Kā gulbji ezerā

Ivetas Vaivodes izstādē Opera ir tikai viens darbs, kas tieši ilustrē tās nosaukumu – turklāt ar nobīdi. Fotogrāfija Gulbju ezers attēlo izrādi uz Operas skatuves, kas gan ir balets. Jāatgādina, ka, lai arī ēku Rīgas kanāla malā un institūciju, kas tajā mājo, sauc par Latvijas Nacionālo operu, tajā tiek uzvestas gan operas, gan baleta izrādes. Tā ir Latvijas tradīcija. Citās valstīs, piemēram, operas un baleta trupas var pastāvēt atsevišķi, būt neatkarīgas no ēkām vai, piemēram, uzstāties Nacionālajā teātrī. Izstādītā fotogrāfija kolekcijā var tikt uzskatīta par nekonsekvenci, jo citos attēlos skatuves darbība neparādās, bet var arī kalpot par visa cikla satura “atslēgu”. Izvēlēties otro variantu ir izdevīgi, lai norādītu uz kādu šīs izstādes, manuprāt, ļoti raksturīgu īpatnību – tā ir dziļi iesaistīta starpmākslu attiecībās un parāda, cik bezgalīgi daudzos veidos fotogrāfija no jauna interpretē citās mākslās pieņemtus attēlojuma principus.

Gulbju ezera fotogrāfijā iemūžināta hrestomātiska aina no Pētera Čaikovska baleta, kurā dejotājas, ģērbtas oriģinālās galvassegās un “pačkās” (sastīvinātos tilla svārciņos), kustoties uz puantēm, attēlo gulbjus ezerā. Līdzība ar gulbjiem un ezeru dabā, protams, ir visai maza, drīzāk tā uztverama, tikai pārzinot attiecīgās mākslas reprezentācijas kodus. Lai sieviešu līganajās roku kustībās, tipināšanā un dejas rakstā ieraudzītu putnus, bet skatuves grīdā zem tiem – ezera ūdeni, skatītāja iztēlei jāveic sarežģīts attēla tulkošanas uzdevums. Horeogrāfs nav strādājis tukšā vietā – lai padarītu savu domu saprotamu, viņš izmantojis vizuālajā mākslā aprobētas sievietes ķermeņa un gulbja līdzības. Turklāt dāmas jau nedejo klusumā – skan simfoniskā orķestra atskaņota mūzika, kurā nav ne putnu balsu, ne ūdens šļakstu, bet kas it kā arī “tēlo” ainavu un darbību. Katrā ziņā skatītāji visu saprot un ir aizkustināti līdz asarām (tāpat kā operu izrādēs, kurās skaļi dziedoši varoņi grandoša orķestra pavadījumā “mirst” vesela cēliena garumā). Fotogrāfe iet vienu soli tālāk – viņa, izmantojot paildzinātu eksponēšanas laiku, fiksē ne tikai vienu mirkli no izrādes, bet ilgāku laika sprīdi, kurā dejotāju kontūras “izsmērējas”, saplūst un savā ziņā kļūst līdzīgākas dabiska, miglas pārklāta ezera ainavai vai vismaz priekšstatiem, kādus par to radījusi glezniecība. Realizējas katra baletmeistara un scenogrāfa sapnis – no cilvēku ķermeņiem un prozaisku materiālu vides tiek “uzburta” dabas impresija. Turklāt mūzika nekur nepazūd – Gulbju ezers ir pietiekami populārs sacerējums, lai brīdī, kad tiek uzlūkots tā attēls, skatītāja ausīs ieskanētos līganais orķestra stīgu grupas skanējums.

Visās pērējās izstādītajās fotogrāfijās Iveta Vaivode konsekventi pievērsusies tikai publikai teātra zālē. Pats operas vai baleta priekšnesums paliek ārpus kadra, bet savu nozīmi saglabā. Protams, ja skatītājam par to ir kāds priekšstats. Starp citu, var gadīties arī, ka tas ir kļūdains – tā kā izstādē pārstāvētas gandrīz vai visas LNO repertuārā esošās izrādes, sākot no klasiskas Rosīni operas (Seviļas bārddzinis) līdz pat mūsdienīgam baletam (Smilšuvīrs, Anna Kareņina), nav garantiju, ka skatītāja galvā ieskanējušās mūzikas taktis atbilst konkrētā attēla nosaukumam. Fotogrāfe pat ironiski izaicina skatītāja erudīciju, provocē viņa priekšstatus, jo bildes ir uzsvērti līdzīgas, pakļautas 19. gadsimtā celtā opernama arhitektūras svinīgajam ritmam un dekoratīvajai apdarei. Attēlos, kas uzņemti ar ilgu eksponēšanas laiku, figūras zaudē konkrētību, iezīmējas tikai atsevišķas nekustīgas detaļas. Jautājums – kādēļ autorei tas bijis vajadzīgs?

Pret izstādes anotācijā minēto, ka tādējādi “ar attēla palīdzību mēs nesodīti varam ļauties skatīšanās priekam – ielūkoties svešās dzīvēs un notikumos”, ir vērts izturēties kritiski kā pret aktuālu interpretācijas klišeju, jo ne par dzīvēm, ne notikumiem skatītājs neuzzina vairāk, nekā var iztēloties, balstoties pats uz savu pieredzi un zināšanām. Tas, ka izrādēs emocionāli iesaistītāki ir skatītāji, kas kustas vairāk nekā citi, ir pieņēmums, kurš balstīts novērojumos ārpus attēlā fiksētā laika. Vairāk ticami ir autores izteikumi par teātra (operas, baleta) skatīšanos kā “mistēriju, līdzpārdzīvojumu un saplūsmi”, kas ir krietni neparastāki laikmetīgās fotogrāfijas diskursā. Izrādes skatīšanās tiešām var atklāties kā sociāls rituāls, cilvēku uzvedības fenomens. Tomēr tas ir vispārināts, turklāt izmantojot senus, pat arhetipiskus attēlojuma un uztveres modeļus – ja fotogrāfes mērķis būtu bijis uzrādīt publikas atšķirības dažādās izrādēs, fiksēt tās apģērbus, aksesuārus un tamlīdzīgas sociālās pazīmes, vai arī radīt psiholoģiskus portretus, daudz labāk šim mērķim kalpotu vienkārša reportāža. Turpretī Iveta Vaivode, apzināti vai ne, fotogrāfijās tieši atsaucas uz gleznieciski abstraktu attēla valodu, kas daudzkārt izmantota romantiskas ievirzes mākslā. Tās pamatā ir pieņēmums, ka krāsu un līniju valodā iespējams izteikt mūzikas skaņas, pamatojoties uz glezniecības un mūzikas formālo struktūru līdzību, un ka izplūdināti laukumi ir kaut kādā veidā “muzikālāki” par asi konstruētiem, simbolizējot melodijas plūdumu. Operas skatītāju pārvēršanās plankumos, kurus noteiktā ritmā sakārtojusi teātra zāles arhitektūra un starp kuriem iezīmējas atsevišķi akcenti, nemaz nav tālu no klasiskā baleta sapņa, ka liegās melodijas pavadījumā skatītājs sinhroni dejojošu sieviešu pulciņā saskatīs gulbju peldi meža ezerā.