Kara rētas
Izraēlā dzimušā un jau divdesmit gadus Londonā dzīvojošā fotogrāfa Ori Geršta (Ori Gersht, 1967) uzmanības centrā ir spriedzes pilnās attiecības starp poētisku skaistumu un brutālu vardarbību. Starp viņa visplašāk zināmajiem darbiem ir Sprādziens (Blow Up) un Laiku pa laikam (Time After Time, 2007), kuros viņš ar sekundes tūkstošdaļas precizitāti iemūžināja puķu pušķa eksploziju neskaitāmās ziedlapiņu driskās.
Geršta darbi ir piesātināti ar simbolismu un vairāk atgādina uzgleznotu, paralēlu pasauli, kurai maz sakara ar ikdienas realitāti, nekā fotogrāfiju. Taču to pamatā ir interese par politiski un vēsturiski nozīmīgiem jautājumiem un fotogrāfijas kā medija limitētā kapacitāte atspoguļot šīs tēmas. “Karu atstātās rētas mūsu personiskajā un kolektīvajā atmiņā ir mana darba esence,” paskaidro Geršts.
Sērijā Baltais troksnis (White Noise, 1999-2000) Geršts dokumentēja ceļojumu no Krakovas uz Aušvici, Spokā (Ghost, 2004) fotografēja senas olīvkoku plantācijas Galilejas reģionā, Izraēlā, Paslēpēs (Hide and Seek, 2009) atspoguļotas partizānu slēpšanās vietas Polijas mežos. Gerštu interesē fotogrāfijas medijam piemītošā spēja iemūžināt lēcas priekšā esošās detaļas, bet nespēja divdimensionālā attēlā ierakstīt notikumu emocionālo pusi, kā fotogrāfijas, atmiņas un patiesības problemātiskās attiecības. “Ja jau partizānu slēptuves bija pietiekami drošas, lai tās neviens neatrastu, kā mēs varam zināt, kur tās tieši bija un vai tās vispār eksistēja? Jautājums ir – kā nofotografēt vietu, kuras nav?” retoriski vaicā Geršts. Vai kā fotoattēlā parādīt Izraēlas un Palestīnas konfliktu asiņaino un pretrunīgo vēsturi? Viņa atbilde ir – pāreksponēt filmu līdz no negatīva tiek izdedzināta lielākā daļa detaļu, vardarbību projicējot uz fotogrāfijas uzņemšanas procesu, burtiski gandrīz iznīcinot filmu ar gaismu, un rezultāts ir spokaini skaisti attēli. Tā pati gaisma, kas sākotnēji uz filmas iezīmēja ainavu ar detalizētu precizitāti, pēc tam to izdzēš, simboliski norādot uz atmiņas mehānismu, kurā veca informācija tiek aizstāta ar jaunu, un objektīvas patiesības neiespējamību.
Līdz 29. aprīlim Imperial War Museum Londonā apskatāma pirmā Geršta solo izstāde Lielbritānijā – Šo vētru mēs saucam par progresu (That Storm is What We Call Progress), kurā viņš vēlreiz pievērsies Otrajam pasaules karam. Izstādes nosaukumā izmantota frāze no ebreju izcelsmes vācu filozofa Valtera Benjamina pēdējās pabeigtās esejas. Tajā viņš apraksta vēstures eņģeli, kuru vētra atmuguriski grūž nākotnē, kamēr katastrofas viņa priekšā nebeidzami atkārtojas un pieaug skaitā.
Pirmais no izstādē redzamajiem diviem video darbiem Evaders (2009) ir balstīts uz Benjamina mēģinājuma izbēgt no nacistu režīma okupētās Francijas. Dienā, kad Benjamins ieradās robežkontroles punktā ar Spāniju, tas bija slēgts, un viņš izmisumā izdarīja pašnāvību. Robeža tika atvērta nākamajā dienā. Uz viena ekrāna redzama vīrieša figūra, kas, acīmredzamās mokās cīnoties ar skarbiem laikapstākļiem un nogurumu, nāk pretim kamerai, kura pastāvīgi attālinās, nemainot distanci ar skatītāju. Uz otra – attāla figūra, kas pa baltu sniegu iet projām. Geršts uzsver, ka viņa veiktais ceļojums nav romantisks žests vai mēģinājums atkārtot Benjamina ceļu. Gerštu interesē fiziskās, kultūras un psiholoģiskās robežas.
Vai dejosi man? (Will You Dance For Me, 2011) redzama astoņdesmit piecu gadu vecā dejotāja Judīte Arnona (Yehudit Arnon), šūpojamies krēslā uz priekšu un atpakaļ, viņas sejai te pazūdot, te atkal iznirstot no tumsas, un atceroties savu pieredzi Aušvices nometnē, uz kuru viņa tika nosūtīta deviņpadsmit gadu vecumā. Nacisti mēģināja piespiest Judīti dejot virsnieku Ziemassvētku ballē. Judīte atteicās. Par sodu viņa kailām kājām stāvēja sniegā visu nakti un solījās – ja izdzīvos, savu dzīvi veltīs dejai. Līdzās viņai – divās daļās sadalītā ekrāna otrajā pusē – baltā ainavā ar mežu pie horizonta līnijas lēni krīt sniegs.
Līdzās video darbiem apskatāma arī Geršta jaunākā fotogrāfiju sērija Dzenoties pēc veiksmes (Chasing Good Fortune, 2010). Tajā Geršts koncentrējies uz Japānas kultūrā dziļi iesakņoto ķiršu ziedu simbolismu, kas budismā saistīts ar atkalatdzimšanu un dzīves nepastāvību. Japānas modernizācijas laikā ķiršu ziedu simboliku izmantoja militāristi, sasaistot ziedu nobiršanu ar karavīra ziedošanos dzimtenei, bet uzplaukšanu – ar viņu atdzimšanu. Otrā pasaules kara laikā ķiršu ziedus sāka asociēt ar kamikadze pilotiem. Ķiršu ziedi tika zīmēti uz viņu lidmašīnu spārniem un vēstulēs, kuras viņi rakstīja pirms došanās misijā.
Tāpat kā vairākos savos iepriekšējos darbos sērijā Chasing Good Fortune Geršts pārbauda fotogrāfijas tehnisko iespēju limitu – daļa attēlu uzņemti, fotografējot tumsā ar ISO līdz pat 25 000. Pie šādiem rādītājiem digitālās kameras sensors vairs nespēj nekļūdīgi interpretēt attēlu, tas kļūst graudains un krāsas deformējas. Taču pie sienas redzamie darbi vairāk atgādina piktorāli skaistas gleznas nekā pēc digitālās fotogrāfijas priekšrakstiem nekvalitatīvus attēlus, kamēr to fragmentārais raksturs sasaucas ar Gerštam būtiskajām fotogrāfijas un patiesības problemātiskajām attiecībām.
