Irina Juļjeva
Krievu fotogrāfe Irina Juļjeva (Ирина Юльева, 1978) ar fotogrāfiju aizrāvusies jau 12 gadu vecumā, kad ar vecu padomju fotokameru fotografēja draugus un radiniekus, vēlāk attīstot filmas un kopējot bildes onkuļa laboratorijā. Taču pusaudža gados interese zudusi. Apmēram 15 gadus vēlāk viņa atsākusi fotografēt, studējusi fotožurnālistiku Sanktpēterburgā, tad apprecējusies ar fotogrāfu. Zīmīgi, ka Juļjevas interešu lokā ir tās pašas tēmas, kas bērnībā, un skatījums uz pasauli ir tikpat nevainīgs un patiess. Fotosērijā “Tender age” (Jaunības gadi) viņa iemūžinājusi savu meitu un viņas draugus, bet sērijā “Country” (Lauki) dokumentējusi laukos dzīvojošos radus un paziņas. Pirmā no tām šobrīd ir skatāma Krievijas laikmetīgās fotogrāfijas izstādē Backlight fotofestivāla ietvaros Tamperē.
Kā tu sāki darbu pie sērijas “Tender age”?
Es to sāku 2009. gadā, kad manai vecākajai meitai bija 13 gadi un kļuva acīmredzams tas, kā viņa mainās. Uzskatu šo par interesantu vecumu – bērni ir ļoti skaisti un šķiet trausli. Novērojot meitu augam, es uzņēmu fotogrāfijas.
Kādā veidā tava interese par bērnu pubertātes vecumu saistās ar tevis pašas bērnību?
Fotografējot es iekļāvos šajā atmosfērā, un tas bija ārkārtīgi viegli, jo atcerējos sevi tādā vecumā. Pusaudzes gados man šķita, ka esmu “neglītais pīlēns”. Tikai tagad saprotu, ka tādā vecumā domā, ka visa pasaule tev ir priekšā, vēl tik daudz ko nāksies uzzināt.
Tavos projektos ir līdzīga tehniskā pieeja – visas fotogrāfijas ir melnbaltas, uzņemtas momentuzņēmuma estētikā, atstājot datumu uz negatīva. Kādēļ šāda izvēle?
Es izmantoju filmu “ziepjutraukus”. Kad fotografēju, es nedomāju par fotogrāfijas tehniskajiem parametriem, man tam nav laika. Fotografējot es balstos uz savām izjūtām, ārkārtīgi ātri reaģēju uz citu žestiem, kustībām un emocijām. Tas nozīmē, ka man vajadzīga kamera, kas spēj reaģēt tikpat ātri. Man patīk fotografēt cilvēkus tā, lai rodas sajūta, ka esmu tiem pietuvojusies.
Tu arī daudz fotografē Krievijas laukos. Kāda šodien ir lielākā atšķirība starp cilvēkiem laukos un lielpilsētā, piemēram, Sanktpēterburgā, no kuras tu pati nāc?
Neskatoties uz finansiālām, sociālām un kultūras atšķirībām, provincē cilvēki ir ļoti vienkārši, atvērti un viesmīlīgi. Ar viņiem es jūtos daudz komfortablāk.
Kas būs tavs nākamais projekts?
Tagad es vēlos fotografēt sevi, lai gan pagaidām vēl nezinu, kā tas izskatīsies. Droši vien tā būs pašportretu sērija.
