Kā izskatās dzeja?

Bieži vien, lasot dzejoļus periodikā – senāk Kultūras Forumā un Karogā, tagad Latvju Tekstos – esmu brīnījies par fotogrāfijām, kas tiem pievienotas: tur, kur vajadzētu būt dzejnieka ģīmetnei, ir izplūdis traips, kas diez vai spētu pildīt pat utilitāras funkcijas, proti, palīdzēt sazīmēt konkrēto personu dzīvē. Par simboliskajām funkcijām – vizualizēt autoru, dzejnieku, varbūt pat lirisko varoni – nemaz nerunājot. Aptuveni iztēlojos saraksti starp redaktoru un autoru:

“Bildi arī vajag!”
“Fotografēsiet vai gatavu sameklēt?”
“Gatavu. Kurš tad maksās fotogrāfam?”
“Nu te kaut kāda ir. Draugs pa tumsu fočēja, tāpēc neko nevar saprast.”
“Derēs.”

Tomēr nav tik vienkārši: pat ja dzejnieka rīcībā būtu bilde, kurā viņš izskatītos kā lords Bairons vai Aspazija, tā tiktu nobēdzināta attālākajā atvilktnē vai mapē. Priekšroka tiktu dota attēlam, kurā dzejnieks redzams it kā starp citu, nejauši pieķerts, nemaz negribējis fotografēties. Veids, kādā dzejnieki sevi parāda, uzsver: “Mums nav sejas, nav pat ķermeņa, ir tikai dvēsele, kas iemiesojusies kaut kādā nīkulīgā formā, kas to knapi spēj panest. Skatieties uz burtiem, nevis mūsu sejās!” Tomēr ar šādām bildēm ir pateikts diezgan daudz. Banāli būtu atsaukties uz autora nāves teoriju – vienu no vispārprastākajām kultūras vēsturē – vai atziņām, ka literatūra ir tikai teksts un autoram nav nozīmes. Tā ir vakardiena. Šodien pat sausie teorētiķi grib zināt: vai autors ir sieviete vai vīrietis, brits vai indietis, un kādas politiskas traumas viņu piemeklējušas. Dzejnieks vienmēr kaut ko pārstāv. Ķermenim ir nozīme.

Jāņa Indāna fotogrāfiju izstāde Laikabiedri Rakstniecības un mūzikas muzejā pirmajā brīdī pat sagādāja vilšanos. Ir bijusi iespēja ielūkoties viņa arhīvā, un likās, ka tajā pietiktu vielas daudz iespaidīgākai skatei. Varbūt nevajadzēja ierobežoties tikai portreta žanrā. Tomēr te jāatceras, ka fotogrāfs ir arī dzejnieks un ka mums ir darīšana ar skatu no iekšpuses – bildēm, ko skatītājam deleģē pati latviešu dzeja. Tā varbūt ir lielākā Jāņa Indāna priekšrocība, ka viņš saviem modeļiem nešķiet ienācējs no citurienes, fotogrāfs, kas vakar bijis bērēs un rīt būs kāzās. Indāns tiek uztverts kā savējais, no kura nav jākautrējas, kura priekšā nav jāizrādās un pozēšana kuram nenozīmē automātisku uzstāšanos preses slejās (daļa no izstādē redzamajām fotogrāfijām tomēr šķiet redzētas žurnālos, iespējams, tajās pašās dzejas lappusēs, par kurām bija runa sākumā). Bildes nav arī taisītas speciāli izstādīšanai, cik zinu, autors domai par to tuvojās lēni un nepretenciozi. Līdzīgā veidā savulaik rīkojās literatūras kritiķis Rimands Ceplis, kurš arī bija biežs viesis literātu ballītēs un beigās savus uzņēmumus izrādīja publiski, to amatieriskumu uzsverot kā īpašu dokumentalitātes efektu. Tiesa gan, pēc tam Ceplis šajā ampluā vairs nav manīts.

Dzejnieki lielākoties fotografēti saviesīgos apstākļos – tas laikam ir vienīgais veids, kā viņus notvert. Apstākļi nav diez kādi spožie, tāpat kā apgaismojums. Sejas nereti ir izgaismotas tā, ka to pantus grūti atpazīt, piemēram, Pētera Draguna portretā. Stingri ņemot, varētu teikt, ka šis portrets nav izdevies. Toties Dragunam rokās ir ģitāra, dzejnieka-barda neatņemams atribūts. Patiesībā tieši tā, nevis personas seja konkrētajā attēlā pārstāv dzeju. Līdzīgi Anna Auziņa ir aizslēpusies aiz puķēm – aizkustinoši salīkušām tulpēm. Vairākās fotogrāfijās dzejas lomā ir kūpoša cigarete, kas, protams, ir klišeja, tomēr nav tik viegli pateikt, kādā ziņā – attēla kompozīcijas, modeļu pozas vai darbu atlases. Tikpat labi tā var būt vienkārši liecība, ka dzejnieku savstarpējā komunikācija patiešām lielākoties sastāv no uzpīpēšanas. Vietām parādās apģērbu detaļas vai aksesuāri – tie ir pieticīgi, lieku reizi apliecinot dzejniekiem piedēvēto nevērību pret ārējām statusa zīmēm vai, tieši otrādi, diezgan rūpīgu statusa kodēšanu izmeklēti nevērīgā stilā, īpašu svaru piešķirot adījumiem (par šo tēmu savulaik izteicies literāts Nils Sakss).

Vairākas sejas izgaismotas no apakšas – piemēram, Ērikai Bērziņai vai Arvim Vigulam. Tā ir reizē gan liecība par intīmu atmosfēru, kad griestu lampas ir izslēgtas un gaismu izstaro tikai sveces vai galda lampa, gan arī paņēmiens, kā deformēt un savādot personas sejas pantus. Raksturīgie vaibsti tiek it kā izdzēsti, emocionālā izteiksme kļūst neskaidra, persona – atpazīstama ar grūtībām. Portrets pārvēršas ekspresīvā gaismēnu spēlē – interesanti, ka izstādīšanai izmantotas fotogrāfiju melnbaltās versijas, kaut gan internetā atrodamas arī krāsainās. Tas droši vien ir vēl viens veids, kā norādīt, ka dzeja nav saistīta ar tās autora izskatu.

Savā ziņā trāpīgs ir izstādes galēji askētiskais iekārtojums. Nelielie attēli uz kartoniem bez rāmjiem izkārti garā gaitenī, kuru apgaismo nemājīgas spuldzes augstu pie griestiem. Līdz šim gaitenim var nokļūt, kāpjot pa Rakstniecības muzeja kāpnēm, kuru sienas aprakstītas kādā senākā nolaisto telpu atraktivizācijas mēģinājumā. Pēc pirmās domas, ka tādā veidā nekad nevajadzētu izstādīt nekādu mākslu, tomēr jāatzīst, ka telpa veido izstādes koncepcijai atbilstošu ierāmējumu. Rakstniecības muzeja bēdīgais izskats signalizē par marginālo vietu, kādu sabiedrības interešu lokā ieņem dzeja, bet nemīlīgā kroņa ēkas atmosfēra – par zināmu noraidījumu vizualitātei, kādu izsaka autors kopā ar fotogrāfiju varoņiem.