Intervija ar Ēriku Lusito

Francūzis Ēriks Lusito (Eric Lusito, 1976) vairāku gadu garumā strādāja pie sērijas Pēc dzelzs priekškara. Padomju impērijas mantojums, ceļojot uz bijušajām Padomju savienības valstīm, tajā skaitā uz Latviju, kur dokumentēja sen pamestās padomju armijas bāzes, to apkārtni un interjeru. Tagad viņa projekts ir atceļojis uz Latviju un līdz 26. februārim skatāms Latvijas Fotogrāfijas muzejā.

Jau pagājuši vairāki gadi, kopš projekts Padomju impērijas mantojums ir pabeigts. Kāds ir tavs viedoklis par šo projektu šodien?

Tas joprojām man ir ļoti tuvs. Es joprojām lepojos ar paveikto. Ceru, šo projektu vēl sagaida daudzas izstādes un tas aizceļos pie skatītājiem uz dažādām valstīm. Šis projekts man bija ļoti nozīmīgs. Kaut kas līdzīgs kā grāmata rakstniekam. Kaut kas, kas būs ilgtspējīgs.

Vai tu esi skaitījis, cik izstādēs šis projekts jau ir pabijis?

Neesmu gan skaitījis – iespējams, kādās desmit. Šobrīd paralēli notiek izstāde Šveicē. Martā man būs grupas izstāde Japānā. Maira [Dudareva] vēlas organizēt izstādi arī Ventspilī. Rit arī diskusijas par iespējām izstādīt Francijā.

Vai tev ir gadījies iekulties nepatikšanās, apceļojot bijušo PSRS?

Mani aplaupīja Viļņā 2005. gadā. Parasti prātīgāk ir izvairīties no lielām pilsētām, taču toreiz biju atstājis mašīnu uz nedēļas nogali Viļņā un laupītājs nozaga manu aprīkojumu. Tajā laikā man bija mazs Nikon fotoaparāts. Fototehnikas nozaudēšana man kļuva par izšķirošu momentu, lai apjaustu, ka fotogrāfija man ir ļoti svarīga. Tas bija brīdis, kad nolēmu kļūt par fotogrāfu. Pēc Viļņas es pieņēmu lēmumu, ka vēlos sasniegt profesionālu līmeni fotogrāfijā, un tas man lika pāriet pie lielformāta kameras. Kad nākas strādāt pamestās vietās un satikt kādu, ir labi ņemt vērā, ka satiktie cilvēki ir tikpat pārsteigti, cik tu pats. Ieraugot liela izmēra fotoaparātu, viņi vismaz var nojaust, ka es neesmu spiegs vai žurnālists, bet strādāju pie kaut kā nopietnāka. Dažreiz izdodas uzsākt sarunu un, var izrādīties, ka vietējie var tev arī palīdzēt.

Vai vari pastāsīt par kādu fotogrāfiju ko vairāk, piemēram, par šo, kas uzņemta Mongolijā?

Uz šo vietu veda tikai viens ceļš. Tā bija militārā pulka bāze, kur dzīvoja tūkstošiem padomju karavīru kopā ar ģimenēm. Man liekas, šī vieta nekad nemainīsies, jo ir pārāk dārgi to pārprojektēt vai nojaukt. Man personīgi bija interesanti iztēloties, kā cilvēki šeit dzīvoja labu laiku atpakaļ. Viņi to bija izveidojuši kā cietoksni, tur nebija žoga, un aiz barakām pletās viena vienīga stepe. It kā tu esi brīvs, bet tu nekur netiec, jo atrodies nekurienes vidū. Man patīk domāt par šīm lietām, man tas ir līdzīgi kā arheologam, jo es nezinu, ko vēl atradīšu. Es fotografēju ar Toyo fotoaparātu un 4X5 (10x12cm) filmu. Viņi izgatavoja ļoti vieglas un kompaktas fotokameras. Ar visiem objektīviem, filmām un statīvu mana soma svēra tikai 15 kg. Tas ir ļoti parocīgi ceļojot! Parasti es uzņemu apmēram divus līdz piecus attēlus no katras vietas, dažreiz tikai vienu. Šajā vietā es uzņēmu divas fotogrāfijas kā šīs un tad pāris nedaudz tuvāk. Ir vajadzīgs diezgan ilgs laiks, lai nofotografētu – kamēr uzstāda aprīkojumu. Es bildēju tikai tad, ja konkrētā vieta mani spēcīgi uzrunā, ja tas ir savveida vizuālais šoks. Man ir mazs digitālais fotoaparāts, kas palīdz analizēt gaismu.

Kādā manierē parasti izstādi savus darbus?

Es ieskenēju negatīvus un tad apstrādāju tos fotošopā, uzlabojot gaismu un krāsas, un tad printēju lambda izdrukas. Bet šīs Rīgā ir tintes izdrukas.

Kā tev izdevās izdot grāmatu?

2005. gadā, kad es nolēmu kļūt par fotogrāfu, dzīvoju Nantē. Es rādīju savus darbus daudziem fotogrāfiem, un viņi teica, ka man vajagot aizbraukt uz Arlas fotofestivālu. Turp devos 2006. gadā, un tagad to apmeklēju katru gadu. 2007. gadā es satiktu izdevēju Djūī Lūisu (Dewi Lewis), un viņš teica, ka mans projekts izskatoties nopietns un ka man jāturpinot pie tā strādāt. 2008. gadā es vēlreiz devos uz Arlu un parādīju viņam jaunāko veikumu. Tūliņ pat viņš pieņēma lēmumu izdot grāmatu. Tas notika ļoti strauji – kad mēs sākām strādāt pie grāmatas, projekts vēl nebija pabeigts. Man ļoti paveicās, un viņš bija vienīgais izdevējs, ar kuru toreiz tikos.

Cik lielā tirāžā grāmata tika izdota?

Divos tūkstošos eksemplāru. Grāmata jau ir gandrīz izpirkta.

Kā tu izdzīvo kā fotogrāfs?

Es galvenokārt strādāju pie projektiem, bet problēma ir tā, ka ir grūti prognozēt ienākumus. Šobrīd es strādāju kā brīva līguma darbinieks, sniedzu palīdzību saistībā ar datoriem, darbojos kā datorgrafikas mākslinieks un taisu mājaslapas. Šobrīd esmu stadijā, kad domāju, vai man ir jāiet strādāt pilnas slodzes darbs un fotogrāfija kļūst par hobiju, vai arī man paveiksies un varu koncentrēties saviem fotoprojektiem. Man liekas, šis jautājums ir aktuāls daudziem fotogrāfiem.

Vai tev izdodas arī pārdot savus darbus?

Nedaudz. Es izstrādāju pirmo mājaslapu 2005. gadā šī paša projekta nolūkā. Drīz vien es saņēmu vēstuli no kāda vīra no Sorbonas universitātes Parīzē. Šis vīrs strādāja muzejā, un viņi tobrīd meklēja fotogrāfijas, kas ilustrētu padomju laikus. Manas bildes viņiem likās interesantas, un šis muzejs nopirka manus attēlus. Par iegūto naudu es varēju turpināt projektu. Man ļoti paveicās! Uz šo brīdi trīs muzeji, kā arī daži privātie kolekcionāri ir nopirkuši manas fotogrāfijas.

Tavā mājaslapā šis ir vienīgais projekts, ko var apskatīt. Ko tu darīji pirms tam?

Neko. Šis ir mans pirmais projekts. Es apguvu fotogrāfiju pašmācības ceļā, un šis projekts man palīdzēja to izprast.

Tavā mājaslapā iespējams aplūkot arī vienu attēlu no jaunā projekta. Par ko tas būs?

Pirmā projekta laikā es sāku interesēties par Padomju armiju, un tagad mani fascinē militārisma tēma. Šis projekts ir pirmā projekta rezultātā radusies iecere, tomēr tas ir citāds. Šobrīd esmu procesa sākumā, tāpēc ir tikai viens attēls. Projekts ir par karaspēka eksistenci mūsdienās. Es to uzsāku Francijā, bet vēlāk gribētu fotografēt arī Anglijā, Amerikā, Krievijā vai Ķīnā. Ļoti liels projekts. Es zinu, man būs nepieciešams laiks, un, protams, nauda, lai to īstenotu. Šobrīd es cenšos piesaistīt līdzekļus un meklēju veidus, kā šo projektu realizēt.

Ko tieši tu fotografē šajā projektā?

Projekta pamatā ir stāsts par cilvēka eksistenci, un es redzu karaspēku kā cilvēku sabiedrības koncentrātu. Turklāt šis projekts meklē atbildes uz tādiem jautājumiem kā: no kurienes mēs nākam, kas mēs esam, kurp mēs dodamies, utt. Vienmēr ir atbildes par labo un ļauno. Mans jaunais projekts pētīs cilvēka eksistences jautājumus caur karaspēka prizmu. Man jau ir skaidrs priekšstats, kādas bildes es vēlos uzņemt, bet projekts var mainīties īstenošanas gaitā. Fotogrāfija, ko var apskatīt manā mājaslapā, tika uzņemta pagājušajā gadā. Tā ir virsnieku skola Sansirā (Saint-Cyr). Tur tiek izpildīta šī ceremonija, kad kadets ar zobenu tiek oficiāli iesvētīts virsnieku kārtā. Ceremonija izskatās kā no Viduslaikiem! Man patīk fakts, ka armijā nekas nav mainījies. Mans iepriekšējais projekts stāsta par zūdošu impēriju, un mēs zinām, ka pat spēcīgākās impērijas ir beigušas eksistēt, piemēram, Ēģipte, bet armija ir struktūra, kas pārdzīvo visus un vienmēr paliek nemainīga.

Vai arī pats esi dienējis armijā?

Jā, Francijā. No sākuma es tiku nosūtīts uz karadienesta apmācībām kalnos, bet pēc tam es gāju helikopteru pilotu skolā.

Vai tā bija laba pieredze?

Man tie nebija pārāk labi laiki. Es biju viens no pēdējiem franču puišiem, kam nācās dienēt armijā, jo tagad tas vairs nav obligāti. Bija ļoti interesanti piedzīvot, kā tas ir – būt par šādas institūcijas sastāvdaļu. Tas ietekmēja manu personību. Toties tagad es varu šo pieredzi likt lietā, strādājot pats pie sava projekta.