Tallinas Fotomēneša konceptuālais poētisms

6. oktobrī devos uz Tallinu. Igaunija man palikusi atmiņā no bērnības ar ekskursijām tēta zaļajā žigulī un marmelādi tūbiņās, kuru no turienes varēja pārvest mājās. To diemžēl vairs neražo, taču mana pieaugušā cilvēka Igaunija man turpmāk asociēsies ar mākslinieciskām ekskursijām. Tallinā atklāja pirmo fotofestivālu Dabiskā maģija, kas tapis plašākas programmas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – ietvaros.

Pasākuma organizētāji radījuši plašu un daudzveidīgu programmu, kurā galvenais uzsvars likts uz vietējās publikas izglītošanu – apzinot intereses, programma veidota, lai vedinātu skatītāju meklēt tālāk un domāt vairāk par fotogrāfiju. Šis mērķis, šķiet, arī ir izpildīts – aptaujājot izstāžu apmeklētājus, reti kurš varēja sniegt skaidru atbildi par iespaidiem, taču publika lielākoties devās prom domīga.

Par iniciatīvu kā tādu priecājas igauņu kuratore Raela Artela (Rael Artel), kuras veidoto izstādi pašlaik var apskatīt Rīgā, laikmetīgās mākslas centrā kim?. “Visvairāk mani priecē, ka procesu ir pārņēmuši jauni cilvēki, piemēram, Marge šeit (Marge Monko, Tallinas Fotomēneša mākslinieciskā direktore), Vītauts Lietuvā (Vītauts Mihelkēvičs, Viļņas Mākslas akadēmijas lektors, kurators un Nidas mākslas rezidences mākslinieciskais direktors) un Arnis Latvijā (Arnis Balčus, FK redaktors). Un tie nepavisam nav visi! Mūsu paaudzei ir jāpārveido mākslas procesi Baltijas valstīs, jāuzdrošinās un jārīkojas. Vienīgais, ko visi tagad gaida, ir foto festivāls Latvijā!” Katrā ziņā skaidrs, ka Tallina rudenī elpo caur fotogrāfiju.

Par festivāla centrālajām ekspozīcijām var uzskatīt divas. Pirmā ir ārvalstu autoru izstāde Beyond, kas apskatāma KUMU mākslas muzejā. Tās kurators ir Adams Budaks (Adam Budak, 1966). Izstādes pamatā Budaks izmanto itāļu filosofa Džordžio Agambena (Giorgio Agamben, 1942) eseju Pastarā tiesa (Judgement Day). Agambens uzskata, ka fotogrāfija ir kas vairāk kā attēls, tādēļ izstādes uzdevums ir iet tālāk – domāt par fotogrāfijas mediju un tās pielietojumu, meklēt starpdisciplinārās formas. Vairāki izstādes dalībnieki, īpaši Igaunijā dzīvojošais ungāru mākslinieks Dēnešs Farkašs (Dénes Farkas, 1974), kuru uzaicināja radīt darbu speciāli KUMU zālei, iedziļinājies Agambena tekstā, lai labāk izprastu izstādes konceptu un darba pielāgošanu telpai. Farkašs izstādei veltītajā diskusijā teica: “Es lasīju Agamdena tekstu katru dienu, un tas patiesi mani fascinēja. Tā iespaidā arī strādāju pie izstādē redzamā darba.” Lai arī, kā atklāja Farkašs, radīt darbu noteiktai telpai nebija ierasti, tieši viņš izveidojis skaidri nolasāmu izstādes ievadu.

Vēl vēlētos pieminēt Injaki Boniljass (Iñaki Bonillas, 1981) darbus. Lielākās viņa daiļrades daļas pamatā ir vectēva fotogrāfiju arhīvs, ar kuru viņš eksperimentē griežot, līmējot un konstruējot jaunu realitāti. Savukārt citā darbā iemūžinātas desmit dažādu fotoaparātu slēdžu skaņas – lūk, pierādījums, ka fotogrāfija tiešām nav tikai vizuāla.

Tik daudz vārdu par fotogrāfiju (un droši var lasīt – sarežģītu vārdu), kā klausoties izstādes atklāšanas runu un nākamajā dienā apmeklējot semināru KUMU, vēl nebija dzirdēts. Sarežģīti vēl būtu pieņemami, īpaši tiem, kas ir ieinteresēti fotogrāfijas teorijā un pētniecībā, taču dzirdētais drīzāk izklausījās pēc liekvārdības, atkārtošanās un sarežģītības esmu gudrs un spējīgs reflektēt par fotogrāfiju veidolā. Tā auditorijas daļa, kas vēlējās apmeklēt fotogrāfijas apcerei veltītu pasākumu, visdrīzāk tika aizbaidīta uz neatgriešanos.

Daloties iespaidos par izstādi, Marge Monko stāsta: “Mēs gribējām parādīt fotogrāfiju, kas nebūtu uzreiz tieši uztverama un saprotama un spēlētos ar ideju. Daudzu autoru bildes veidotas kā objekti un otrādi – instalācijas radītas kā fotogrāfijas. Man patīk vairāki darbi, piemēram, Karolīnes Heideres (Caroline Heider, 1978) paveiktais – viņa daudz strādā ar plakātiem, kuros attēlotas fotogrāfijas. Arī Elenas Almeidas (Helena Almeida, 1934) darbi ir brīnišķīgi. Priecājos, ka mums izdevās atvest tik daudz labu darbu uz Tallinu.”

Lai arī atsevišķi darbi izstādē uzrunāja, kopumā Beyond neveidoja vienotības sajūtu un neradīja pietiekami daudz asociāciju, lai pilnvērtīgi izvērtētu saturu. Iespējams, dzīvojot Eiropas perifērijā, neesam redzējuši vēl pietiekami daudz un nespējam visam izsekot. Varbūt es sapratīšu vēlāk, jo zinu, ka kopā ar šāda satura izstādēm jāpavada ilgāks laiks, taču tikpat liela iespējamība ir, ka pie vainas neizpratnei ir vēsā un atsvešinātā estētika. Tomēr mākslas kritiķe, teorētiķe un kuratore Katažina Majaka (Katarzyna Majak) no Polijas ir pretējās domās: “Man ir apnicis visur redzēt vienu un to pašu – gan satura, gan iekārtojuma ziņā. Ikdienā apmeklēju tik daudz izstāžu, ka pietiek tikai ar mirkli, lai tās novērtētu. Šī ekspozīcija ir patīkams pārsteigums. Domāju, ka viens no panākumu iemesliem ir kurators, kas ikdienā strādā ar mūsdienu mākslu nevis specifiski ar fotogrāfiju, tādējādi viņam ir citādāks skatījums.”

Otra izstāde ir Vītauta Mihelkēviča (Vytautas Michelkevičius) kūrētā Baltijas valstu fotogrāfu darbu ekspozīcija Generation of the Place: Image, Memory and Fiction in the Baltics. Tās uzstādījums ir apzināt 1970. – 1980. gados Baltijā dzimušos autorus, kas bērnību un jaunību pavadījuši ar vienu kāju padomju valstī, ar otru neatkarīgā republikā, lai jautātu par kopīgu piederību kādai vietai, paaudzes attēla izpratni un vides ietekmi. Tā kā pati piederu šai (vecuma un profesijas) grupai, izstāde noteikti uzrunāja, jo personificēties ar izvirzīto mērķi un estētiku nebija grūti. Patīkami redzēt lielāku skaitu darbu no viena autora, kas, šķiet, pietrūka izstādē Beyond. Un ar nepacietību gaidu izdevumu, kurā Mihelkēvičs sola plašāku Baltijas valstu fotogrāfu darbu izlasi ar pavadošajiem tekstiem.

Lai arī izstādē skaitliski pārliecinoši pārstāvēta Lietuva un Igaunija, Latvija ierindojas pirmajā vietā smaguma kategorijā – katrs no četriem Kaspara Podnieka (1980) darbiem sver apmēram 100 kilogramu! No Igaunijas izstādē kā dalībniece piedalās arī festivāla organizatore Marge Monko ar darbu Manufaktūras sabrukums, kas atspoguļo kādreizējās tekstila rūpnīcas-giganta bojāeju pēc privatizācijas atjaunotajā Igaunijā, deviņdesmito gadu sākumā. Darbā iekļauta arī filma Noras māsas par fabrikas strādniecēm un Marges pašportrets fabrikas strādnieces veidolā, kas norāda uz autores interesi ne tikai par vēsturi, bet galvenokārt par sievietes tēlu. Lietuvietis Ugņus Ģelguda (Ugnius Gelguda, 1977) rekonstruē Lietuvas presē izlasītās ziņas par negadījumiem un noziegumiem, savukārt igauniete Sigrīda Vīre (Sigrid Viir, 1979) kā caur atslēgas caurumu ļauj noraudzīties viņas kail-pašportretā ar vecākiem. Izstādei kopumā piemīt vieglāka noskaņa, kas, protams, neizslēdz iespēju par to spriest teorētiski.

Ja sanāk būt Tallinā laikā līdz 22. oktobrim, iesaku apmeklēt izstādes, kas ierīkotas Tallinas dzīvokļos – katrā no mājvietām autors, kas līdz tam nav bijis ar vietu pazīstams, radījis darbu tajā pavadītas nedēļas laikā. Vakaros pie tējas iespējams apspriest izstādītos darbus ar autoru. Dzīvokļus fotogrāfijas eksperimentiem atvēlējušas Igaunijas nekustamo īpašumu aģentūras. Vai tā būtu kaimiņzemju līdzīgā vilkme pret fotogrāfiju, jo tieši Latio – kaut ne uz ilgu laiku – nodibināja Fotogrāfijas Gada balvu?

Tāpat vērts apmeklēt citas festivāla izstādes – apskatīt Borisa Mihailova (Boris Mikhailov, 1938) torsu un Jāna Klešeiko (Jaan Klõšeiko, 1939) melnbaltos draugu un Brīvības laukuma portretus – klasiskas vērtības vislabākajā nozīmē un žanra izpausmē. Arīdzan vēsturisko Igaunijas fotogrāfiju kolekciju Vēstures muzejā un galeriju piedāvājumu. No pēdējām gribas pieminēt ekspozīciju, kas apskatāma līdz oktobra beigām un nav iekļauta festivāla programmā – izstādi Temnikova & Kasela galerijā, kas īpaši piestāv Tallinai – tā ir Andreja Tarkovska polaroīdu sērija no Itālijas un Krievijas, kurā atspoguļotas ainavas, pavisam romantiski un privāti portreti un klusās dabas rudens krāsu gammā. Kā arī Marijas Auas (Maria Aua, 1988) video darbu Endless Valentine’s Day, kas apskatāma Draakoni galerijā – labs humors par cilvēcīgām vājībām.

Igauņu fotogrāfe Birgita Pive (Birgit Püve) dalās savos iespaidos: “Foto mēnesis uz Baltijas valstīm ir atnesis jaunas vēsmas, galvenokārt ar izstādi Beyond, taču arī ar slavenā Borisa Mihailova darbiem. Personīgi man lielākais gandarījums ir igauņu vēsturiskās fotogrāfijas dziļāka pētniecība un izstāde Vēstures muzejā – tā ir iedvesmojoša, emocionāla un pamācoša.”

Trīs dienas paskrien nemanot, un pēc nostalģiskas polaroīdu apskates ceļš uz Rīgu vijas miglā. Klausamies Tarkovska kvartetu, un, lai arī sākumā nodomāju, ka teiciens pirmie kucēni jāslīcina attiecas uz Tallinas foto festivālu, tagad saprotu, ka šī doma radās rudens saaukstēšanās iespaidā. Organizētāji ir izdarījuši grandiozu darbu un no skatītāju un pašu kritiskā vērtējuma zinās, kas jāmaina un jāuzlabo. Svarīgi, lai festivāls turpinās un kļūst par jaunu tradīciju, kuras dēļ kaut vienreiz gadā būtu iemesls doties uz Igaunijas galvaspilsētu: lai uzzinātu, ka Jāns Klešeiko arī savā vecumā ir pirmais visās ballītēs un ka viņa darbi atspoguļo fotogrāfa entuziasmu un cilvēkmīlestību, ieraudzītu, kā levitē Kaspars Podnieks, un – galu galā – lai fotomīļu kompānijā pavadītu gardus vakarus ziemeļu galvaspilsētā.