Laikmetīgā pārģērbšanās
Mākslinieces Olga Šilovas, kura līdz šim plašāk pazīstama kā tēlniece, jaunākajai izstādei Sapņu kalendārs 2012 ir daudzas pazīmes, kas to ierindo laikmetīgās mākslas nozarē: vairāku mediju izmantojums, viena motīva variēšana dažādos materiālos, sērijas raksturs, vienotas ekspozīcijas izveide un mākslinieces pašas iesaistīšanās performatīvās darbībās. Un, protams, fotogrāfijas izmantojums.
Tomēr šī projekta aprakstīšana, pielaikojot tam ierastos laikmetīgās mākslas kritikas šablonus, diez kā nevedas. Iespējams tādēļ, ka proponētā izstādes vēsts – masu kultūra konstruē sievietes identitāti, uzspiežot tai noteiktas klišejas – ir tik vienkārša kā divreiz divi. Turklāt Olga Šilova jau pati vienreiz šādu pieeju izmēģinājusi – iepriekšējā gadā. Kas viņu motivējis pie tās ķerties atkārtoti, izgatavojot jaunu tēlu, bilžu un skulptūriņu galeriju? Iespējams, ka iemesli varēti būt komerciāls aprēķins vai vēlme atkārtot veiksmīgu pieredzi. Tomēr tie laikam gan jāizslēdz kā naivi, jo latviešu mākslā šādi iegansti nemēdz būt tik veiksmīgi, lai vēlreiz mehāniski veiktu liela apjoma darbu.
Populāru tēlu pielaikošana mākslinieces izpildījumā vedina domāt par diviem iespējamiem virzieniem: viens no tiem saistīts ar savas identitātes (arī ķermeniskās) noskaidrošanu, otrs – ar pašu kultūras varoņu raksturu. Abi bieži izmantoti pasaules praksē, turklāt daudz ekstrēmākos veidos – uzreiz nāk prātā Orlānas dzīvībai bīstamie eksperimenti, pārveidojot savu ārieni vai Vlada Mamiševa-Monro transvestītiskais sarkasms, atdarinot slavenu sieviešu ārieni. Atceros, ka skaļi smējos, skatoties kādu viņa darbu – filmas Jautrie zēni fragmentu, kur Mamiševs-Monro bija rupji iemontējis savas grimases Ļubovas Orlovas dziedošās sejas vietā. Ļubova Orlova arī ir Olgas Šilovas repertuārā. Tomēr pieeja ir pavisam citāda, daudz maigāka.
Versija par savas identitātes izpēti atkrīt. Olgai Šilovai ir sportisks augums, izteiksmīga seja un artistiska uzvedība – īpašības, kas ir lieliskas pašas par sevi un nodrošina zināmu piemērotību pārvērtību šovam, tomēr nav gluži atbilstošas pilnīgai imitācijai. Māksliniece arī necenšas pasvītrot savu atšķirību no attēlotajām varonēm groteskas vai parodijas virzienā. Tomēr, cik var nojaust, fotosesijas noritējušas aizrautīgi – piemeklējot tērpus, vidi, detaļas, rakursus. To, cik daudz sajūsmas tāda darbošanās var sagādāt, domāju, būs izbaudījis katrs, kas kaut ko līdzīgu mēģinājis – vienalga, mākslas vai reklāmas projektam (pats esmu piedalījies abos variantos). Pārģērbšanās un fotografēšanās spēlei ir sava burvība, kurai nav nekāda sakara ar laikmetīgās mākslas standartiem. Īpaši, ja projektā iesaistīti augstas klases fotogrāfi, kādi noteikti ir Jānis Deinats un Aigars Altenbergs. Pamatīgi, šķiet, piestrādāts arī pie apģērbiem, grima un apgaismojuma.
Intriģējošāka liekas ideja par performancēm publiskajā telpā, kuras izpilda māksliniece, katrai varonei piemeklējot asprātīgu, reizēm pat pavisam negaidītu “uzdarbošanās” vidi. Piemēram, kam gan varētu ienākt prātā indiešu dievietei (lai arī kas viņa nebūtu) Parvati fonā izmantot Nacionālas bibliotēkas jaunbūves siluetu! Tomēr, diezgan paradoksāli, performanču dokumentēšanai tieksme pēc kvalitatīva attēla pat nodara pāri. Nojaušams, ka skatītājam tiek piedāvāti kadri, kuros varone izskatās līdzīgāka “oriģinālam”, nevis tie, kas spilgtāk atklātu inscenējuma un vides mijiedarbību. Arī attēlu kadrējums ir tāds, ka liekas – mazliet pa labi vai pa kreisi – un bildē ielauzīsies kāds nepiemērots elements, negaidīta pretruna. Bet tieši to taču būtu vērts redzēt! Veiksmīgākais šķiet iznāciens Džozefīnes Beikeres paskatā pilsētas ielās, kas tiešām uzrāda gan pirmskara šika, gan mūsdienu pazīmes. Tur pat būtu iespējama kāda garāmgājēju iesaistīšanās vai vismaz reakcija. Tāpat Pamelai Andersonei noteikti būtu ko iesākt ar Rīgas vīriešiem. Tikmēr cieņa pret attēla pareizību, liekas, apslāpējusi autores spēju sapņot atraisītāk un likusi pakļauties kalendāra formātam.
