Intervija ar Juriju Kozirevu

Jurijs Kozirevs (Юрий Козырев, 1963) ir Krievijas fotožurnālistikas leģenda. Jau divdesmit gadu viņš pasaules karstākajos punktos fotografē militārus konfliktus, karus un revolūcijas. Šogad viņš bijis liecinieks četrām revolūcijām – Jemenā, Ēgiptē, Bahreinā un Lībijā, un viņa fotogrāfijas regulāri veido žurnāla Time labāko nedēļas bilžu izlasi. Kozirevs strādā viens, pats arī atlasa fotogrāfijas. Pagājušo sestdien viņš bija ieradies Viļņā, lai fotosemināra Photo Circle ietvaros dalītos pieredzē un parādītu savus darbus. “Viļņa ir pilsēta, kurā ir vislielākais pašnāvību skaits pasaulē, bet vai kāds no jums par to ir uztaisījis fotostāstu?” auditoriju uzrunāja meistars, norādot, ka fotožurnālistikas krīze ir fotogrāfu galvās, nevis iespēju, ideju vai pieprasījuma trūkumā. Viņš slavēja digitālās tehnoloģijas, kas fotogrāfiem paver jaunas iespējas. Arī savā prezentācijā no Irākas viņš līdzās paša fotogrāfijām bija ievietojis vietējo iedzīvotāju ar mobilajiem tālruņiem uzņemtos attēlus un video, tādējādi pastiprinot klātesamības un ticamības sajūtu.

Jūs noteikti šeit, Viļņā, esat ieradies uz pavisam īsu brīdi un rīt jūs jau gaida citi pienākumi. Kāds ir jūsu darba grafiks?

Baismīgs, jo privātās dzīves principā nav. Bija gads, kad ģimenei tiku veltījis tikai 30 dienas. Mans grafiks ir ļoti pārslogots, sevišķi šogad, jo notika četras revolūcijas. Mani interesē ne tikai to norise, bet es arī sekoju notikumu tālākai attīstībai. Parasti es dzīvoju tur, kur risinās notikumi – kad bija karš Irākā, dzīvoju tur uz vietas. Tagad man vajadzētu mitināties Kairā, bet visu laiku kaut kas attur. Vakar biju Atēnās, bet nākamnedēļ došos uz Londonu. Pēdējā laikā sanāk vairāk strādāt Eiropā. Man tas ir kas jauns, ir citas nianses, tas ir savādāk un sarežģītāk, piemērām, man ir grūti fotografēt gāzmaskā.

Jūs jau labu laiku strādājat ar aģentūru Noor…

Esmu viens no tās dibinātājiem. Ja visi esam aizņemti, tas nozīmē, ka aģentūrai iet labi. Mēs reizi vai divas mēnesī tiekamies Skype, kā arī obligāti sapulcējamies klātienē, taču mēdz būt arī izņēmumi. Pēdējā tikšanās notika augustā Amsterdamā, uz kuru aizbraucu žaketē un baltā kreklā. Tieši tajā laikā notika cīņas Tripolē, tā ka es tajā pašā žaketē un baltajā kreklā aizbraucu fotografēt Tripoles atbrīvošanu. Aģentūrai rūp bizness, mums ir cilvēks, kas ar to nodarbojas, bet ir svarīga arī savstarpējā sapratne. Man ir arī citi pienākumi – žurnāls Time, ar kuru man jau 12 gadus ir līgums. Ja es kaut ko daru, viņi vēlas to zināt, es nevaru bez viņu ziņas savā nodabā pie kaut kā strādāt. Taču mūsu intereses un vajadzības sakrīt, mums nav nekādu domstarpību, piemēram, tagad gribu dzīvot Kairā, un viņi to atbalsta.

Parasti fotogrāfi kara zonā strādā grupās un redz vienus un tos pašus notikumus. Kā jums izdodas saskatīt to, ko neredz citi?

Tas izriet no pieredzes, kas katram ir sava, kā arī sava motivācija, pašsaglabāšanās izjūta. Kad fotografē ziņas, tu uzticies savai intuīcijai, un vietās, kur notiek karš, ir svarīgi uzturēt pašsaglabāšanās sajūtu. Ir slikti, ja cilvēks pārstāj baidīties. Es bieži strādāju kopā ar citiem fotogrāfiem, tā ir norma. Reizēs, kad jāfotografē sarežģīti stāsti, kā piemēram Lībijā, palieku kopā ar kolēģiem. Parasti tie ir divi, trīs cilvēki, kuriem es uzticos, un zinu, ka viens otram palīdzēsim, ja būs tāda vajadzība. Kad no rīta izbraucam uz frontes līniju, starp mums vienmēr atradīsies kāds, kurš tajā dienā labāk saprot, kas notiek, un uzņemas iniciatīvu. Tā ir kaut kāda iekšējā balss, kas saka, ka varam doties tālāk nekā citi fotogrāfi. Vai arī tikpat labi tā saka, ka to nevajag darīt, un draugi, ar kuriem tu strādā, tajā arī ieklausās. Tā ir lieta, kas izveidojusies pieredzes rezultātā. Un ne vienmēr ir tikai veiksme, reizēm arī neizdodas. Tā ir daļa no profesijas – ja fotografē karu, tev jābūt gatavam, ka ar tevi var notikt jebkas.

Redzot tik daudz kara šausmu, vai jums nav izstrādājusies imunitāte?

Ja es kļūšu par ciniķi, tad pārtraukšu nodarboties ar šāda veida fotogrāfiju. Man fotogrāfijā galvenais nav kompozīcija, tā man ir pēdējā vietā, pats galvenais ir emocijas, viss pārējais nav būtisks. Ir svarīgi redzēt emocijas un tās nofotografēt, attēlot tā, lai skatītāji uz to atsauktos. Mūsdienās ir tik daudz vizuālās informācijas, ka cilvēki ir pārstājuši reaģēt uz bēdām, ar kurām saskaramies mēs, esot tur klāt un visu pārdzīvojot uz savas ādas. Mums palīdz kamera, tā aizsargā un ļauj redzēt lietas, ko garāmgājēji negrib saskatīt. Bet ir ārkārtīgi grūti piekļūt skatītājam vairs ne tik paēdušajā Amerikā un Eiropā, lai pastāstītu, ka uz pasaules ir arī citas valstis. Statistika rāda, ka Time galveno dienas bildi lasītājs caurmērā apskata pusotru sekundi, taču pūles, ko mēs pieliekam, lai to uztaisītu… Pasaule ir kļuvusi vizuāla, cilvēkiem vairs neinteresē analītika, viņi negrib lasīt The New Yorker. Mums, fotogrāfiem, tas ir lieliski, jo paver vairāk iespēju, bet ir arī daudz sarežģītāk izveidot attēlu, kurš spēj noturēt skatītāja uzmanību. Ja es kļūšu par ciniķi, to noteikti varēs redzēt manās fotogrāfijās. Tad labāk es sākšu nodarboties ar kafijas vārīšanu, kas būs godīgāk.

Vai jūs naktīs nemoka murgi?

Nē, bet es pārdzīvoju par daudzām lietām. Šogad gāja bojā mans tuvs draugs un kolēģis Tims. Es apjūsmoju viņa talantu un uzticību profesijai. Nav viegli samierināties ar to, ka vienā brīdī tu ar viņu dzer kafiju, pēc tam uz nedēļu atvadies, runā Skype, bet pēc divām stundām viņa vairs nav. Ir lietas, kas tevī paliek vienmēr. Un tā nav pirmā reize, kad tā notiek. Mēs esam ļoti šaurs cilvēku loks, kas stādā kara zonās, ne vienmēr citi mūs saprot. Es arī nedomāju, ka mūs var saprast cilvēki, kas fotografē kāzas vai komerciālus pasūtījumus. Kāpēc mēs to darām? Atbilde ir vienkārša – kādam tas ir jādara. Tāpat kā ārstēt tuberkulozi arī nav pateicīgs darbs, bet kādam tas ir jādara.

Kā jūs kļuvāt par ziņu fotogrāfu?

Tas notika nejauši. Iepriekš dzīvoju kaut kādā savā noslēgtā pasaulē un izgāju cauri pietiekoši ilgam mācīšanās periodam. Tolaik man bija pilnīgi citas intereses fotogrāfijā. Tā vienkārši bija sakritība, ka tieši tajā brīdī, kad es jutu, ka varu fotografēt, sabruka padomju impērija, un kļūt par ziņu fotogrāfu bija dabiski, jo apkārt tik daudz kas notika, vajadzēja tikai visur paspēt, ko es centos izdarīt. Vēlāk biju Čečenijā, Afganistānā, atkal Čečenijā, Irākā… Izklausās, ka tas bija sen, bet patiesībā tas ceļš nav tik garšs. Katrs reportieris ir kā labs sportists, kas skrien īso distanci – mēs neesam mūžīgi. Man drīz būs 50 gadi un 60 gados man jau būs grūti darīt to, ko var izdarīt divdesmitgadnieki. Es skumšu pēc ziņām, taču es būšu bijis liecinieks fantastiskām pārmaiņām, kas notikušas manu acu priekšā. Tas maksā dārgāk par jebko citu. Cilvēks, kurš atvaļinājuma laikā izvēlas atpūtu pieczvaigžņu viesnīcā Bali, pat nesaprot, cik ļoti mana dzīve ir krutāka, jo es redzu vēsturiskas pārmaiņas. Šogad es piedzīvoju četras revolūcijas! Nezinu nevienu fotogrāfu, kurš savas dzīves laikā būtu dokumentējis tik daudz revolūciju.

Vai arī ārpus darba fotografējat?

Jā, protams, tas ir mans dzīvesveids, tā ir mana valoda, mans pašizteiksmes līdzeklis. Es nedalu fotogrāfijas, kuras taisu sev un kuras citiem, es vienkārši dzīvoju ar fotogrāfiju. Daudz aplūkoju kolēģu darbus, mācos, attīstos. Šī brīža iespējas ir kolosālas – tu vari skatīties internetā un sekot līdzi tam, ko dara tavi kolēģi. Kad sāku fotografēt, mums nebija šādu iespēju, bija ierobežota pieeja informācijai. Tagad varu redzēt un novērtēt, cik laikmetīgi strādā fotogrāfi, trenēt aci, iedvesmoties. Es visu laiku atrodu ievesmu. Tas ir kā skatīties labu kino.

Vai jums ir svarīgi, kādu kameru lietojat?

Es jau sen tam nepiešķiru lielu nozīmi. Tagad tas ir Nikon, jo viņi palīdz Noor. Mums ar Nikon ir labas attiecības, jo viņi nav tendēti tikai uz kameru popularizāciju, viņiem ir cita koncepcija. Nikon ir svarīgi, ka ir tāda savdabīga fotožurnālistu grupa, kurai vajag izdzīvot, tāpēc viņi var atbalstīt pilnīgi trakas idejas. Un kameras te ir pēdējā vietā, pie tam puse aģentūras fotografē ar Leica, bet tas mūsu attiecībās ar Nikon nerada nekādas problēmas. Kādreiz man bija Leica, Canon. Man šķiet, ka jebkuram fotogrāfam ir jājūtas komfortabli ar savu kameru, tai jābūt daļai no viņa. Ja ir problēmas ar kameru, grūtības pārslēgt diafragmu, vajag mācīties. Gluži tāpat kā autobusa vadītājam, jo viņš taču autobusu nevada ar automātisko ātrumkārbu.

Ziņu fotogrāfijā bieži runā par ētiku. Cik tā nozīmīga jums pašam?

No tā sastāv visa dzīve, jo īpaši digitālajā laikmetā. Tagad mums ir liela atbildība, mums visu laiku ir jāpierāda, ka tas, ko uzņemam, ir patiesība. Ētikas jautājumi dominē pār visu citu, tie ir svarīgi arī stāstu uzņemšanas brīdī. Tie ir kā jebkuras reliģijas 10 likumi, kas jāņem vērā reportierim, strādājot “ienaidnieka teritorijā”. Ja tu tur izdari pārkāpumu, tu diezgan ātri par to saņem sodu. Ne katrs spēj šādi strādāt ilgstoši. Mūsu profesijā jāņem vērā morāle, ētika, atbildība. Katrs var būt fotogrāfs, bet ne katrs spēj strādāt ar atbildības sajūtu pret stāstiem, ko viņš veido. Es, protams, nerunāju par fotogrāfiju, ko liek blogos un vērtē ar plusiņiem, bet gan fotogrāfiju, kas veido vēsturi.