Mihala Helbina
Mihala Helbina (Michal Chelbin, 1974) ir izraēliešu fotogrāfe, kas kopš 2006. gada dzīvo Ņujorkā, taču ir ilgstoši fotografējusi Austrumeiropā. Viņas interese fotogrāfijā saistīta ar portretu un iespēju caur tiem atspoguļot kontrastus. Helbinas stāsti par cirkus māksliniekiem – “Strangely Familiar” (Savādi pazīstami) – ir momenti, kuros, izvesti no ierastās vides, modeļi atklājas personīgā rakursā, kas kļūst saprotams visiem. Tā ir iztēles un īstenības spēles teritorija. “The Black Eye” (Uzdauzītā acs) turpina Helbinas pētījumus dažādu izpildītāju, sportistu un kontrastu pasaulē. Šī sērija portretē zēnus, kas gan fiziski, gan iekšēji cīnās par vīrišķību, atzinību, ar sāpēm un nogurumu. Jaunākā sērija “Locked” (Ieslodzīti) portretē cietumniekus.
Mihala Helbina ir pārstāvēta Andrea Meislin galerijā Ņujorkā. Viņas sērijas ir izdotas Aperture un Twin Palms Press publikācijās.
Kas jūs interesē fotogrāfijā? Kādēļ izvēlējāties tieši šo mediju?
Par fotogrāfiju sāku interesēties piecpadsmit gadu vecumā, kad iestājos mākslas vidusskolas fotogrāfijas departamentā. Nevienam no manas ģimenes nav nedz dotību, nedz ambīciju mākslā, taču man bija spēcīga interese tieši par fotogrāfiju. Beidzot vidusskolu, man – kā ikvienam Izraēlā – bija jākalpo militārajā dienestā. Divus gadus dienēju kā fotogrāfe, taču atceros, ka jau tad vēlējos pati vadīt savus modeļus, pretēji dokumentālam stilam un vērošanai no malas. Es vēlējos izveidot savu attēlu. Pēc armijas brīdi strādāju presē, taču man tas itin nemaz nepatika. Nespēju fotografēt sērojošus cilvēkus, kas raud slimnīcā vai tiesu zālē. Turklāt es vienmēr kavēju, un beigās mani atlaida. Tad iestājos un pabeidzu Vizo dizaina akadēmijas foto departamentu Haifā. Tas man sniedza strukturētu pieeju, lai sāktu strādāt pie individuāliem projektiem, ar ko es nodarbojos vēl šodien.
Kādēļ izvēlējāties tik daudz fotografēt tieši Ukrainā un Krievijā?
Neesmu pārliecināta, ka tieši tādēļ mani interesē Austrumeiropa, bet mans tēvs ir dzimis Ukrainā. Kad sākās Otrais pasaules karš, viņam bija divi gadi. Kara laiku viņš pavadīja kopā ar manu vecmammu bēguļojot un slēpjoties Austrumeiropas laukos. Karam beidzoties, viņi pārcēlās uz Izraēlu. Manam tēvam nav atmiņu par šo reģionu, arī es uzaugu Izraēlā. Iespējams, manu interesi raisīja atmiņas par ļoti senām melnbaltajām ģimenes fotogrāfijām, par kurām vecāmāte atteicās runāt, jo pārējie ģimenes locekļi bija gājuši bojā kara laikā. Mani piesaista bijušās Padomju Savienības cilvēki, jo viņi ir kontrastu pilni – sīksti no ārienes, bet iekšēji maigi. Viņi ir ļoti apņēmīgi un disciplinēti, īpaši bērni – tas mazliet atvieglo fotogrāfa darbu. Viņu sejas man dažkārt atgādina ziemeļnieku pasakas un Bergmana filmas.
Ko var pastāstīt portrets?
Fotogrāfijās es koncentrējos uz vizuāliem kontrastiem. Cilvēki ir perfekts izpētes temats, jo viņiem piemīt kontrastējošas īpašības, kas šķietami nevar pastāvēt līdzās. Mani patīk, ka fotogrāfija atstāj mazliet noslēpuma, ka tajā ir kāda mīkla un viss nav atrisināts. Fotogrāfijai ir jāuzdod vairāk jautājumu nekā jāsniedz atbildes. Attēls ir kā vārti uz tūkstošiem dažādu stāstu, no kuriem daži ir pievilcīgāki, citi nemierīgāki. Cilvēki bieži jautā par manu fotogrāfiju interpretāciju, jo tās var nolasīt dažādi, citkārt pat pretrunīgi. Es godīgi atbildu, ka nezinu un ka mana atbilde nav svarīgākā.
Jūsu jaunākā sērija “Ieslodzīti” ir uzņemta cietumos. No kurienes šī interese?
Es cenšos koncentrēties uz cilvēkiem, kuros ir savādā un parastā apvienojums. Meklēju sejas un acis, kas pauž dzīves sarežģītību un ciešu skatienu, kas no privātā pārtop kopīgajā. Pirms trim gadiem, kad viesojos Ukrainā, gāju garām augstai ķieģeļu sienai. Tai blakus stāvēja divi vīrieši. Mūsu acis sastapās un es vēl joprojām atceros, kā tās pauda hipnotizējošu cilvēka baiļu un cietsirdības sajaukumu. Vēlāk kāds pateica, ka tas ir vīriešu cietums, un kopš tā brīža es vēlējos redzēt, kas atrodas tā iekšienē.
Padalieties ar kādu neaizmirstamu stāstu, kas radies saistībā ar fotogrāfiju!
Fotogrāfija “Alicia, Ukraine, 2005” (Alīsija, Ukraina, 2005) gandrīz netika uzņemta. Pirmoreiz mēģināju iemūžināt šo attēlu kādā svētdienā tirgū starp sešiem un septiņiem no rīta – tā bija cita mašīna, kurā sēdēja vīrietis. Taču manam fotoaparātam radās problēma, un vīrietis jau bija gabalā. Es izlēmu, ka nākamajā rītā aiziešu atkal, taču, protams, tur bija cita mašīna ar citiem cilvēkiem. Sākumā biju sarūgtināta, taču tagad man šī otrā fotogrāfija patīk labāk. Dažkārt viss sagatavošanās darbs, kas tiek veikts – kadrēšana, modeļu atlasīšana, gaismošana un mazās, taču svarīgās izvēles, ko veicam – nav tik svarīgs kā laimīgi negadījumi.
