FK – viens gads
Šodien aprit gads kopš restartējām Foto Kvartālu. Kas šajā laikā ir noticis? Esam ieguvuši daudz draugu un lasītāju, taču arī dažu labu ienaidnieku. Piemēram, ja senāk Vilhelms Mihailovskis vienmēr smaidīja un spieda roku, tad šī gada laikā viņš paspējis vairakkārt piesolīt man pa purnu, FK nosaucis par fašistiskās ideoloģijas perēkli, bet Gunāra Bindes izstādes atklāšanā atļāvies veltīt šerpu uzrunu tieši man, nevis pašam autoram. Vieniem nepatīk FK pārāk lielās simpātijas pret dokumentālo fotogrāfiju, citus kaitina momentuzņēmuma estētika, vēl trešie pārmet jaunu cilvēku prātu indēšanu ar britu konceptuālajām drazām. Epiteti un apzīmējumi FK komentāros bijuši visai krāšņi, taču būtu gribējies, lai mēs visi biežāk spētu runāt par fotogrāfiju, nevis mūsu pašu ego. Komentāru raksturs gan ir tikai atspulgs kādai nopietnākai problēmai – Latvijā ir pārāk maz autoru, kas spēj izsvērti rakstīt/domāt par fotogrāfiju. Gada laikā sagaidīju tikai pāris e-pastu ar materiālu piedāvājumiem. Kur pazūd Kultūras koledžas, Mākslas akadēmijas, RSU, LU un ārzemju augstskolu absolventi, kas studiju laikā raksta kursa un diplomdarbus par fotogrāfiju? Fotogrāfijā starp kultūras menedžeriem, pētniekiem un kritiķiem Latvijā nav nekādas konkurences.
Ir visai dabiski, ka vienā medijā visiem vietas nepietiek un malā palikušie reizēm to uztver sāpīgi. Pirms gada šajā dienā teicu, ka FK apskatīs fotogrāfiju no dažādiem skatupunktiem, taču kā primāro funkciju izcels spēju stāstīt stāstus par pasauli mums apkārt. Ja palūkojas uz publicētajiem portfolio un fotostāstiem, virziens iezīmējas skaidrs – priekšroku dodam darbiem, kuru saknes meklējamas dokumentālajā fotogrāfijā. Droši vien rodas jautājums, kāpēc šīs rubrikas pārsvarā aizpilda ārzemnieki? Latvijā trūkst autoru, kas būtu spējīgi veidot labus fotostāstus. Slavenais fotožurnālists Jurijs Kozirevs pērn novembrī seminārā lietuviešiem retoriski jautāja: vai kāds ir uztaisījis fotostāstu par to, ka Viļņā ir vislielākais pašnāvību skaits pasaulē? Līdzīgus jautājumus gribētos uzdot arī Latvijas fotogrāfiem, piemēram, vai kāds ir uztaisījis fotostāstu par pēdējo gadu lielo latviešu emigrāciju, latviešu-krievu nacionālismu, biezpiena sieriņu industriju, nepilsoņiem, latviešu dziedāšanas vai kapu kultūru un citām lietām, ar kurām esam unikāli? Un neba FK būtu vienīgais, kas ar lielāko prieku tos publicētu – ārpus Latvijas ir pietiekoši daudz iespēju un desmitiem starptautisku izdevumu, kas spētu novērtēt oriģinālu, radošu un kvalitatīvu darbu.
Taču kopumā esmu gandarīts par paveikto. Gada laikā ir bijušas arī kļūdas, taču mēs mācāmies darot un turpināsim pilnveidoties arī šogad. Par lielāko panākumu uzskatu FK dalību procesā, ko sauc par Latvijas fotogrāfiju. Esam reflektējuši par notikumiem, intervijās iepazīstinājuši ar fotogrāfiem, rīkojuši konkursus, izstādes un pasākumus, izdevuši Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatu, tādējādi fotogrāfijas patērēšanā iesaistot pietiekoši plašu auditoriju tik mazā valstī kā Latvija. Liels prieks, ka mūs aktīvi lasa latvieši ārzemēs, it īpaši Lielbritānijā un Vācijā. Un ne tikai – angļu versiju lasa visdažādākajās pasaules vietās, visvairāk: Lielbritānijā, Krievijā un ASV. Īsi sakot, FK ir kļuvis par starptautisku mediju. Jā, varētu domāt, ka fotogrāfijas mums apkārt netrūkst, taču grūtākais ir kaut ko atrast, ja nezini, ko meklēt. Tāpēc ceru, ka pirmā gada laikā – šajā vizuālā laikmeta pārbagātībā – FK ir bijis noderīgs gids jaunumu un iedvesmas meklējumos ne vienam vien fotomīlim. Lai šis gads izdodas mums visiem! Priekā!
