Jūso Vesterlunds
Jūso Vesterlundu (Juuso Westerlund, 1975) kā vienu no talantīgākajiem somu fotožurnālistiem man ieteica žurnāla Photo Raw redaktore, kad viņai vaicāju pēc autoriem, kas neiekļaujas Helsinku skolas konceptuālo estētiķu kategorijā. Jūso studējis fotogrāfiju Turku un Helsinkos un vairāk fotografē pasūtījuma darbus, nekā rīko izstādes. Paralēli fotožurnālista darbam sācis realizēt individuālos projektus, no kuriem “Karaokes nācija” pirms 4 gadiem ieraudzīja dienasgaismu arī grāmatas formātā. Vesterlunda darbi ir ļoti “somiski” – ja “Karaokes” sērija zināmā mērā nostiprina stereotipus par somiem, tad jaunākajā sērijā “Rikšošana” mēs atklājam mazāk zināmu somu aizraušanos.
Kā radās tavi projekti “Karaokes nācija” (“Karaoke Nation”) un “Rikšošana” (“Trotting”)?
Jāatzīst, “Karaokes” ideja nebija gluži mana. Divi mani draugi žurnālisti izdomāja, ka varētu izdot grāmatu par somu karaoki. Protams, šī ideja viņiem radās dzerot karaoke bārā, un viņi uzaicināja mani uzņemt bildes. Tā mēs kopā izveidojām grāmatu. Toties projekts “Rikšošana” radās, kad es kādā mākslas skolā pasniedzu dokumentālās fotogrāfijas kursu. Kurss bija par ilglaicīgiem projektiem un es teicu saviem audzēkņiem, ka arī es veidošu projektu un kursa beigās kopā ar visiem to parādīšu. Man ļoti interesē zirgu skriešanās sacensības, tāpēc arī nolēmu realizēt šo tēmu. Somijā tas ir ļoti populārs sports, ko nemitīgi rāda televīzijā.
Kas precīzāk raksturo somus – karaoke vai zirgu skriešanās?
Somu mentalitāti noteikti daudzpusīgāk atklāj karaoke. Tie, kuri apmeklē karaoke bārus, reprezentē apkārtējo sabiedrību un mūsu laiku, vismaz šeit, Somijā. Karaoke bārus apmeklē cilvēki no dažādām sociālām grupām un viņu repertuārs reflektē par attiecīgā brīža noskaņojumu. Karaoke ieguva popularitāti 90. gados, kad Somija piedzīvoja recesiju, cilvēki tad dziedāja melanholiskas dziesmas. Patiesībā lielākā daļa somu dziesmu ir melanholiskas. Taču kaut kādā savādā veidā karaoke somiem piestāv – mēs, būdami diezgan kautrīgi cilvēki, tomēr gribam dziedāt auditorijas priekšā.
Pastāsti, kā tu fotografē.
Esmu diezgan sabiedrisks, tādēļ man nav grūti tuvoties cilvēkiem, kas man šķiet interesanti. Parasti es ar viņiem sāku runāties un pēc tam vaicāju, vai drīkstu nofotografēt. Es parasti neko daudz nerežisēju, tikai saku, lai skatās uz kameru vai lai neskatās. Tādā veidā man šķiet ir iespējams noteikt manas attiecības ar to, kas attainots fotogrāfijā, vismaz reizēm. Tas, protams, attiecas tikai uz fotoportretiem. Kad fotografēju darbību, cenšos domāt pēc iespējas mazāk, it īpaši par to, ko citi par mani domā. Daudzkārt man ir jāpaplašina sava komforta zona. Ja es ieraugu ko interesantu un sāku domāt, ka man vajadzētu nobildēt, tad zinu, ka tiešām jābildē. Daudzreiz fotogrāfi ir pārāk slinki vai jūtas pārāk ērti, lai sevi apgrūtinātu un nofotografētu to, ko zina, ka vajadzētu, bet pēc tam vēlas, kaut būtu pieticis drosmes un enerģijas to izdarīt. Diemžēl tas ļoti bieži attiecas arī uz mani.
Tu fotografē fotostāstus žurnāliem. Kāda pašlaik ir situācija somu fotožurnālistikā, vai žurnāli vēl arvien ir gatavi ieguldīt šādā materiālā?
Situācija ir diezgan sarežģīta. Tikai daži žurnāli atļaujas publicēt plašākas reportāžas vai dot fotožurnālistam uzdevumu, kas prasa ilgāku izpildi. Tāpat ir arī diezgan grūti nopublicēt savu projektu žurnālā, vai arī tam atvēl tikai pāris atvērumus, kuri vēl pie tam samaketēti nebaudāmi. Somijā iznāk ļoti daudz žurnālu, bet galvenokārt tie grib “ātrās apkalpošanas” fotogrāfiju. Man jāsaka, ka somu fotožurnālistikas kvalitāte ir viduvēja. Daudzi fotogrāfi tikai padara savu ikdienas darbu avīzēs vai žurnālos un neuzsāk paši neko ilglaicīgu. Tehniski viņi ir labi, bet par saturu gan to nevarētu teikt. Iespējams, ka pie vainas ir ierobežotās publicēšanās iespējas. Bet mums ir arī pavisam labi autori!
Pie kāda projekta strādā šobrīd?
Tas ir saistīts ar somu identitāti, galēji labējo politisko spēku aktivizēšanos un 2012. gada sākumā gaidāmājām prezidenta vēlēšanām. Pagaidām vairāk neko nestāstīšu. Padomā ir vēl vairāki projekti.
