Somijas fotomākslas reģionālie atzari
Lai gan Somijas Fotogrāfijas muzejs atrodas Helsinkos, daudz neatkarīgu un reģionālu fotocentru atrodas citviet Somijā. Fotogrāfijas centrs Nykyaika ir organizējis starptautisko trienāli kopš 1987. gada Tamperē. Jau kopš pirmā festivāla ir noritējušas spraigas debates par attiecībām starp dokumentālo un mākslas fotogrāfiju, kad britu trio Mārtins Pars (Martin Parr), Pols Greiems (Paul Graham) un Viktors Bērgins (Victor Burgin) ieradās Tamperē.
Backlight, bijušais dokumentālās fotogrāfijas festivāls, šodien ir viens no vadošajiem fotofestivāliem Ziemeļeiropā. Tas ir uzskatāms piemērs par to, kā mākslas fotogrāfija ir padarīta par pieejamu lielākai skatītāju plūsmai, ne tikai šauram fotogrāfijas cienītāju lokam. Lai gan gaišreģi skaļi apgalvo, ka drukātais medijs ir miris un izstādes ir zaudējušas savu nozīmi, reģionālajiem fotocentriem pievienojas arvien vairāk biedru. Fotokomūnu sociālā loma ir sasniegusi ietekmes augstumus un fotoizstādes šodien ir obligāts apmeklējums ne tikai mākslas elitei.
2011.gada Backlight festivāla tēma bija Migrācija un nomadiskais dzīvesveids 21.gadsimtā – lauku tradīcijas un urbānās tendences. Tas veicina starpkulturālo dialogu, uzmanību vēršot uz apslēpto, aizklāto, zaudēto un aizmirsto. Pēdējie festivāli vadošā kuratora Ulriha Hāsa-Pursiainena (Ulrich Haas-Pursiainen) vadībā bija ievērojami ar proporcionāli vairāk darbiem no ģermāņu un latīņu valodās runājošiem reģioniem. Šogad fotogrāfiem no Krievijas bija pašiem sava izstāde Kaisles teritorijas Tamperes mākslas muzejā.
Bez Tamperes laikmetīgās fotogrāfijas centri atrodas arī Jiveskilē, Turku, Oulu un Kotka pilsētās. Tā, piemēram, Jiveskilē 2000. gados Kimmo Lehtonens organizēja fotoizstādi un konferenci Mainīgās sejas/Darbs. Projekta ietvaros tika pētīts darba mainīgais stāvoklis Eiropā un arvien pieaugošais globālais pasaules tirgus. Sešiem ievērojamiem fotogrāfiem bija uzdevums strādāt citās valstīs. Somu fotogrāfs Tomo Maninens (Tuomo Manninen) savu projektu īstenoja Francijā. Lai kurp arī Maninens nedotos, viņa grupas portreti ir vienmēr rūpīgi plānoti gaismas un kompozīcijas ziņā.
Žurnāls Photo Raw (dibināts 2007.gadā) ir centies pludināt fotogrāfijas žanra robežas. Žurnāla autori seko principam Acis plaši atvērtas. Žurnāls ir izdevis vairākus tematiskos numurus, kuros pētīta dokumentālās fotogrāfijas, fotožurnālistikas un fotomākslas mijiedarbe. Žurnāls ir piedalījies fotofestivālā Visa pour l’image of Perpiņānā Francijā un, pateicoties kontaktiem, tas ieguva tiesības žurnālā publicēt pasaulslavenu fotogrāfu darbus. Photo Raw ir bilingvāls izdevums (somu un angļu valodā), un tā ir perfekta publicitātes platforma gan savu vārdu jau nostiprinājušiem fotogrāfiem, gan jaunajai fotogrāfu paaudzei, kuriem citādi būtu grūti nodrošināt savu darbu publicitāti. Photo Raw ir sadarbojies ar jaunajiem somu fotogrāfiem un pēdējo gadu laikā ir izdevis katalogus Gada preses foto. 2011.gada vasaras numurā bija publicētas Paolo Pelegrina (Paolo Pellegrin) fotogrāfijas no Gazas sektora.
Somu fotogrāfa Ilka Uimonena (Ilkka Uimonen) Tuvo Austrumu fotogrāfijās vērojama tā pati spēcīgā mākslinieciskās dokumentālās fotogrāfijas tradīcija, kas Pelegrina darbos no Gazas sektora. Uimonens ir strādājis slavenu un lielas tirāžas žurnālu izdevniecībās Amerikā un Eiropā. Tikai dažus gadus atpakaļ viņš pārtrauca darbu fotoaģentūrā Magnum. Grāmata ar viņa fotogrāfijām Cikli (2004), attēlojot Tuvo Austrumu konfliktu, ir augstas meistarklases pierādījums, kura pelnījusi tādu pat publicitāti kā grāmatas, kas veltītas Helsinku skolas fotogrāfijām.
Fotomākslinieks Hari Pelvirants (Harri Pälviranta) karjerā ir virzījies pats saviem spēkiem un galvenokārt ārpus Somijas un Helsinku skolas. Viņa ilgtermiņa projekts par vardarbību sakņojas dokumentālajā fotogrāfijā, tomēr reizē tā ir arī spēcīga politikas un mākslas simbioze. Paralēli fotomākslai un izstāžu organizēšanai Pelvirants strādā pie doktora darba izpētes Ālto universitātē.
Pelviranta fotogrāfijas attēlo vardarbību trīs līmeņos: dokumentālas fotogrāfijas, kurās redzami piekauti cilvēki Turku pilsētas ielās, skolu apšaudes izraisītāju portreti (ietverot arī pašportretu) un mājās glabātie ieroči. Piekautie cilvēki ielās atgādina Vīdžī (Weegee), kurš iemūžināja vardarbību un kataklizmas Ņujorkas ielās 1930-1940-os gados. Savukārt apšaudes izraisītāju portreti ir veidoti no plašsaziņas līdzekļos publicētās informācijas par apšaudēm Somijas skolās. Šīs kolāžas sastāv no tūkstošiem fragmentu. Pelvirants ir uzņēmis ieroču fotoattēlus Albānijā, kur viņš ciemojās vietējo iedzīvotāju mājās un pārliecinājās par šaujamieroču nozīmīgumu sabiedrībā.
Tamperē dzīvojošā māksliniece Marja Pirila (Marja Pirilä) ir specializējusies camera obscura un pinhole tehnikā, kurā ir strādājusi pēdējos 20 gadus. Papildus fotogrāfijām viņa kopā ar savu vīru fotogrāfu Petri Nūtinenu (Petri Nuutinen) ir radījusi arī vairākas camera obscura skulptūras. Pirilas mākslas darbi ir ļoti tradicionāli, tomēr tajos vērojamas arī personīgas un intīmas nianses. Viņas darbu arsenālā ir sērijas Iekšējais/Ārējais un Runājošā māja – abas īstenotas, izmantojot vienu un to pašu metodi. Apstrādājot camera obscura attēlus, fotogrāfe izmanto parastu spoguļkameru. Iznākums ir sirreāls. Fotogrāfijās redzami sastinguši cilvēki istabās, kamēr ārpasaule apgriezta kājām gaisā.
