Ieskats Toronto fotoscēnā

Toronto nav pilsēta, kur mākslas klātbūtne ir ļoti pamanāma – pilsētas centrs ir samērā vienveidīgs iepirkumu centru, biroju un debesskrāpju kokteilis, kurā kaut kādas radošas vēsmas, ja neskaita graffiti, pirmajā brīdī pamanīt grūti. Lielie muzeji un izstāžu centri ir izkaisīti pa visu pilsētu, kamēr vairums mazo galeriju atrodas Kvīnstrītvestā Toronto rietumos. Mākslas un arī fotogrāfijas piedāvājums šeit ir lielāks, nekā sākumā varētu šķist.

Karaliskajā Ontario muzejā skatāma Edvarda Burtinska (Edward Burtynsky, 1955) fotoizstāde “Nafta” (Oil). Šī sērija kanādiešu fotogrāfam ir īsts “hīts” – izdevniecībā Steidl iznākusi grāmata, pēdējos divos gados jau desmitiem personālizstāžu visā pasaulē, pie tam daudzas notikušas vienlaicīgi vairākās vietās. Panorāmiskas ainavas ar industriāliem parkiem, lielceļu mezgliem, autostāvvietām, autokapsētām un naftas atradnēm – visas šīs vietas saistās ar naftas ieguves industriju. Pēc izstādes apskates man klāt pienāk kāds no muzeja uzraugiem, var redzēt, ka viņam ļoti patīk runāties. Lai uzturētu sarunu, viņš jautā – kā Burtinskim izdevies panākt, ka fotogrāfijās nav cilvēku. Pieļauju, ka naftas atradnēs Burtinskis izmantojis ilgo ekspozīciju, kamēr citās vietās, piemēram, viaduktos, nejaušu garāmgājēju parasti nemēdz būt. Cilvēku neesamība fotogrāfijām piedod šaušalīgu noskaņu – vecu automašīnu jūra vai nebeidzamie lauki ar naftas urbjtorņiem izskatās kā pamesti pēc izlietošanas, norādot uz industrializācijas ēnas pusi – alkatīgās patērēšanas destruktīvo ietekmi uz apkārtējo vidi. Vai tik pat labi ilustrē paradoksu: mēs nevaram dzīvot bez naftas, bet tajā pašā laikā tā mūs nogalina. Vizuāli lielformāta fotogrāfijas ir aizkustinoši iespaidīgas, perfektajās kompozīcijās minūtēm ilgi var pētīt katru sīkāko detaļu. Pie sevis nodomāju – Burtinska ainavas būtu ideālas fototapetes, jo tās var skatīties atkal un atkal un vienmēr atrast ko jaunu.

Burtinska darbnīca atrodas Kvīnstrītvestā (Queen Street West) – Toronto rajonā, kas slavens ar savām galerijām, naktsklubiem, kafejnīcām un radošo atmosfēru. Turpat atrodas arī Kanādas mūsdienu mākslas muzejs (MOCCA), kas kopš 2007. gada pasniedz balvu (20 000 CAD) par sasniegumiem laikmetīgajā mākslā. Šogad balvu ieguva tieši Burtinskis. Pašā MOCCA līdz 21. augustam skatāmā izstāde “Šī ir paradīze” (This Is Paradise) iepazīstina ar mākslas vidi 1980. gadu sākumā Kvīnstrītvestā. Tolaik galvenā rajona iestāde Cameron Public House, kas vienlaikus bija klubs un viesnīca, līdzinājās Čelsijas viesnīcai Ņujorkā, kur 1960. gadu beigās spietoja dažādas radošas personības. Šī izstāde ne tikai sniedz kontekstu par Toronto neformālo mākslas vidi, bet arī piešķir radošāku auru sausajai, uz biznesu orientētai pilsētai.

Kvīnstrītvesta ir arī vieta, kur meklēt lielāko daļu Toronto galeriju. Daļa no tām strādā ar fotogrāfiju. Stephen Bulger galerija līdzās klasiķiem, piemēram, Robertam Frenkam un Andrē Kertesam, izstāda arī jaunu autoru darbus. Reizi gadā galerija rīko portfolio skates, kas nozīmē to, ka jaunam autoram nokļūt šajā komercgalerijā ir liela veiksme, taču tas nav neiespējami. Šī gada skate ir kāreiz pēc nedēļas.

Dažus kvartālus tālāk atrodas Toronto Photographers Workshop galerija, kas dibināta 1977. gadā. Par spīti nosaukumam, institūcijas akcents ir izstāžu rīkošana, nevis darbnīcu organizēšana. Savukārt fotogrāfijas centrs Gallery 44, ko 1979. gadā dibināja vairāki fotogrāfi, pārtiek no sponsoru atbalsta, grantiem, biedru naudām un fotokursu rīkošanas. Šobrīd tur skatāma izstāde “Proof 18”, kas pasniegta kā mūsdienu kanādiešu fotogrāfu izstāde, bet atlase veikta no autoru pašu iesūtītiem darbiem.

Visai interesanta ir pati ēka, kur atrodas Gallery 44. Līdzīgi kā Ņujorkas Čelsijas rajonā, šī ir daudzstāvu ēka, kurā vairākos stāvos izvietotas galerijas un radošo profesiju pārstāvju biroji. Šajā pašā ēkā meklējams arī divreiz gadā iznākošā kanādiešu fotožurnāla Prefix Photo birojs un galerija. Žurnāla uzmanības lokā ir pārsvarā kanādiešu mākslas fotogrāfija, kā arī tās sintēze ar video un digitālo mākslu. Pārējie Kanādas fotožurnāli ir vairāk orientēti uz amatierfotogrāfiju vai/un masu auditoriju, piemēram, PhotoNews, Photo Life un PhotoEd.

Ar fotogrāfiju Toronto viss ir kārtībā – viņiem ir ikgadējs Contact fotofestivāls, fotožurnāli, galerijas. Vēl vairāk – Ontārio mākslas galerijā – vienā no galvenajiem Kanādas mākslas muzejiem – pastāvīgajā gleznu ekspozīcijā ir iepludinātas 20. gadsimta fotogrāfijas. Atliek vien nobrīnīties, līdzās Antonija van Deika (Anthony van Dyck, 1599-1641) vai Kloda Monē (Claude Monet, 1840-1926) gleznām pēkšņi ieraugot kanādiešu fotogrāfa Džefa Vola (Jeff Wall, 1946) gaismas kastes vai amerikānietes Sindijas Šērmanes (Cindy Sherman, 1954) pašportretus. Es teiktu – ļoti efektīgs veids, kā ietekmīga kultūras institūcija var no dienaskārtības noņemt nodrāzto jautājumu, vai fotogrāfija ir māksla? Nekādu mūžīgo semināru, konferenču vai pētījumu, vienkārši muzejā jānoliek fotogrāfija blakus gleznai. Šādu pieeju līdz šim nebiju redzējis kādā citā muzejā.

Toronto krastmalā atrodas vēl kāds laikmetīgās mākslas centrs – The Power Plant, kur šobrīd skatāmi mākslas darbi no Centrālās un Austrumeiropas. Izstādes uzdevums ir parādīt, kā šajā reģionā risina sociālās, politiskās un vēsturiskās problēmas pēc Berlīnes mūra sabrukšanas. Starp 22 izstādes dalībniekiem nav neviena latviešu mākslinieka un Latvija ir vienīgā Austrumeiropas valsts, kas šajā izstādē nav pārstāvēta. Šajā brīdī atcerējos kādas ārzemju kuratores pārdomas par Latvijas laikmetīgo mākslu – mākslinieki savos darbos vairumā gadījumu tīksminās ap saviem kompleksiem un traumām, kas citiem nav saprotami, maz runā par realitāti sev apkārt, un bieži vien izpildījumā sarežģīta forma dominē pār saturu. Un tie ir iemesli, kādēļ ir tik grūti atrast latviešu māksliniekus izstādēm par sociālām, politiskām vai vēsturiskām pārmaiņām mūsu reģionā.

Atgriežoties pie fotoizstādēm Toronto, tajās noteikti dominē sociālais aspekts, vai tas būtu Burtinskis vai jauniešu darbi Gallery 44, skatītājam tiecoties pastāstīt ko jaunu par sabiedrību un vidi mums apkārt. Pieļauju, ka institūciju demokrātiskā attieksme (galerijas vai žurnāli labprāt izskata pieteikumus) nāk Toronto fotoscēnai tikai par labu.