūtnes efektu, gādājot mums dažādus perceptīvos stimulus, lai mēs paši izveidotu savu oriģinālo geštaltu. Tādus stimulus, kas atrodas notikuma perifērijā un tāpēc nav būtiski šī notikuma kognitīvai, sociālantropoloģiskai izzināšanai; taču fotogrāfs piešķir tiem svarīgu lomu skatītāja emocionālai iesaistīšanai notikumā.
Fotogrāfiju sērija pati spēj panāk šo efektu, tomēr vide, kurā ir izstādīti fotogrāfiskie dokumenti, traucē aicinājumam uz interpretāciju, aicinājumam sasaistīt būtiskas un nebūtiskas detaļas vienotā stāstā. Zālē vēl ir redzama videofilma, klausāmi dziedājumi un aptaustāmi dzīvnieku izbāžņi. Izstādē tie funkcionē kā papildus stimuli interpretācijas ievirzei, lai gan fotogrāfijas pašas gana labi rosina skatītāja fantāziju. No iespējamajām tulkošanas novirzēm te nevajadzētu baidīties. Bet ja tādas šaubas ir, tad atslēgas interpretācijai būtu jāietver fotogrāfijās.
Vēl viena apstrīdama lieta ir verbālais komentārs par ekspozīciju. Nosaukums “Pagānisms” (pateicoties arī šī vārda nievājošām konotācijām) veic othering funkciju, pasvītrojot “viņu” fundamentālo atšķirību no “mums”, tādējādi pēc noklusēšanas principa tiekam padarīti par kristiešiem vai Apgaismības racionālistiem. Būdami novirzīti perifērijā, “viņi” kļūst par lūrēšanas objektu. Šo triju semiotiku komplekts – foto, priekšmeti, komentārs – liek apšaubīt apgalvojumu par tradīcijas dzīvīgumu un fotogrāfa rūpēm par baltkrievu identitāti. Attēloto pasākumu var uztvert kā fotosesiju, folklorizētu priekšnesumu tūristam, kurš ir atbraucis uz šo zemi, jo viņam te apsolīja ko neparastu.
Domāju, ka, piemēram, žurnālā GEO, kurā arī publicējas Andrejs Lenkevičs, šī fotogrāfiju sērija raisītu citu diskursu. Žurnāla konteksts veicinātu attēlu dokumentālo lasījumu – tas ir notikuma apliecinājums; un vienlaikus priecētu lasītāja aci ar to, ka fotogrāfam ir mākslinieka skatījums uz šo īstenības norisi.
***
KONKURSS: Uzraksti savu recenziju (no 1000 līdz 2000 zīmēm) par Lenkeviča izstādi un pievieno to klāt šim rakstam kā komentāru. Recenzijas autors, kas līdz 6. augustam pl. 23.59 saņems visvairāk plusiņu no lasītājiem, tiks pie balvas – A. Lenkeviča grāmatas “Pagānisms”.
