Vienas fotogrāfijas stāsts: Aivars Liepiņš
Fotogrāfs Aivars Liepiņš (1953) savu ikdienu galvenokārt saista ar laikraksta Diena foto reportiera darbu, kas vairāku gadu garumā sniedzis iespēju autoram piedzīvot tik daudz neparastu un emocijām bagātu notikumu. Arī pirms tam, strādājot citās redakcijās, fotogrāfs ne reizi vien ir atradies tādās dzīves izspēlētās ainās, pēc kurām bieži vien izbrīns mijas ar jautājumu – kāpēc esmu palicis vēl dzīvs. Tāpēc Liepiņš ir izvēlējies pastāstīt par fotogrāfiju, kuras tapšanas brīdis nebūtu iedomājams bez uzdrīkstēšanās un neizmērojamas bezbailības, kas pat divu snaiperu ielenkumā liek fotogrāfam vienkārši darīt savu darbu.
Konkrētā fotogrāfija ir uzņemta 1992. gadā Moldovā, kurš, pēc autora domām, ir bijis viens no radošākajiem un izcilākajiem gadiem: “Ko man nozīmē šis gads? Tas ir tāds nedaudz sentiments. Mēs bijām izveidojuši fotoaģentūru A.F.I., kura tolaik kļuva par lielāko Baltijā. Tas bija gads, kad mani nominēja Henry Fox Talbot balvai. Tas bija tā forši, jo tas nav konkurss, kurā tu iesniedz darbus un tos vērtē žūrija. Tur vērtēja fotogrāfa sniegumu kā tādu. Un tad viens no trīsdesmit Eiropā biju arī es. Un, protams, bija vēl arī citi radoši notikumi.” Šis uzņēmums autora īpašumā palika nejauši, jo tā laika darba specifikas dēļ visu saražoto materiālu, kas pat nebija līdz galam izstrādāts, sūtīja ātri uz ārzemēm. Autors skaidro: “Mēs sūtījām prom jēlmateriālu – filmas, kas aizgāja tālāk pa pasauli. Es tās pat neesmu vairs redzējis. Tāpēc šī bilde patiesībā ir ļoti liels retums arī man.” Par iemeslu situācijai fotogrāfs min to, ka acīmredzot šis kadrs nebija domāts īsti presei.
Fotogrāfija ir uzņemta Dubasāras ciemā, Piedņestrā – separātiskajā republikā, kura 1990. gadu sākumā pasludināja neatkarību no Moldovas. Tas bija laks, kad bijušās Padomju Savienības teritorijā bija izveidojušās dažādu lokālo konfliktu zonas – Kaukāzā, Gruzijā, Kalnu Karabahā un arī Piedņestrā. Autors atceras: “Bija vienmēr zvans. Kādreiz paspēju, kādreiz nepaspēju paziņot uz mājām, ka aizbraucu uz nedēļu, divām, mēnesi. Vēlu vakarā saņēmu ziņu no kolēģa Inta Kalniņa, kurš teica: “Zini, nu tur ies vaļā!”, un arī man bija tāds čujs, ka tur vienkārši jābrauc. Un tā es no rīta agri laidu prom.” Dubasāras ciema aplenkuma zonā Liepiņš tika pateicoties ukraiņu kolēģim, kuru šautās brūces dēļ veda prom. Īsā sarunā ievainotais reportieris vien paspēja teikt: “Uzmanies, tur strādā profesionāļi, viņiem dota komanda atšaut reportierus.” Pēc izglītības esmu profesionāls virsnieks un dzirdu, kad šauj profesionāļi, mani paņēma ar trešo piegājienu.” Un tā bija visa nepieciešamā informācija, kuru saņemot Liepiņš devās ielenkumā.
Kaut gan fotografēšanas apstākļi nebija droši, autors spēja fiksēt redzamos notikumus un bija aculiecinieks tam, kā frontes līniju ieskautā neitrālā zonā kaujinieks izvieto mīnas. Redzamo ainu Liepiņš raksturo kā psiholoģiski nepatīkamu notikumu: “Tā bija kā nervu spēle. Es zinu, ka tur vienā pusē sēž snaiperis, kurš čeko neitrālo zonu. Un otrā pusē… tur arī sēž snaiperis, kurš arī čeko zonu. Tā bija vieta, kur es redzēju, kā profesionāliem karavīriem un virsniekiem aiziet šīberis. Ar lielām, spoguļainām acīm, pistolei noņem drošinātājus, skrien un bļauj: “Ienaidnieks, ienaidnieks!”, un tu nezini, vai tu, kas tur stāvi, viņam izskaties pēc ienaidnieka.”
Autors uzsver, ka fotogrāfijas izdzīvošanas jautājums ir mirklis, ko ar fotokameras aci tver fotogrāfs. Mirklis – tas ir pamatu pamats, tas ir vēstījums skatītājam. Sava amata meistari to sauc un vērtē dažādi, bet Liepiņa darbos mirklis visbiežāk izpaužas fotografējamā tēla acīs. Šī kadra galveno akcentu autors raksturo: “Fotogrāfija ir diezgan statiska. Tur nav nekādas dinamikas, neviens tur nesprāgst, nekas nekrīt, melnbaltā fotogrāfijā – tur pat asinis īsti nav redzamas, bet tajās acīs.. tur ir viss tas stāsts, par ko es runāju. Tā ir Piedņestra, tas ir kaujinieks, kurš arīdzan dara savu darbu, bet viņš apzinās, kur viņš ir un kas uz viņu tēmē.” Pēc autora domām, šī fotogrāfija ir vairāk kā amatiera veikums, ne profesionāls, taču tajā pat laikā tā ir fotogrāfiski nevainojama: “Šeit ir viss, sākot ar klasisko zelta griezumu. Tur viss ir tik riebīgi pareizi, kaut gan bildēts ir absolūti nedomājot. Dievs pasarg’, vēl meklēt kādus rakursus vai kompozīciju.” Tā kā gandrīz visi darbi autoram ir saglabājušies vienā eksemplārā, tad arī šī fotogrāfija nav bijis izņēmums. Tā ir tikusi izstādīta Londonā un Francijā, kur rīkotajā izstādē atradās pat uz galvenā plakāta.
Fotogrāfs nesen atklājis personālizstādi Es ieraudzīju… galerijā Zazī. Lai mākslinieks izveidotu izstādi, ir nepieciešami divi motīvi, par kuriem izsakās autors: “Izstādi var taisīt tikai tādā gadījumā, ja īstenotajam mērķim piemīt divi lieli prieki. Jābūt tā, lai man pašam būtu prieks uzkopēt un ieraudzīt fotogrāfijas lielajos formātos, kā arī jābūt cieņai pret otru cilvēku, kurš ir gatavs ziedot laiku, lai atnāktu uz tavu izstādi, ir gatavs kavēties, lai skatītos bildes. Un arī cilvēkam ir jāsaņem šis prieka impulss atpakaļ.” Izstādi vēl ir iespējams apmeklēt līdz 14. septembrim.
