Atmiņu arhitektūra

Ņujorkā īpašiem mākslas projektiem, labdarības akcijām un naudas vākšanas pasākumiem tiek veidotas izstādes uz vienu, divām dienām un, izpildot mērķi, tās tikpat ātri pazūd. Gandrīz kā pašlaik tik iecienītie pop-up restorāni. Francijā īpaši populāri ir mākslas darbi vidē. Rīgā, piemēram, ik pa laikam izstādēm tiek izmantotas telpas, kas tikko iztīrītas pēc bankrotējušiem iemītniekiem. Pilsētu nosaukumus var mainīt, tie ir tikai daži piemēri faktam, ka mākslai vieta ir ne tikai muzejos un galerijās. Cits jautājums – kāda ir kvalitāte? Jautājumu uzdodu tāpēc, ka bieži par lietām runāt protam tik izsmalcināti, ka izpildei enerģijas vairs nepietiek. Vēlos dot iespēju padomāt un mēģināt saprast, kādi kvalitātes mēri mums katram ir un ko sagaidām no mākslas dzīves. Tie ir jautājumi, kurus uzdodu sev. Šoreiz saruna par diviem radošās dzīves aktīvistiem – OSIS Māju un Nomadiem.

Rudenī biju dikti priecīga par iespēju ieskriet Osī – tai būdiņā pie Operas, kā tautā runāja. Pirms izrādes tā bija īstā vieta, kur iedzert tēju, dienas vidu īstā vieta, kur atvilkt uz mirkli elpu, un īpaši tādēļ, ka vienmēr tur ar kādu varēja jauki parunāties – par mākslu, arhitektūru, izrādēm un arī ēdienu. Runāju pagātnes formā, jo OSIS aizgāja pārziemot citur, solot, ka pavasarī pārsteigs atkal, lai iedarbinātu tajā oficiāli mājojošo Arhitektūras informācijas centru. Praktiski tas līdz šim bija tāds namiņš, kurā mīl kultūru – sākot ar sarunām par arhitektūru, beidzot ar izstādēm, izrādēm, koncertiem un pop-up restorānu. Savukārt foto jomā līdz šim OSIS Mājā bijušas divas izstādes – Jeļenas Glazovas A man enters a grey cube (Cilvēks ieiet pelēkā kubā) par ķermeņa un telpas attiecībām un Margrietas Dreiblates Pietura Gaisma, kur viņa vispirms gleznās attēlo iedomāto Gaismu un tad fotogrāfijās portretē realitāti. Jāsaprot, ka OSIS Māja nosaka izstādes apjomu un jebkuru izstādi tur nav iespējams realizēt. Tomēr man, apskatot Oša piedāvājumu, radās sajūta, ka fotogrāfija viņiem (satura veidotājiem) šķiet interesanta. Tādēļ vaicāju Arhiidea, kā paspārnē OSIS atrodas, valdes priekšsēdētājam Ērikam Grūbem, kādas ir viņu attiecības un plāni saistībā ar fotogrāfiju.

Ēriks Grūbe atklāj, ka turpinās interesēties par fotogrāfiju, jāatzīst gan, ar svarīgu kritēriju – tai jābūt par urbānu tēmu un jāpauž pilsētas dzīves vitalitāte. “Arhitektūru saprast tikai kā mājas – tas ir novecojis redzējums. Es vēlētos, lai arī fotogrāfi skatītos uz arhitektūru plašāk, starpnozaru un sadarbības līmenī, piemēram, kā cilvēki lieto pilsētu un kā dzīvo šajā telpā. Vēlamies atrast veidu, kā cilvēkiem likt interesēties par Rīgas apkaimi. Viens no efektīvākajiem veidiem, kā veicināt interesi, ir fotogrāfija. Cilvēks, kas ir aktīvs digitālajā vidē, maz identificē sevi ar pilsētu, ar vietu, kur viņš dzīvo, viņa uztvere ir plašāka, bet arī neskaidrāka. Tie, kas pilsētu un tās infrastruktūru lieto ikdienā, sevi asociē ar pilsētu.” Grūbe vēlētos ieinteresēt ar vizuālu materiālu, bet tad vest tālāk, likt cilvēkiem aiziet uz konkrēto vietu un piedzīvot, jo Rīgas vērtība ir tās dažādībā un dziļumā.

Savukārt, skatoties uz fotogrāfiju no arhitektūras skatupunkta, Ēriks Grūbe pauž bažas par iespējām reproducēt arhitektūru. Viņaprāt, to nevar pietiekami labi nofotografēt, nofilmēt vai aprakstīt. Tā ir jāizjūt. Telpas sajūtu varētu vienīgi sniegt, piemēram, mākslas fotogrāfijas projekts, kurā autoram ir izdevies radīt skudriņu sajūtu, kurā detaļas sniedz asociācijas un piešķir veselumu. Grūbe vēlētos ieraudzīt tādu projektu, kuru varētu parādīt pasaulei – smalku un sarežģītu vēstījumu par Rīgas arhitektūru.

Nomadi, kas sevi pozicionē kā profesionālus klejotājus starp teātri, kino, literatūru, foto un citām rotaļām, radījuši projektu Atmiņu istabas, kas līdz 29. februārim apskatāms Rīgā, Kaņepes kultūras centrā. Tas apvieno fotogrāfiju, instalāciju, skaņu un teātri. Projekta veidotāji uzdod jautājumus par atmiņām, cerot, ka veidos asociācijas un liks skatītājiem atcerēties savus atmiņu stāstus. Ideja esot radusies no Semjuela Beketa lugas Krapa pēdējā lente. Izstāde mēģina iedarbināt cilvēku atmiņu motoru ar divām visattīstītākajām maņām – redzi un dzirdi – tajā zem stikla kupoliem izkārtoti dažādi objekti, uz statīviem izliktas hronoloģisku notikumu faktu lapas, pie sienām fotogrāfijas, no lentēm skan mūzika un citas skaņas. Projekta galvenais varonis – aktieris Leons Leščinskis izved cauri savam, pirms katras izrādes tikko atklātam memoriālajam dzīvoklim un dalās atmiņu stāstos, lai pēc brīža iejustos izrādes Krapa tēlā.

Atmiņu istabu sienas rotā Kristas Burānes foto darbi – pamestu māju sienu pases bildes, kas varot tikt skatītas arī kā atsevišķs projekts. Tomēr astoņas bildes, kurās redzami sienu atsegumi – tapetes – no dažādām telpām, interesantākas padara tikai konteksts – vieta, no kurienes tās it kā nākušas saistībā ar telpās izliktajām lietām, piemēram, zilo lampu ar brillēm, bankām, ceļasomu un iežiem, grimu un alkoholu, kas rosina telpu vizualizāciju prātā. It kā saku tādēļ, ka Burāne bildes pieskaņo projekta varoņa Leščinska dzīves telpām. Izstādē vēlos saprast, cik daudz no informācijas ir dokumentāla, cik izdomāta; vienā brīdī skatāmais materiāls var radīt asociāciju ar kādu savas dzīves detaļu, jo, kā arī min Krista Burāne, “situācijas, kas, mūsuprāt, ir notikušas, dažkārt tiek izdomātas. Tāda ir atmiņas specifika.” Tur arī rodas jautājums, vai Leons Leščinskis patiešām stāsta par savu dzīvi vai par aktiera, cilvēka un, galu galā, pašu atmiņu dzīvi. Izstādes mākslinieks Māris Ruskulis piebilst, ka projekts ir par to, kāda dzīve ir un kāda tā varēja būt. “Atskatoties uz dzīvi, cilvēks redz savas bērnības vēlmes un apzinās, kas bija ilūzijas, sapņi un kas – realitāte. Mēs to apspēlējam.”

Projekta veidotāji uzdod jautājumus: “Kādas ir tavas pirmās atmiņas? Vai tev patīk atcerēties un, ko tu neatceries? Kā tev liekas, ko citi atcerēsies par tevi, kad tevis vairs nebūs? Un, ko tu gribētu atcerēties savas dzīves pēdējā brīdī?” Jautāju, lai Krista Burāne un Māris Ruskulis uz kādu no jautājumiem atbild paši. Krista stāsta, ka viņas pirmā atmiņa esot freidiska: “Man bija 3 vai 4 gadi, atceros pļavu, kuras malā ir stabs. Kāds mani uz šī staba uzcēla. Es tur stāvu, pie manis baltā zirgā piejāj tēvs, uzceļ mani zirgā un mēs aizjājam.” Savukārt Māris atklāj, ka viņa bērnības atmiņas ir haotiskas un viens no uzplaiksnījumiem, kas vairāk līdzinās sapnim, ir šāds: “Uz bērnudārzu bija atnācis Ļeņins, un es ar viņu sasveicinājos. Atceros to tik reāli, ka negribas nemaz ticēt, kā tā nebija.”

Spēle turpinās arī pēc tam, kad aktieris ir pametis telpu, režisors sasitis izstādes objektus un skatītājs palicis ar pārsteigumu, vai tas viss bija iestudēts vai spontāns moments. To papildina starp rekvizītiem un skatītāju krēsliem skraidoša vakara zvaigzne – pele – biedējot jūtīgākas dāmas. Tie, kas vēlas iesaistīties rotaļā, var spēlēties, tie, kas meklē ko dziļāku, var nožēlot iztērētos latus, ja vien nav salietojušies pietiekami daudz pasākumā piedāvātā alkohola. Un tā laikam atkal ir spēle.

Kāda rezonanse būs Arhiidea vēlmēm, laiks rādīs. Taču pēc saldas gremdēšanās atmiņās produktīvāk būtu ķerties klāt kāda foto stāsta radīšanai.