Intervija ar Vilemu Popelīru

Vilems Popelīrs (Willem Popelier, 1982) nesūdzas ne par ideju, nedz ražīguma trūkumu. Mani viņš patiesi pārsteidz ar projektu skaitu. Vilems skaidro, ka ir mazāki darbi, kurus viņš sauc par novērojumiem, un lielāki, kas ir projekti. Kad novērojumu materiāls ir pietiekams liels, tie var pārtapt projektos. Tikmēr atvilktnē stāv apmēram desmit novērojumu, kas vēl nav publicēti pat viņa mājas lapā. Popelīra darbi šovasar apskatāmi Foam muzejā Amsterdamā un Arlas fotofestivālā. Tieši tur viņu satieku un atklāju kā simpātisku un klusu personību.

Pastāsti, kā tu izvēlējies fotogrāfiju kā izpausmes veidu?

Universitātē sāku studēt arhitektūru, taču sevi tajā nespēju saskatīt. Arī apkārtējie vienmēr teica, ka man vajagot iet uz mākslas skolu. Tad pārtraucu mācības vispār un pāris gadus nedarīju neko. Sāku fotografēt, pat īsti neapzinoties, kādēļ man tas ir vajadzīgs – vienkārši citādāk nevarēju.

Pievienojos kādam fotogrāfam, kurš devās uz Zimbabvi fotografēt AIDS un bāreņu nometnes. Tolaik domāju, ka daudz no viņa iemācīšos, bet rezultātā biju tikai satraukts un stresa pārņemts. Ne jau tādēļ, ka brauciens nebūtu izdevies. Lai arī novērtēju viņa darbu, sapratu, ka man jāatrod pašam savs izpausmes veids. Tā es iestājos mākslas skolā (Hāgas Karaliskajā Mākslas akadēmijā – aut. piez.). Šodien sevi raksturoju kā vizuālo mākslinieku, kas izmanto fotogrāfiju – paša bildētus un citu attēlus. Mācības man palīdzēja atklāt, ka ar fotogrāfijas palīdzību varu izprast pasauli.

Par ko stāsta tava fotogrāfija?

Manu darbu pamatā galvenokārt ir identitātes jautājums. Vispirms man pašam ir svarīgi zināt, kas es esmu. Viens no šīs tēmas aktualitātes iemesliem ir fakts, ka man ir identisks dvīņu brālis, ar kuru uzaugām atsevišķi. Ir daudz bilžu, kurās esam kopā, bet es nezinu, kurš esmu es. Es sevi atpazīstu abos. Tā, piemēram, tapa darbs “This is me and this is me” (Tas esmu es un tas esmu es). Vienmēr esmu apzinājies, ka cilvēki viens otru vēro, es apkārtējos un viņi mani. Tā es strādāju – novēroju un domāju par to, kā lietojam fotogrāfiju, jo to mēs darām daudz. Piemēram, intervijai parasti ir pievienots portrets vai raksta autora bilde, kā arī grāmatas aizmugurē – rakstnieka portrets. Caur fotogrāfiju mēs gribam uzzināt, kas ir šie cilvēki. Tādēļ es teiktu, ka mani darbi ir ne tikai par identitāti, bet arī par to, ko mēs ar to iesākam un kā pret to attiecamies.

Kad iepazinos ar projektu un grāmatu par tevi un tavu dvīņu brāli “____ and Willem”, es nebiju pārliecināta, vai tēls ir īsts vai izdomāts.

Jā, cilvēki bieži to jautā. Sākumā es sniedzu atbildi, bet tagad atjautāju – vai tam ir kāda nozīme.

Tev noteikti tas ir svarīgi!

Jā, personīgi, taču manā grāmatā neparādās mans personīgais stāsts. Tas neizskaidro, kas es esmu un kādas ir manas sajūtas saistībā ar šo tematu vai kāda ir mana attieksme pret dvīņu brāli. Es parādu tikai faktus, jo tā, manuprāt, ir vienīgā godīgā atbilde, kādu varu sniegt, balstoties uz materiālu, kāds ir manā rīcībā. Šis projekts simpatizē daudziem, bet nevis tādēļ, ka tas ir īpašs stāsts par dvīņiem, kas uzauga atsevišķi, bet tādēļ, ka tā ir universāla tēma.

Un tomēr daudzi tavi projekti ir pašportreti. Cik universālu atbildi tu vari sniegt, rādot pats sevi?

Visvienkāršāk fotografēt ir sev tuvāko, un vislabāk es pazīstu tieši sevi. Vaicājot, ko fotogrāfija var pastāstīt par cilvēku, kāpēc nesākt ar sevi? Es varētu dokumentēt kādu citu, taču es fotografēju sevi, un nevis tādēļ, ka man gribas veidot pašportretus, bet tādēļ, ka tā ir loģiska atbilde uz jautājumiem, kurus risinu. “____ and Willem” ir ne tikai par mani un manu brāli, bet par modernu ģimeni un modernām attiecībām, kuras es raksturoju ar savu stāstu. Cits projekts par pases fotogrāfijām (Rejected Identities – aut. piez.), kuras tika uzņemtas foto salonā, ir pētījums par šāda tipa foto lomu un vēsturi. Nīderlandē tas ir aktuāls temats, jo nesen tika izdots jauns likums par pases foto noteikumiem – tajā ir 39 panti! Es vēlējos tos pārbaudīt, un tādēļ devos uz foto salonu un ļāvu, lai darbinieks, nezinot patieso iemeslu, uzņem manu portretu. Tā es pārbaudīju sistēmu, lai redzētu vai un kā tā darbojas.

Un vai tā darbojas?

20 no 39 bildēm vēlāk izbrāķēja!

“I’m no stranger” (Es neesmu svešinieks) projektā Ņujorkā tu cilvēkiem uzdod jautājumu, kas viņi ir (Who are you?). Vai un kā vizuālais rezultāts atbild uz jautājumu?

Jā, patiesībā es uzdevu trīs jautājumus. Pirmajā lūdzu atļauju nofotografēt, ja cilvēks piekrita, pajautāju viņa vārdu un trešais bija: “Kas jūs esat?” Biju ziņkārīgs, jo, manuprāt, uz šo banālo jautājumu nevar sniegt viennozīmīgu atbildi. Nav definīcijas, kas nosaka, kāda atbilde būtu jāsniedz. Ja jautājums būtu: “Kas ir dokumentālā fotogrāfija?” atbildes turpinātu veidot nebeidzamu diskusiju, kāda ilgstoši jau norit. Tāpat katru cilvēku un viņa personību – jautājums ietver nodarbošanos, sajūtas, pieredzi un tā tālāk. Tā kā šis jautājums man ir aktuāls jau ilgāku laiku, iedomājos, kāpēc gan to neuzdot citiem, kuriem nav ne mazākās nojausmas, kas es esmu un ka veicu šādu izpēti. Vēlējos redzēt, kā viņi reaģē gan verbāli, gan vizuāli. Es mēģināju novērot, vai šis jautājums maina portretu. Ļāvu modelim darīt to, ko viņš vēlas. Citi smaidīja, bet man patiešām riebjas, ja cilvēki fotogrāfijās smaida, jo personu vislabāk raksturo tikai neitrāla izpausme – cilvēks nesmaida un nesmejas visu laiku, tas nav viņa raksturīgākais stāvoklis. Smaidot viņi grib izskatīties labi. Ar savu jautājumu es liku aizdomāties, un tādējādi viņi vienkārši skatījās kamerā. Es nevaru apstiprināt, ka portrets var sniegt atbildi uz jautājumu, kas ir cilvēks, taču daudzi mani projekti uzdod jautājumus, nevis uz tiem atbild. Es uzskatu, ka cilvēki līdz ar to sāk domāt un arī apzinās struktūras, kas man šķiet aktuālas, jo ikdienā to nemaz tik bieži sev nejautā. Portrets ir tik pašsaprotama lieta, mēs to lietojam visur, taču kā un kāpēc, tas ir sarežģītāks jautājums.

Kas mūsdienās ir portrets?

Piemēram, Nacionālā Portretu galerija Londonā (National Portrait Gallery) katru gadu rīko konkursu par labāko portretu. Taču labs portrets, tas ir atvērts jautājums, uz kuru var sniegt dažādas atbildes. Mūsdienu portrets var būt sociālā tīkla profila bilde, kas visbiežāk rāda cilvēku no labās puses. Mūsdienu portrets ir bilde, kuru visi grib redzēt un iegūt. Piemēram, reklāmās vai uz produktu iesaiņojuma var redzēt smaidošus, it kā laimīgus cilvēkus, un patērētājs arī vēlas tāds būt. Privātajā dzīvē mēs apejamies ar portretu kā ar mīlestības objektu.

No kurienes nāk tava aizraušanās ar Obamas portretu?

Viņš mani intriģē! Ne jau personīgi, mani interesē šo portretu koncepts. Pasakot Obamas vārdu, ikvienam prātā uzreiz ir viņa portrets, mani patiešām ārkārtīgi fascinē fakts, ka vārds momentā var raisīt asociāciju ar vizuālo attēlu. Es sāku veidot darbus aptuveni tajā laikā, kad viņš tika ievēlēts. Man viņš likās absolūti piemērots kandidāts projektam – pētījumam, kā viņš tiek attēlots medijos, kā cilvēki viņu redz un, galvenokārt, kā prezidents pats tik smalkā veidā lieto savu attēlu.

Kā?

Vēl joprojām strādāju pie darba “Weekly Address” (Iknedēļas adrese), kuru papildināšu līdz prezidenta pilnvaru beigām. Tajā var redzēt, ka Obama skaidri zina, kā identitāte tiek uztverta medijos. Viņš darbojas apzināti un precīzi, prezidents un viņa birojs zina, kā šīs lietas darbojas – kā attēls var kļūt par ikonu, kuru var izmantot politiskiem mērķiem. Sāku salīdzināt par prezidentiem uzņemtās filmas ar viņu fotogrāfijām, un atklāju, ka režisori tiešām ir pētījuši šos attēlus. Taču Obama rīkojas pretēji – viņš meklē, kā prezidentam būtu jāizskatās, un pielieto iegūto informāciju. Piemēram, fotogrāfijā, kurā Obama uzņemts vakariņojot, viss izskatās dabiski – sarunas, žesti, galda klājums. Tomēr var redzēt, ka pirms tam fotogrāfs ir tik rūpīgi izgaismojis telpu, lai pat prezidenta matos iekristu viegla gaismas pilīte. Projektā izmantoju attēlus no runām, kuras kopš ievēlēšanas prezidents sniedz katru sestdienu. Pirmās nedēļas ir visai amatieriskas, taču ar katru runu gan tehniskā kvalitāte, gan tēls uzlabojas. Es paņemu attēlu no katra nedēļas izlaiduma un rūpīgi kārtoju vienu virs otra. Viņa seja ir nemainīga, mēs visi viņu pazīstam. Vienīgais, viņa mati sāk sirmot! (Smejas)

Tev ir cits projekts – “Portrait of the Week” – arī tajā attēlus kārto slāņos. Kāpēc tu izmanto šo paņēmienu?

Mani interesē vairākas lietas. Bet attiecībā uz maniem pašportretiem – kā un vai seja diennakts laikā mainās? Tādēļ fotografēju sevi 8 reizes dienā 8 dienas pēc kārtas. Kad veidoju šo projektu metamorfēšana bija tehnika, kas ieguva popularitāti, taču pārsvarā tika izmantotas dažādas bildes, es gribēju zināt, kas notiek, ja kopā salīmē viena cilvēka attēlu – vai tā vēl joprojām ir tā pati seja vai jau cita?

Pastāsti vairāk par projektu “Showroom Girls” (Izstāžu zāles meitenes) un kādēļ tu izvēlējies aizklāt meiteņu sejas, lai gan līdzīgā projektā – “Showroom” (Izstāžu zāle) – tās ir atklātas?

Abi projekti stāsta par cilvēkiem, kas sevi fotografējuši veikalos ar apskatei izliktiem datoriem. Meitenes, kas fotografējušās “Showroom Girls”, momentā piesaistīja manu uzmanību. Vienai no meitenēm ap kaklu bija ķēdīte ar viņas vārdu. Ievadot Google meklētājā viņas vārdu ar vietas nosaukumu, kur šīs bildes tika uzņemtas, es atklāju, ka draudzenes šīs bildes bija publiskojušas neskaitāmās interneta vietnēs un albumos. Projektā ir arī bildes, ko meitenes bija izdzēsušas. Domājot par to, ka meitenēm ir 14 gadi, ka viņas nezina, ka izmantoju viņu bildes, apsvēru ētiskos jautājumus, ko drīkst un nedrīkst rādīt – es nevēlējos viņām nodarīt pāri. Piedevām, man nebija interese rādīt tieši šīs divas meitenes vai viņu ikdienu, bet fenomenu kā tādu. Aizkrāsojot sejas, es parādu ideju, nevis konkrētus izpildītājus. Privāto dzīvi es atstāju viņu pašu ziņā. Domāju, ka šāda attieksme ir godīgāka. Savukārt “Showroom” sejas pauž tik daudz attieksmju un izpausmju. Cilvēks, kurš izdomājis pamēģināt kameru, uztaisa pirmo bildi kā eksperimentu, bet tad viņam iepatīkas un viņš izbāž mēli. “Showroom” nav par attieksmi pret jaunajām tehnoloģijām, bet par izpausmi un vēlmi būt atpazīstamiem.

Ko šie projekti atklāj par sabiedrību?

Ikviens vēlas būt attēlā, jo to radīšana ir tik vienkārša. Agrāk fotografējāmies dzimšanas dienā un brīvdienu ceļojumā. Mūsdienās to darām visu laiku un visur, mēs vienkārši vēlamies radīt attēlus. Varētu teikt, ka vēlamies iegūt šo pasauli ar attēlu palīdzību. Un tas ir iespējams, jo ir tik daudz līdzekļu, kā vēlāk ar šiem attēliem dalīties. “Showroom” un “Showroom Girls” modeļi nenāk uz veikalu izmēģināt kāda datora kameru. Tie ir cilvēki, kas apzināti vēlas sevi nofotografēt. Man kā fotogrāfam viņi nekad neļautu šādus attēlus iegūt. Viņi varētu tos uzņemt mājās, atstāt privātajā telpā, taču izvēlas to darīt publiskās vietās.

Kā tu vērtē Arlas foto festivāla izstādi “From Here On” (Sākot no šīs vietas), kurā pats piedalies?

Šķiet, labi, ka šāda izstāde ir izveidota. Kad ir redzētas tik daudz nopietnas un labas fotogrāfijas, šajā izstādē var beidzot uzelpot. Nevajag taču būt pārāk nopietniem! (Smejas) Tomēr, man liekas, ka izstādē ir pārāk daudz darbu, kas veidoti tikai ar domu par jauno attēlu radīšanas iespēju atrast un paņemt bildes internetā, par attēlu kolekcionēšanu. Ja darbi vienlaikus neuzdod jautājumus un nestāsta par mūsdienu sabiedrību, man tas nav interesanti. Gan šī izstāde, gan Foam muzejs jautā, kas būs tālāk, kāda būs nākotne, taču mani interesē strādāt un taisīt labus darbus tagad, nedomājot, vai tas ir jauninājums, vai radīts kas citādāks. Man šķiet biedējoši, ka no fotogrāfa visu laiku pieprasa atsvaidzinošus, jaunus un citādākus darbus. Tā taču jau nav kvalifikācija, kas jāiegūst. Bet redzēsim, kas notiks!