Radikāli lēmumi un to sekas

Pārlūkojot 20. gadsimta fotogrāfijas vēstures mazāk zināmās lappuses, Starptautiskais fotogrāfijas centrs (ICP) Ņujorkā iepazīstina ar zviedru fotogrāfu Kristeru Strēmholmu (1918-2002) – izstāde Kristers Strēmholms: Draudzenes no Place Blanche (Christer Strömholm: Les amies de Place Blanche) skatāma vēl līdz 2. septembrim. Dažādu iemeslu sakritības dēļ viņa vārds ārpus Zviedrijas ir palicis relatīvi svešs, lai gan Strēmholms darbojies pēckara Eiropas kultūras centros – piemēram, Francijā draudzējies ar Brasaī (Brassaï) un Anrī Kartjē-Bresonu (Henri Cartier-Bresson), Vācijā ar Fotoform dibinātāju Oto Šteinertu (Otto Steinert). Fotogrāfs guvis panākumus, ieguldījis enerģiju un laiku izglītības projektos un viņa fotodarbi izdoti albumos un eksponēti kopā ar tādu mūsdienu klasiķu kā Daiena Arbusa (Diane Arbus) un Lizete Modela (Lisette Model) darbiem. ¹⁾Piemēram, sk. izstādes katalogu Stokholmas Moderna Museet: Anna Tellgren. Arbus, Model, Strömholm. Göttingen: Steidl; Stockholm: Moderna Museet, 2005.

Pirmajai Strēmholma izstādei ASV muzejā izvēlēts viņa skandalozākais fotogrāfiju cikls Draudzenes no Place Blanche, kurā autors pievērsies nelielai transseksuāļu kopienai Parīzē 20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. gados. ²⁾Šis cikls pirmoreiz publicēts grāmatā 1983. gadā un pagājušogad piedzīvoja atkārtotu un starptautisku izdevumu ar esejām un dažu modeļu varoņu stāstiem angļu valodā. Sk.: Christer Strömholm. Les amies de Place Blanche. Stockport: Dewi Lewis, 2011. Kritiķi šo ciklu nodēvējuši par “Eiropas pēckara fotogrāfijas īsto klasiku”. ³⁾Sean O’Hagan. Les amies de Place Blanche by Christer Strömholm – Review. Guardian.co.uk, March 2, 2012.

Place Blanche ir laukums Parīzē uz Klišī bulvāra, kur atrodas arī leģendārais kabarē Moulin Rouge. 1950. gadu beigās, kad Strēmholms apmetās uz dzīvi šajā laukumā, tur zēla un plauka izklaides industrija, ieskaitot prostitūciju. Viņa uzmanību piesaistīja sieviešu tērpos ģērbtie, allaž izcili safrizētie un grimētie vīrieši, kuri ar prostitūciju pelnīja naudu dārgajai dzimuma maiņas operācijai (ko realizēt tolaik gan izdevies tikai nedaudziem).

Pretēji Daienai Arbusai, kuras fotogrāfijās ir daudz vairāk groteskas un ironijas, Strēmholma attieksme vienmēr ir komplimentējoša. Līdzīgi kā Nenas Goldinas (Nan Goldin) darbi, arī Strēmholma fotogrāfijas rada iespaidu par izolētu, bet pilnvērtīgu sabiedrības daļu, kura ir nostājusies pret vairākuma normālo dzīvesveidu un izvēlējusies citu – nenormālo, ārkārtējo. Katrs darbs liecina par to, ka fotogrāfs ir ieguvis portretēto personu uzticību un kļuvis par savējo šajā nelielajā un visai noslēgtajā kopienā. Lai arī šie darbi varētu būt attiecināmi uz dokumentālās fotogrāfijas kategoriju, tie nekādā gadījumā nav atmaskojošās reportāžas žanram piederīgi. Strēmholms drīzāk ir piedalījies šīs kopienas sapņa realizācijā, radot idealizētu, romantizētu priekšstatu. Autors uzsver, ka nekad nav fotografējis bez atļaujas un vienošanās. Tāpēc viņa fotogrāfiju varoņi pozē, apliecinot savu sievišķo dzimumidentitāti, turklāt tieši tādā veidā, kādā viņi ir vēlējušies. Līdz ar to fotogrāfijās nav iekļuvis nekas no pietiekami skarbās un bieži vien pat bīstamās ikdienas, kuru noteica Šarla de Golla valdības konservatīvisms, balstīts katoliskos priekšstatos. Francijas politika pirms 1968. gada bija izteikti nelabvēlīga pret jebkuriem seksuālās uzvedības modeļiem, kuri atrastos ārpus tradicionālās laulības robežām. Piemēram, Strēmholma fotogrāfiju varoņi varēja tikt arestēti par to, ka publiskā vietā “tērpušies kā sievietes ārpus karnevāla”. Ne tikai policijas un citu varas iestāžu, bet arī plašākas sabiedrības skatījumā sava izskata un nodarbošanās dēļ viņi bija likumpārkāpēji un noziedznieki.

Paturot prātā šo neredzamo sociālo kontekstu, Strēmholma darbi vēsta par uzdrošināšanos, par drosmi būt neordināram un pārkāpt it kā pašsaprotamos noteikumus, kurus izvirzījusi ģimene, sabiedrība un baznīca. Draudzenes no Place Blanche bija pieņēmušas radikālu lēmumu, neatgriezeniski nokļūstot tālu aiz pieļaujamā robežām. Tas bija lēmums, kura dēļ no šiem jaunajiem vīriešiem bieži vien novērsās ģimene, tuvinieki un tie, kuri bijuši draugi līdz šim. Izšķiršanās par šādu izvēli bija tikpat negaidīta, neparasta un apkārtējiem neizprotama kā, piemēram, tas mirklis, kurā kāds jauks amerikāņu zēns vārdā Braiens Hjū Vorners (Brian Hugh Warner) no Ohaio štata mazpilsētas katoļu skolas pieņem lēmumu kļūt par Merilinu Mensonu (Marilyn Manson). Vēl joprojām atrastos konservatīvi noskaņoti amerikāņi, kuri pilnā nopietnībā uzskata Mensonu par pašu velnu. Tajā pat laikā viņš ir tikai ekstravagants, kamēr Strēmholma dīvām piemīt zināma eksistenciāla nopietnība.

Radikālais lēmums un ne mazāk radikālais ceļš uz šo mērķi (piemēram, prostitūcija kā izvēlētais ienākumu gūšanas veids, pakāpenisku fizioloģisku izmaiņu veicināšana ar hormonu terapijas palīdzību u.c.) šādām darbībām nelabvēlīgos apstākļos piešķir visiem Strēmholma varoņiem zināmu ciešanu auru vai šarmu, varbūt pat neatkarīgi no skatītāja individuālās ētiskās pozīcijas. Tāpat kā skatītāja simpātijas var iegūt Bonija un Klaids – lai arī būdami laupītāji un slepkavas –, to spēj arī Belinda, Pepita, Džina un citas topošās sievietes no Place Blanche.

Tāpat likumsakarīgi, ka šis radikālais lēmums – gluži kā kopīgs noziegums – cieši vienoja nelielo no sabiedrības izstumto kopienu. Līdzīga pieredze un viens mērķis kļuva par pamatu draudzībai, kuru savās fotogrāfijās smalkjūtīgi fiksējis Strēmholms. Liela daļa fotogrāfiju tapušas noslēgtās un šaurās telpās – viesnīcu numuros, kuros Suzanna un Silvija, Soraija un Sonja var justies relatīvā drošībā, tajā pat laikā „atsvešinātas un izolētas no parastās ikdienas dzīves un kultūras, kurā piedalās visi pārējie”. ⁴⁾ Anders Marner. Christer Strömholm and First-Person Surrealism. Translated by Philip Landon. Katalog, Spring 1998. Fotogrāfs ir ieaicināts šajā intīmajā vidē, un viņa empātiskais skatījums to atklāj kā fonu izmisīgai, bet tomēr tik ļoti cilvēcīgai vēlmei izbēgt no ciešanām un kļūt laimīgam.

Strēmholms nav vēlējies paust kritisku nostāju, marginalizēt savus varoņus vai šokēt skatītājus. Tā vietā viņš izvēlējies nostāties savu modeļu pusē, izceļot subjektīva un empātiska vēstījuma iespējamību. “Iespaids, ko atstāj attēls, man ir galvenais. Tas ir svarīgāks par fotogrāfisko patiesību,” teicis autors. ⁵⁾Christer Strömholm and Gunilla Knape. Interview. In: Christer Strömholm. Barcelona: Fundació la Caixa, 2001. Draudzenes no Place Blanche ir ne tikai liecība par vēsturisku faktu 1960. gadu Parīzē, bet arī trausla vīzija, kurā vēlamais uz mirkli ir kļuvis par esošo.