Vai kaķīši jāslīcina?

Kurš gan nezina, ka nepieklājas jūsmot par fotogrāfijām, kurās attēloti kaķīši un mazi bērni. Pavisam riskanti ir jūsmot kritiķim, jo nav noslēpums, ka kritiķi savu autoritāti būvē, jūsmodami par to pašu, par ko citi kritiķi, un pieļauj tikai nelielas uzskatu atšķirības. Tomēr te nu es esmu: skatos uz kaķīti, kas cenšas ielēkt pirmā stāva logā, ko novēro divi puikas, un nevaru noslēpt smaidu.

Fotogrāfiju ar šādu sižetu es aplūkoju Kaņepes kultūras centrā, ISSP skolas studentu izlaiduma izstādē 9 mēneši. Autore – Inga Linda Tilgase-Galzone. Attēls ir viens no sērijas Pagalma republika, kurā atainota Rīgas bijušās priekšpilsētas – Grīziņkalna – bērnu ikdiena. Mirkli vēlāk, paužot savu sajūsmu skolas pasniedzējiem Arnim Balčum un Kārlim Vērpem, man šķita, ka tā viņus izbrīna – kā nekā šī skola atšķiroties no visām pārējām ar to, ka skolo savus audzēkņus laikmetīgā garā. Tādēļ izjūtu pienākumu mazliet paskaidrot savas izvēles iemeslus un to attiecības ar laikmetīgumu mākslā.

Tas, kas pārsteidz konkrētajā fotogrāfiju sērijā, ir ne tikai iejūtība sadzīves ainiņu tēlojumā un pat ne drosme ķerties pie tik hrestomātiskas tēmas (grāmata un filma Vārnu ielas republika, kanonizētie Egona Spura attēli), bet trāpīgi noķertās kompozīcijas. Es, taisnību sakot, nezinu, kāda loma ierādīta kompozīcijai laikmetīgās fotogrāfijas kursos – no vienas puses, skaidrs, ka tas, ko savulaik darīja Anrī Kartjē-Bresons, kuram katrs kadra elements ir perfekta ornamenta sastāvdaļa, tas pats Spuris vai pat Andrejs Grants, tagad šķiet mīļi vecmodīgi. No otras puses, laikmetīgā fotogrāfija vairs nav nekas vairāk par kompozīciju paplašinātā izpratnē, neviens taču vairs netic tās dokumenta spēkam vai skaistumam. Man nav ne jausmas, vai studentiem māca kompozīcijas abstrakto daļu – kā ar vairāk vai mazāk nošķiramām līnijām un laukumiem veidot to attiecības vai, pareizāk sakot, kā tās neizbēgami veidojas fotogrāfijas taisnstūrī, vai figurālās tradīcijas – liekot sakārtot, piemēram, kluso dabu no vāzītes un āboliem. Visticamāk, to vairs neviens nedara, vainojot šos vecmodīgos paņēmienus pie visas tās samākslotības un formālisma, kas ir lielākais laikmetīgās fotogrāfijas bieds. Tomēr notiek tā, ka fotogrāfi automātiski, neapzināti kopē vai atdarina kaut kur noskatītas kompozicionālas shēmas, kas bieži nav nekas cits kā vienkāršais objekta uz fona uzstādījums.

Šai pieejai ir labi panākumi, ja vien objektu spētu ieraudzīt ne gluži tā, kā redzam ikdienā. Vai arī, kad veido šādas sērijas, kas ļauj objektus salīdzināt un izdarīt secinājumus. Te gan jāpiebilst, ka ne vienmēr sērijas princips, šis fotogrāfijas svētais mamuts, sevi attaisno. Piemēram, Agnese Mūrniece, iemūžinot Jūrmalas jauno arhitektūru, ironiski parāda, ka eklektika tajā vienmēr bijusi modē. Ēriks Gailis, Kārlis Bergs un Luīze Pētersone savus objektus estetizē, padarot tos melnbaltus un, manuprāt, uzspiež tiem aizlienētu grūtsirdības zīmogu. Kaut kas līdzīgs notiek ar Litas Krones identitātes meklējumiem. Mārča Ruiķa asprātīgi iecerētā sērija pagaidām nepasaka neko daudz vairāk kā viens tās atsevišķs kadrs – varbūt pētījums vēl tiks attīstīts un turpināts. Tas pats sakāms arī par Kristiana Bērenta un Ievas Raudsepas sociāli komentējošajām attēlu virknēm. Pēdējās sakarā rodas arī konceptuāls jautājums, kādēļ gan autorei šķiet, ka seksuālo pievilcību uzsverošs apģērbs nepiestāv jaunām meitenēm, bet būtu pašā laikā, piemēram, mana vecuma dāmām? Manuprāt, līdzīgi palaistuvei apģērbusies pieaugusi sieviete izskatās vēl muļķīgāk nekā pusaudze, kura vienkārši vēl nesaprot, ko dara.

Atšķirīgus uzdevumus izvirza Viesturs Pinka, Aivars Purmals un Toms Norde. Pirmais izvēlējies iemūžināt ainas autobusā un pa tā logu. Sadzīviskās ainiņas un stikla atspulgu estētisko iespēju izmantojums raisa simpātijas, bet, iespējams, būtu nepieciešami vēl ilgstošāki novērojumi un mērķtiecīgāka atlase. Turklāt jūtama arī autora piesardzība attiecībā pret fotografējamām personām, tādēļ tik daudz acis novērsušu vai neveiklā rakursā esošu stāvu. Gandrīz fiziskas bailes pārkāpt žogam, kas šķir autoru no viņa fotografētās dzīves sporta laukumā, sajūtamas Aivara Purmaļa citādi iespaidīgajos attēlos. Aplūkojot bildes interneta versijā, šķiet, ka tam ir gan konceptuāls, gan estētisks pamatojums. Toties izstādē ar gaismas kastēm tomēr stipri pāršauts pār strīpu vēlmē iegremdēt skatītāju vidē, no kuras gan viņš, gan autors ir tik šķirts un atsvešināts. Pavisam oriģināla ir Toma Nordes pieeja, izstādot kā milzu paklāju oficiālajā darbā uzņemtos premjerministra attēlus. Liekas, šai mīklai ir viens intriģējošs uzdevums – atrast attēlu, kurā portretētā persona neizskatītos pēc mūmijas un izrādītu jelkādas dzīvības pazīmes. Man tādu atrast neizdevās (lai gan autors apgalvoja, ka pāris esot), bet vismaz nonācu pie noteiktiem secinājumiem.

Deviņi mēneši ir diezgan ilgs laiks, lai radoša personība mainītos, pilnveidotos un iznēsātu ieceres. Tomēr tas ir daudz par maz, lai akurāt radītu šedevrus. Pirmais rezultāts ir sasniegts, tādēļ otro nemaz neprasām!