Intervija ar Džodiju Bīberi

Šķiet, neviena cita pēdējo gadu fotogrāfija nav bijis tāds hīts kā afgāņu meitenes Aišas portrets dienvidāfrikāņu fotogrāfes Džodijas Bīberes (Jodi Bieber, 1967) izpildījumā. 2010. gada World Press Photo uzvarētājfotogrāfiju pazīst pat tādi, kas par fotogrāfiju neinteresējas vispār. Bībere tagad ir Latvijā, kur nedēļu pasniedza Starptautiskās fotogrāfijas vasaras skolas (ISSP) meistarklasē Pelčos Kuldīgā, bet šodien, 14. augustā, plkst. 18.00 kinoteātrī Splendid Palace kopā ar vēl vienu ISSP pasniedzēju – Filipu Toledano – uzstāsies ar lekciju par savu daiļradi. Ieeja brīva.

Kādas sajūtas jums ir šeit, pasniedzot ISSP Pelčos?

Es esmu laba cilvēku pazinēja. Es cenšos palīdzēt studentiem atrast to, ko tie meklē. Tas neattiecas tik daudz uz mani, kā uz viņiem. Es pasniedzu lekcijas dažādās pasaules valstīs. Mani interesē tēmas, par kurām vēlas runāt jauni cilvēki, un man patīk apmainīties ar stāstiem. Dažkārt ar studentiem mēs nemaz nerunājam par fotogrāfiju, bet par kaut ko, kas noticis viņu personīgajā dzīvē un, protams, atstāj iespaidu arī uz fotogrāfiju. Daba šeit ir skaista! Mēs esam izmitināti jaukā viesu namā. Tas ir kluss un dievīgs. Latvieši, ko esmu sastapusi, ir ļoti pretimnākoši un izpalīdzīgi, un cilvēki, kas iesaistīti skolas aktivitātēs, ir ļoti entuziastiski noskaņoti.

Vai jūs kādreiz esat redzējusi kaut ko no latviešu fotogrāfijas?

Nē. Es esmu no Dienvidāfrikas, un mums Latvija ir kā… Man liekas, es neesmu redzējusi nevienu pašu fotogrāfiju, un Latvija nekad nav pieminēta ziņās. Tā ir pārāk tālu no mums.

Savā ziņā arī Dienvidāfrika ir valsts perifērijā, taču fotogrāfijas jomā jums ir Deivids Goldblats (David Goldblatt)…

Tā ir spēcīga fotomākslas bāze. Ir daudz dažādu fotogrāfu – gan jau pieminētais Deivids Goldblats, gan Gajs Tilims (Guy Tillim), Pīters Hugo (Peter Hugo) un Rodžers Balens (Roger Ballen). Dienvidāfrikāņiem ir spēcīgs pamats, no kā sākt – jo mūsu valsts ir tik politizēta un mums ir tik daudz sociālu jautājumu, par kuriem runāt. Man trūkst vārdu, lai to aprakstītu, bet tajā ir vairāk reālisma nekā fantāzijas.

Kā jūs īsumā raksturotu jūsu interesi par fotogrāfiju?

Manuprāt, iesākumā tas bija saistīts ar to, ka es nācu no vidusslāņa un fotogrāfija man bija veids, kā izzināt manu zemi un iepazīt dažādās kopienas un cilvēkus, kas tajās mīt. Tajā pašā laikā es runāju par dažādām lietām savās fotogrāfijās. Piemēram sērija Starp suņiem un vilkiem (Between Dogs and Wolves) ir par cīņu un par gaismu un tumsu ikvienā no mums. Savā 40-ajā dekādē es strādāju pie projekta ar nosaukumu Patiesais skaistums (Real beauty). Paliekot arvien vecākai, es jūtos arvien labāk un lielākā harmonijā ar sevi. Tajā pašā laikā es skatos uz attēliem žurnālos un domāju, kāpēc mēs, sievietes, uzskatām, ka ar mums kaut kas nav kārtībā? Varbūt tam ir kāda saistība ar to, kā mēs tiekam attēlotas? Manuprāt, tas sniedz man iespēju pateikt to, ko es vēlos teikt. Es esmu redzējusi pasauli, un man ir veiksme stāvējusi klāt visos manos projektos un pasūtījumdarbos. Es esmu redzējusi gan labo, gan ļauno. Nedomāju, ka es šobrīd uzzinu ko jaunu par cilvēkiem, jo esmu tik daudz ko pieredzējusi. Šobrīd es sadarbojos ar cilvēkiem, kurus fotografēju, lai ļautu tiem paskatīties uz sevi no malas un lai runātu par identitātes jautājumiem. Tā man ir pavisam jauna darba metode. Es vēlētos arī izmēģināt spēkus kā rakstniece. Man ir ideja grāmatai, bet, lai to realizētu, ir nepieciešama drosme. Šobrīd tas ir tikai sapnis. Un es vēlētos režisēt filmu… Fotogrāfija pati par sevi manā dzīvē nav galvenais, man svarīgi ir mācīties un augt kā personībai.

Par ko bija jūsu pirmā foto sērija?

Es biju fotogrāfe Market Photo Workshop seminārā, un es devos fotografēt bezpajumtniekus Pestīšanas armijā. Viņiem bija reklāmas aģentūra, un mani pirmie darbi tika publicēti uz plakātiem, par ko reklāmas pasaule pasniedza man balvu. Nākamais darbs bija noziedzības apkarošanas nodaļā, kura ietvaros es pavadīju sešus mēnešus kopā ar policijas darbiniekiem nemierīgos rajonos.

Kurā gadā tas bija?

Es varu kļūdīties gadskaitļos… 1993. gadā es sāku fotografēt profesionāli, un tagad esmu 45 gadus veca. Tas bija vai nu 1990. vai 1991. gadā.

Tas bija laiks, kad Dienvidāfriku skāra lielas izmaiņas. Kā tas ietekmēja jūsu darbu?

Tas bija brīnišķīgs laiks. Es biju vēstures aculieciniece. Tajā laikā es strādāju laikrakstā Star. Mēs bijām tādā notikumu virpulī, ka mums bija vienalga, vai mēs strādājam vai nē, mēs tajā visā piedalījāmies. Tas bija aizraujoši, bet, protams, arī traumatiski, jo es zaudēju vairākus kolēģus – tolaik pieredzēju diezgan daudz nāves gadījumus. Tomēr tas ir liels notikums – būt par aculiecinieku vēsturei.

Jūsu labākais darbs – fotogrāfija ar Aišu…

Tas nav labākais, bet populārākais.

Bet vai tas nav labākais?

Tā nevarētu teikt… Man nav labākās fotogrāfijas. Fotogrāfija ar Aišu ir nozīmīga gan Aišai, gan man kā fotogrāfei. Šis darbs ir ticis apspriests visā pasaulē dažādu iemeslu dēļ. Nozīmīgi ir arī tas, ka es devos atpakaļ uz Ameriku un satiku Aišu vēlreiz. Tas, iespējams, ir kas tāds, kam ir grūti noticēt. Tas ir svarīgi attiecībā uz manu darbu kopumā, jo es esmu strādājusi pie daudziem darbiem, taču šis attēls pavēra durvis citām iespējām, un daudzi cilvēki atzina “jā, mēs atceramies Aišu”. Kad es fotografēju Šordičā un Lodzā, cilvēkiem bija grūti uzticēties, bet tiklīdz es pastāstīju, ka es uzņēmu fotogrāfiju ar Aišu, lielākā daļa cilvēku zināja šo attēlu.

Kura no darbu sērijām jums liekas visnozīmīgākā?

Starp suņiem un vilkiem (Between Dogs and Wolves) – tā ir mana pirmā darbu sērija, kas ilga desmit gadus. Las Canas, Nelegālā imigrācija, Soueto (Soweto), Aisha, tie visi ir man nozīmīgi darbi. Nevarētu kādu izcelt uz pārējo fona.

Tomēr dažreiz paskatoties uz saviem darbiem retrospektīvā, daudz kas liekas mainījies…

Man ir bijuši arī daudz citi darbi, bet tie man neliekas nozīmīgi. Esmu tos atstājusi pagātnē. Darbi, kurus es pieminēju, man šķiet aktuāli katru gadu. Es esmu paveikusi ļoti daudz, bet uz darbiem, kas man pašai vairs nepatīk, vairs neskatos.

Kā jūsu dzīve izmainījās pēc tam, kad vinnējāt World Press Photo konkursā?

Pēkšņi man bija jāuzstājas televīzijas un radio raidījumos. Es devos uz daudzām valstīm un biju nevis aiz kameras, bet kameras uzmanības centrā. Tas man sniedza iespēju izpētīt Džodiju kā personību un komunicēt, jo man bija jāstāv uz skatuves un jāstāsta cilvēkiem par saviem uzskatiem. Tas man lika izvērtēt savu darbu. Tā bija arī savveida platforma, lai parādītu cilvēkiem citus darbus.

Vai uzvara World Press Photo konkursā izmainīja jūsu dzīvi finansiāli?

Nē, nē. Man personīgi nē. Vai tad tā nav vispārzināma patiesība, ka visi vēlas visu par velti? Uzvara nav mainījusi manu dzīvi finansiāli. Taču es esmu ļoti apmierināta, jo es vienmēr esmu varējusi darīt to, ko vēlos. Es dzīvoju ļoti labi, es nevarētu sūdzēties. Es neesmu biznesa cilvēks; bieži vien pie finansiālās situācijas pats cilvēks arī ir vainīgs.

Vai pēc visa tā nav vērojama iztukšošanās un radošā krīze?

Nē, man tā nav problēma. Es neraugos uz sevi kā uz kaut ko augstākstāvošu. Ja jūs uz mani paraudzītos uzmanīgāk, jūs pamanītu, ka es bieži vien izskatos ļoti nepārliecināta par sevi. Ja manā darbu portfolio būtu tikai Aiša, tas būtu citādāk. Tomēr man ir daudz citu darbu, un tie nav tikai pasūtījumi. Tas vairāk attiecas uz to, ko es vēlos pateikt, un tas ir svarīgi. Ja man ir kaut kas sakāms, tad tam nav nekā kopīga ar Aišu, tas vairāk saistāms ar Džodiju. Šobrīd es strādāju pie diviem projektiem. Viens ir Šordičā [Londonā] un otrs Lodzā [Polijā], un tagad ir tikai pats sākums. Ko tādu es varu darīt arī Latvijā.

Pēdējos darbos jūs vairs nepētāt Dienvidāfriku…

It kā, bet, ja es esmu aizvirzījusies no šīs tēmas, tas nozīmē, man šobrīd nav nekā sakāma. Bet es par to neraizējos. Varbūt es kļūšu par rakstnieci, vai tas nebūtu jauki?

Kāds šobrīd izskatās jūsu darba grafiks?

Dažāds. Pirms ierados šeit, es biju Lodzā. Tas bija ļoti dinamisks laiks. Es sniedzu miljons TV intervijas un papildus tam arī fotografēju. Mēs nobraucām tūkstošiem kilometru Lodzā vien foto kadru meklējumos. Tas bija patiešām intensīvs darbs divu nedēļu garumā. Tad uz 3 dienām es biju mājās. Pirms Lodzas es biju Vācijā, kur iekārtoju savu izstādi. Tagad es došos mājās, un man būs kāds brīvs brīdis tur pabūt. Kad es nefotografēju, un tas ir bieži, es strādāju pie datora, un tas ir laiks, kad es cenšos satikt draugus un ģimeni, iet uz kino. Pēc tam es atkal pasniegšu lekcijas World Press Photo meistarklasē, un tad es došos atpakaļ uz Poliju. No maniem darbiem veidos kalendāru, bet ieņēmumi tiks ziedoti, lai atbalstītu dažādas labdarības organizācijas bērniem Lodzā. Es ceru, ka tagad man nāksies ceļot mazāk, jo darba jautājumos es nepārtraukti esmu atradusies ceļā. Man reti ir kāds darbs Dienvidāfrikā, es pārsvarā strādāju ar starptautiskiem klientiem. Tāpēc man sanāk daudz ceļot. Es arī pasniedzu daudz lekcijas. Pēc fotogrāfijas ar Aišu manā dzīvē aktīvāk ienāca pasniedzējas darbs. Šobrīd es palīdzu vienam studentam kā mentors. Market Workshop viņam piešķīra stipendiju, un daļa no tās bija iespēja strādāt kopā ar mani veselu gadu. Kad vien iespējams, es sportoju. Eju uz sporta zāli, klausos iPod, un man patīk mūzika un dejas.

Ētika fotožurnālistikā vienmēr ir aktuāls jautājums. Un tas neattiecas tikai uz Photoshop izmantošanu, bet arī uz veidu, kā attēli tiek prezentēti, kad bilžu paraksti un izkārtojums ietekmē to, kā mēs uztveram realitāti. Kāda ir jūsu attieksme šajā jautājumā?

Es sevi neuztveru kā fotožurnālisti. Es uzskatu, ka darbs ziņu lauciņā ir viena lieta, bet, ja tēmas ietvaros tiek piedāvāta sižetiskā līnija, man nav nekas pret interpretācijām. Tiklīdz jūs sākat montēt, jūs montējat patiesību un realitāti – pat tad, ja jūs izvēlaties, ko fotografēt. Faktiski nepastāv īstas patiesības. Piedāvājot vizuālu naratīvu vai stāstu par reāli eksistējošām lietām, to var darīt interpretējošā veidā – varbūt drīzāk estētiski nekā burtiski “tas ir tā, kā tas ir”. Tomēr jūs joprojām izstāstāt stāstu – vienalga, vai mākslinieciski vai rakstiski. Man riebjas, ka fotožurnālistikā visi meklē sliktāko no iespējamā vai klišejas. Es to neatzīstu. Pat tad, ja jūs teiktu, ka esat visšķīstākais fotogrāfs un strādājat medijā, šie mediji bieži vien piedāvā paši savu taisnību. Tomēr, ja fotogrāfijā ir kaut kas, kas jums nepatīk, un jūs to izņemat ārā, es to neatbalstu.

Katru gadu World Press Photo konkursā uzvar fotogrāfija, kurā atainoti skumji un traģiski notikumi. Vienmēr ir iespējams paredzēt, no kura pasaules reģiona šāds foto būs.

Manuprāt, uz World Press Photo ir jāskatās plašāk. Tā nav tikai fotogrāfija, kas tiek uz pirmā vāka un uzvar konkursā. Tur ir daudz dažādu darbu. Paskatoties pa gadiem, jūs pamanīsiet, ka ir notikusi savveida evolūcija. Cilvēki daudz brīvāk interpretē lietas, un robeža starp estētiku un žurnālistiku saplūst. Manuprāt, tā ir evolūcija. Man liekas, pat Aiša ir kaut kas pavisam jauns World Press Photo vēsturē.

Jums ir bijušas tūkstošiem intervijas. Kāds ir visbiežāk uzdotais jautājums?

Kā jūs satikāt Aišu?