Braiens Ulrihs
Amerikāņu fotogrāfs Braiens Ulrihs (1971) desmit gadu pavadījis savos darbos atspoguļojot mūsdienās tik aktuālu problēmu kā patērniecība. Domājot par komerciālisma un sabiedrības, politikas un ekonomikas attiecībām, Ulrihs ir attīstījis četras daļas, kas ietilpst projektā Copia. Viņa darbi atrodas lielāko Amerikas mākslas muzeju kolekcijās, piemēram, Čikāgas Mākslas institūtā, Klīvlendas Mākslas muzejā, Hjūstonas Mākslas muzejā, Sandjego Laikmetīgās mākslas muzejā un Laikmetīgās Fotogrāfijas muzejā Čikāgā. Braiens Ulrihs ieguvis maģistra grādu Kolumbijas koledžā Čikāgā un pasniedz fotogrāfiju Virdžīnijas Sadraudzības universitātē.
Kā tu raksturotu savu interesi par fotogrāfiju? Vai fotogrāfija palīdz runāt par nopietnām sociālām un politiskām problēmām?
Fotogrāfija ir spēlējusi izšķirošu un sarežģītu lomu tajā, kā mūsu sabiedrība funkcionē psiholoģiski, sociāli un kā tā komunicē. Tas ir spēcīgs medijs, pat neņemot vērā to, kā tas izplatās internetā. Citi iebilst, ka fotogrāfijas digitalizācija mazina tās lomu kultūrā, bet es tieši pretēji saskatu to kā vēl būtiskāku. Plašāka fotogrāfijas izpratne kultūrā ir sniegusi tādu kā izsmalcinātāku izpratni par mediju, piemēram, fotogrāfija mūsdienās tiek pieņemta biežāk, taču mums vēl ir tāls ceļš ejams cīņā par foto attēlu kā valodu. Man personīgi tas šķiet fascinējoši tādēļ, ka cilvēks jebkurā pasaules vietā var uzņemt mehānisku pasaules atveidojumu, un attēls ir rezultāts lēmumiem, kurus fotogrāfs ir pieņēmis, un apstākļiem, kādos tas tika uzņemts. Protams, attēla dzīve tajā brīdī nebeidzas; foto atlasei, drukāšanai, publicēšanai vai izplatīšanai ir lērums citu apsvērumu, kas ietekmēs, kā tas komunicē. Šajā kontekstā fotogrāfija ir daudz tuvāka fikcijai, lai gan uzņemtā objekta saistību ar īsto, protams, ir grūti ignorēt. Citiem vārdiem sakot, mēs vēl joprojām padodamies Big Mac, kad redzam to uz plakāta pilsētā. It kā zinām, ka nevajag, bet savām sajūtām ir grūti pretoties. Tādēļ fotogrāfija ir īpaši svarīga, runājot arī par politiskām un sociālām problēmām.
Lūdzu, pastāsti par sēriju Copia. Kādus jautājumus tā radīja?
Tāpat kā citas labas idejas, tā sākās ar vienkāršu ziņkārību. Pēc 11. septembra notikumiem visa sabiedrība grīļojās kā zvejas kuģis Beringa jūrā. Kopumā dominējošā vēsts, kuru amerikāņi saņēma no valstsvīriem, bija: lai mūsu ekonomika neciestu no teroristu uzbrukumiem, mums vajadzētu iepirkties vēl un vēl vairāk. Noteiktais uzdevums noteica, ka amerikāņu labklājība bija atkarīga no patērniecības mehānisma. Varētu pat domāt, ka tas bija īpaši vērsts uz vidusšķiru. Mani interesēja, vai cilvēki patiesi iepērkas, lai pildītu savu pilsoņa pienākumu. Gribēju to redzēt pats savām acīm. Pavadījis tur laiku ne kā cilvēks, kas iepērkas, bet kā kritisks vērotājs, sapratu, ka šeit ir darīšana ar kaut ko lielāku. Laika gaitā Copia kļuva sarežģītāka. Vidusšķiras iepirkšanās ieguva atsevišķu sadaļu: Mazumtirdzniecība (Retail). Kad 2005. gadā pēc viesuļvētras Katrīna televīzija caurām dienām pārraidīja nabadzīgu amerikāņu masas, manu uzmanību piesaistīja taupības un lietoto preču veikali. Taupība (Thrift) kļuva par Copia otro daļu un simbolizēja ne tikai nabadzīgākos iedzīvotājus, bet arī neprātību, kuru radīja jaunu patērniecības preču pieaugošā ražošana. Visbeidzot 2008. gadā šī trajektorija neizbēgami panāca sevi, un mazumtirdzniecības sektors, kas visu laiku izpletās, saira, tādējādi izaugsmes modelis neizskaidroja faktu, ka to papildināja patērētāji, kuriem ir lieli ienākumi un daudz brīvā laika. Šī daļa kļuva par Tumšie veikali, spoku kastes un mirušie tirdzniecības centri (Dark Stores, Ghostboxes and Dead Malls). Šķiet muļķīgi izteikt vārdos desmit gadu ilgušu projektu – tajā ir vēl daudz kā vairāk, turklāt tas pārvar arī pats savu naratīva arku.
Vai esi atradis zāles pret patērniecības kultūru pēc desmit gadiem, pavadītiem pētot šo problēmu?
Jā un nē. Lielākā Mazumtirdzniecības daļa tika uzņemta slepus, jo veikalos nav atļauts fotografēt. Uzņemot fotogrāfiju veikala iekšpusē, ir iespēja cieši nolūkot situāciju un apspriest tajā izspēlētos elementus. Fotogrāfija mums ļauj analizēt, un, es domāju, ka tieši tādēļ veikali atturas ļaut cilvēkiem fotografēt. Šādā veidā attēli var apgaismot cilvēkus un mudināt aptvert to psiholoģisko ietekmi, ko izmanto veikali. Tiek tērēts daudz naudas, lai iedarbotos uz pircēja prātu. Tie, kuriem ir labāka izpratne, spēj palūkoties aiz priekškara un atklāt, ka izmantotās stratēģijas bieži vien ir lēti triki. Apstājoties šeit, iespējams, vairs negribas neko pirkt! Protams, mums ir nepieciešams iegādāties lietas, un tā patiesībā nemaz nav problēmas būtība. Pirmais solis ir pilnvarošana, nākamais solis ir izglītošana. Mūsu rīcībā ir vairāk iepirkšanās instrumentu, taču arī vairāk iespēju tos izpētīt. Var noteikt pamatprincipus un izvairīties pirkt preces, kas nav ražotas vietējā tirgū un tamlīdzīgi. Problēma ir tajā, ka iespējas sašaurinās ļoti ātri, un mūsu sabiedrība par to neuzņemas atbildību. Tas nav tikai neticams fakts, ka visnabadzīgākajos rajonos nav pārtikas preču veikalu un vienīgā stūra bode ir pilna ar visneveselīgākajām precēm, ir arīdzan skaidrs, ka līdzīgas tendences redzamas arī ķēdes veikalos. Mēs turpinām ražot pārtiku kā priviliģētu preci: jo pārtikušāks cilvēks, jo vairāk iespēju ēst veselīgi. Mēs varam būt labi informēti, taču lielākoties iepirkšanās izvēles tiek izdarītas mūsu vietā, ražošanā pastāv tikai tas patērētāja pieprasījums, kas jau tiek visvairāk pirkts. Diemžēl šajā kontekstā zāles pret patērniecības kultūru būtu nepieciešamas korporācijām un produktu ražotājiem.
Vai tu vēl joprojām strādā pie Copia? Ja jā – kādā aspektā? Ja nē, kādu sēriju veido šobrīd?
Ar katru Copia projekta stadiju atklājās kaut kas jauns, un tieši tas mani veda uz nākamo sērijas daļu. Tumšos veikalus biju iztēlojies jau vairākus gadus pirms realizācijas, taču tikai brīdī, kad sāku strādāt, sapratu, ka īstais laiks ir pienācis. Pēc desmit gadu darba pie projekta es beidzot varu nodoties izpētei, neceļoju bez apstājas, pasniedzu un pavadu daudz laika ar ģimeni. Neesmu pārliecināts, vai Copia ir pabeigts projekts vai nē. Esmu ieinteresēts daudzās lietās, un ir jauki ļaut ziņkārībai kaut kur sevi atkal aizvest. Es melotu, ja teiktu, ka “plāns ir tāds, ka nav plāna” nevar izsist no sliedēm, taču tas ir nepieciešams mākslinieka izaugsmei.
Lūdzu, dalies kādā neaizmirstamā stāstā, kuru esi piedzīvojis, strādājot pie saviem projektiem!
Grūti izvēlēties tikai vienu, tādēļ šis ir pirmais, ko atceros. Kad 2008. gadā sāku fotografēt Tumšos veikalus, vispirms aizbraucu uz Mičiganu ar draugiem Koriju Skocāri (Cory Scozzari) un Pīteru Beikeru (Peter Baker). Bija vasara un visai silts. Fotogrāfijām vajadzēja diezgan daudz laika. Mēs meklējām vietas, izvēlējāmies, pieņēmām lēmumus un skicējām, un tad gaidījām piemērotu gaismu. Lielformāta kamera, kuru lietojām, bija lēna un, tā kā lielākoties bildes tika uzņemtas naktī, pat asuma uzstādīšana varēja aizņemt visai daudz laika. Kādā vēlā vakarā mēs bijām Livonijā, Minesotā, ja pareizi atceros, kur atradām vecu Service Merchandise ēku. Bija visai tumšs, un ekspozīcijas ilgums pat sasniedza vienu stundu. Šajā vietā nebija nekā īpaša, knapi izgaismota ēka plašā stāvlaukumā, taču mēs bijām tur. Bija tāds klusums, kāds rodas pilsētās, kad satiksme vakarā noklust. Dažreiz ekspozīcijas laikā šķita, ka no tumsas izveidojas kāds stāvs. Vispirms likās, ka mums rādās, taču pēc brīža izdzirdējām soļus. Lēnām un klusi šis vīrietis vienkārši šķērsoja stāvlaukumu, kas atradās kadrā, to neapzinoties un nepalūkojoties augšup. Viņš aizgāja tikpat pēkšņi kā uzradās, vienkārši pazūdot naktī. Mums nebija skaidrs, no kurienes šis vīrietis nāca vai uz kurieni devās, jo blakus nebija māju. Tas var izklausīties muļķīgi, taču piedzīvot šo atgadījumu bija līdzīgi kā būt par liecinieku kādai savādai būtnei okeāna dziļumā. Tieši šādos mirkļos ir iespējams saprast, ko patiesi nozīmē būt dzīvam.
