Tikšanās Arlā

Fotogrāfijas festivāls Les Rencontres d’Arles jeb Tikšanās Arlā ik gadu pulcē tūkstošiem fotogrāfijas profesionāļu, kritiķu un mīļotāju, kuri Francijas dienvidu patīkamajā klimatā izdzīvo intensīvu attēlu terapiju. Festivāls, kas katru gadu izvirza vadmotīvu, šogad izvēlējās aplūkot franču foto skolu par godu Arlas Nacionālās Fotogrāfijas skolas 30 gadu jubilejai. Katru gadu – un šoreiz jau 43. reizi – festivāls nevar būt vienlīdz interesants un bagāts. Šis gads diemžēl iekrita tajā pauzē, kad izstāžu bija daudz, bet tādas, kuras aizķersies atmiņā, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka Arla pievīla. Festivāla nosaukums lieliski pauž tā būtību – tikšanās. Tās nudien vismaz atklāšanas nedēļas laikā ir iespējamas kuplā skaitā. Šogad ekskluzīvā kārtā Arlā kopā sanāca visi Magnum fotogrāfi, lai balsotu par jauniem aģentūras biedru kandidātiem, un Magnum 65 gadu svinību pasākumā pārmīt pāris vārdu ar Aleku Sotu (Alec Soth) vai Paulo Pelegrinu (Paolo Pelegrin) ir patīkami. Pat, ja atmiņā tas paliks tikai man.

Franču skola un pārsteigumi

Kad 1982. gadā trīs franču fotogrāfi un pirmie skolas pasniedzēji – Alēns Deverņs (Alain Desvergnes), Arno Klāss (Arnaud Claass) un Kristians Milovanofs (Christian Milovanoff) ir klāt skolas dibināšanā, viņu mērķis ir radīt skolu, kas ļautu frančiem apgūt nepieciešamās zināšanas, lai atrastu savu ceļu fotogrāfijas pasaulē. 30 gadu vēlāk, festivāla direktors Fransuā Ebels (François Hébel) iesaka savilkt galus, lai apskatītu, kā un vai šis mērķis ir realizējies. Lielāko daļu izstāžu veido skolas absolventu darbi, arī izstāžu kuratori no bijušo studentu un pasniedzēju vidus. Nav īsti skaidrs, vai vaina atlasē vai franču skola ir ļoti lokāls produkts, taču izstāžu piedāvājums kopumā ir vājš, lai neteiktu pat garlaicīgs, un diemžēl nerada nožēlu, ka šīs skolas programma gājusi gar degunu. Savādi, jo līdz šim bija radies tieši pretējs iespaids – ka teju vai visi vidējās un jaunākās paaudzes atpazīstamie franču fotogrāfi absolvējuši Arlas skolu.

No izstādēs aplūkotā izcelt gribētos vienīgi fotogrāfu pāri Moniku Derežibū (Monique Deregibus) un Arno Žisingeru (Arno Gisinger), attiecīgi 1987. un 1994. gada absolventus, kuri piedāvāja darbu Šķiet, viss jau ir pateikts (Tout semble avoir été dit). Stāstu veido jautājumi par interpretāciju
un vēstures kontekstu, un fotogrāfiju izvietojums veidots tā, lai ikviena fotogrāfija mijiedarbotos ar citu, piedāvājot vairākus variantus, kurp vest skatienu, līdz ar to arī individuālo izpratni. Otrs darbs, kurš pievērsa uzmanību, ir 2010. gada absolventes Dorotejas Smitas (Dorothée Smith) darbs Dzirdi mūs lēni tuvojamies (Hear Us Marching Up Slowly). Tajā fotogrāfi interesē identitātes un seksualitātes jautājums, kuru autore ietērpj poētiskās fotogrāfijās, kuras veido blāvi toņi un maigas formas.

No skolas dibinātāju-pasniedzēju snieguma var pieminēt Alēnu Deverņu ar darbu Ainava kā portrets/Portrets kā ainava (Paysages en tant que portraits/Portraits en tant que paysages), kuru veido pārsvarā melnbaltas fotogrāfijas, kurās autors meklē Viljama Folknera tēlus Misisipi, realitātes un fikcijas attiecībās un vēlāk arī citur. Autors savu pieeju raksturojis, citējot Polu Sezanu: “Sievietes formas, kalna plecs.”

Daudz interesantāka atlase šķita Atklājumu balvas nominantu darbi. Balvai darbus pieteica Arlas foto festivāla partneri Filips Bloks no ICP Ņujorkā, Džons Flītvuds, kurš vada Market Photo Workshop fotogrāfijas skolu un galeriju Johannesburgā, Tadaši Ono no Kioto universitātes, Jirki Parantainens no Ālto universitātes Helsinkos un Olivjē Rišons, kurš māca fotogrāfiju Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā.

Jau agrāk uzmanību bija piesaistījusi Lūkasa Fogljas (Lucas Foglia) sērija, kurā autors dokumentē cilvēkus Amerikas dienvidaustrumos, kuri ekonomisku, reliģisku vai dabas aizsardzības apsvērumu dēļ izvēlējušies pamest pilsētas un dzīvot nostatus no pārējās sabiedrības, taču nepārraujot saikni ar to pilnībā. Tāpat brīnišķīgi to vienkāršumā ir somietes Nelli Palomeki (Nelli Palomäki) melnbaltie portreti, savukārt Zanele Muholi (Zanele Muholi) caur fotogrāfiju risina smagu un aizspriedumiem pilnu tēmu Dienvidāfrikā – homoseksualitāti. Visbeidzot, spēcīgāko un emocionālāko sēriju Paredzētās sekas (Intended Consequences) piedāvāja Džonatans Torgovniks (Jonathan Torgovnik), tajā autors portretējis Ruandas sievietes, kuras genocīda laikā tika izvarotas, un viņu bērnus, kas dzimuši šīs varmācības rezultātā; viņš pelnīti vinnēja šī festivāla Atklājumu balvu.

Cits patīkams atklājums ir Baltkrievijā dzimusī un Parīzē dzīvojošā fotogrāfe Aleksandra Katjēra (Alexandra Catiere), kuras melnbaltie darbi tika radīti BMW rezidences laikā un atspoguļo ikdienas mirkļus, kuri autores manierē kļūst par liriskām un spēka pilnām pauzēm.

Pārbaudītas vērtības

Šī gada festivāls pierādīja, lai nebūtu mākslā jāviļas, programmā jāiekļauj pārbaudītas vērtības. Ar tādām šī pasākuma kontekstā saprotu vairākas. Pirmā ir Jozefa Kudelkas (Josef Koudelka) sērija Čigāni, kas ir vienkāršs, patiess, skaists, arī romantisks un melanholisks darbs par Čehoslovākijas, Rumānijas, Ungārijas, Francijas un Spānijas čigāniem. Robērs Delpirs (Robert Delpire) 1975. gadā šo sēriju izdeva monogrāfijas formā un jaunā veidolā atkārtoti Aperture jau 2011. gadā. Kvalitatīvi un stāstoši.

Otrs autors, kuru vēlos pieminēt, ir Klavdijs Slubans (Klavdij Sluban). Fotografējis Balkānu valstis, Baltijas un Melno jūru, jauniešus ieslodzījumā, Arlas festivālā fotogrāfs atrāda Kergelēna salu rezidencē paveikto. Šīs salas ir īpaša vieta, jo tajās nav pastāvīgo iedzīvotāju, vien zinātnieki. Ļoti tumšas un kontrastainas melnbaltās fotogrāfijas līdz ar to arī attēlo izolētību, ceļojumu un dabas plašumu.

Trešā izstāde, kura iekļaujas šajā sarakstā, ir Sofijas Kalas (Sophie Calle) jaunākais veikums Pēdējo un pirmo reizi (For the Last and First Time). Viņa turpina 1986. gadā iesākto tēmu par aklumu. Toreiz viņa akliem cilvēkiem jautāja, ar ko viņiem asociējas skaistums. Tagad viņa cilvēkiem Stambulā, kuri pēkšņi zaudējuši redzi, jautā, kas ir pēdējais attēls, kas palicis atmiņā, un tos, kuri nekad nav redzējuši jūru, turp aizved.

Visbeidzot, pārbaudīta vērtība ir arī vakara programmas Antīkajā teātrī. Šogad tika svinēta Magnum jubileja, rādīta filma par Anrī Kartjē-Bresonu (Henri Cartier-Bresson), godināts Eliots Ervits (Elliott Erwitt), kā arī atspoguļotas Pictet, Leica Oskar Barnack un European Publishers balvas.

Šī gada festivāls nav pirmais kucēns, kas jāslīcina, bet domāju, ka no kļūdām mācīties tā veidotāji pratīs un nākamgad skatītājus sagaidīs jauns, pārsteigumiem bagāts pasākums. Vai arī nē, taču tas nav iemesls uz Arlu nebraukt, jo negaidītas tikšanās tur iespējamas vienmēr.

Festivāla apmeklējums bija iespējams pateicoties VKKF atbalstam