Intervija ar Martu Šimansku

Marta Šimanska (Marta Szymanska, 1980) ir Lodzas Fotogrāfijas festivāla Polijā programmu direktore. Festivāls, kurš savu darbību sāka 2001. gadā, šo gadu laikā ir audzis un par savu lielāko ambīciju uzskata apmaiņas telpas izveidi fotogrāfiem un foto interesentiem. Grand Prix konkursā, kurš tiek rīkots festivāla ietvaros, var piedalīties ikviens fotogrāfs. Marta viesojās Latvijā, lai Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā (ISSP) piedalītos portfolio skates žūrijā un publikai pastāstītu par festivālu.

Kā radās ideja izveidot festivālu un kāda tobrīd bija situācija šajā sfērā?

Festivāls aizsākās 2001. gadā, tolaik to organizēja socioloģijas studenti, tam sākumā bija sociālāks raksturs. Pirmos divus, trīs gadus tas bija mazāks un drīzāk lokāls. Tad festivāls kļuva internacionālāks un sāka attīstīties. Sākumā nebiju festivāla organizatoru komandā, es pievienojos 2005. gadā, atnākot uz noteiktu struktūru, kuru mēs turpinājām attīstīt kopā. Ideja radās no Arlas festivāla (Tikšanās Arlā / Les Rencontres d’Arles), vēlēties izveidot ko līdzīgu Polijā bija ambiciozi, taču man šķiet, ka lielas ambīcijas ir apsveicamas. Tolaik Polijā nebija internacionāla fotogrāfijas festivāla, tā mēs sākām. Ideja bija parādīt starptautisku fotogrāfiju Polijas auditorijai. 2001. gadā viss bija pavisam citādi – gan fotogrāfija, gan veids, kā organizēt kultūras pasākumus, ir mainījies. Publika ir arvien prasīgāka, un ir arī vairāk festivālu. Cilvēki ir pieraduši apskatīt kultūru caur šāda veida notikumiem, 2001. gadā tā nebija. Tas maina cilvēku prasības un vajadzības.

Vai Tikšanās Arlā bija paraugs jūsu festivālam?

Es domāju, ka tas bija paraugs visiem. Vēlāk mūsu piemērs bija arī Bratislava, jo tas bija tuvu (Bratislavas fotogrāfijas mēnesis / Mesiac Fotografie). Mēs meklējām ko īpašu. Tas, ko mēs vienmēr novērtējām Arlā un ko vēlējāmies iekļaut mūsu festivālā, bija gaisotne. Ar to es gribu teikt, ka vēlējāmies radīt festivālu kā tikšanās vietu, kur cilvēki nāk, lai būtu kopā, apmainītos ar pieredzi un dalītos idejās. Tā ir iedvesma, ko ieguvām Arlā. Es ceru, ka mums izdodas.

Vai tā ir festivāla būtība?

Šobrīd festivāla būtība noteikti ir radīt tikšanās vietu. Es domāju, ka tas šobrīd ir nepieciešams, un cilvēki to novērtē. Cilvēki vēlas satikties, apmainīties ar zināšanās un dzīves pieredzi, turklāt ne tikai virtuāli.

Ko jūs darāt, lai to sasniegtu?

Pirmais ir izstādes, protams. Katru gadu mums ir viena kādai tēmai veltīta, kūrēta izstāde. Tad mēs izvēlamies kuratorus un kopīgi strādājam pie šīs tēmas. Pagājušajā gadā aizsākām diskusiju tradīciju – aicinām māksliniekus runāt par saviem darbiem, organizējam diskusiju par izstādes tēmu. Mēs arīdzan mēģinām panākt, lai izstādes ir cik vien iespējams mūsdienīgas. 2012. gadā vienu no izstādēm sauca Attēlojot atšķirīgo (Picturing the Difference), kuras pamatā bija sociāli projekti, un tā parādīja, kā mākslinieki var būt iesaistīti sabiedrībā vai kā fotogrāfija var atspoguļot kādas sabiedrības problēmas. Cita festivāla daļa ir Grand Prix konkurss. Katru gadu no septembra līdz novembrim mēs izsludinām konkursu un saņemam vismaz 600 pieteikumu, no kuriem izvēlamies uzvarētāju un apmēram 10-11 citus fotogrāfus, kurus izstādām.

Diemžēl tagad telpu trūkuma dēļ mēs vairs nevaram šos darbus izstādīt, bet parādam projekcijās. Vēl cita festivāla daļa ir izglītības programma, kura sastāv no portfolio skates, semināriem, meistarklasēm. Mēs mēģinām noorganizēt kaut ko piemērotu ikkatram, dažādos līmeņos – pieredzējušiem fotogrāfiem, bērniem, arī semināru par kāzu fotogrāfiju. Publikai patiešām patīk foto pastaiga – mēs izvedam cilvēkus cauri pilsētai; pastaigā parasti piedalās gids, kas izstāsta vietas vēsturi un fotogrāfs, kas dod padomus, kā šo vietu nofotografēt interesantā un labā veidā. Parasti atnāk divi līdz trīs simti cilvēku. Cita svarīga daļa ir papildu izstādes. Programma vienmēr tiek realizēta, sadarbojoties ar galerijām un muzejiem, ir svarīgi iesaistīt citus kuratorus no pilsētas, lai parādītu dažādus viedokļus. Tas arīdzan sniedz mums citu grupu skatītājus, kā arī ļauj ārzemniekiem apskatīt pilsētu, ne tikai festivāla centru. Un mums tas ir svarīgi, jo šīs institūcijas nopietni iesaistās un vienmēr ir sagatavojušās.

Kas sponsorē festivālu?

Mūs galvenokārt finansē pilsēta un Kultūras ministrija, taču strādājam arī ar sponsoriem. Šogad, piemēram, bija ļoti neparasts sponsors – uzņēmums, kas nodarbojas ar apģērba dizainu. Mēs viņiem uztaisījām lielu modes foto sesiju, un tā tika parādīta festivāla laikā. Veids, kā tiek strādāts ar sponsoriem, kopš 2005. gada ir daudz mainījies. Un agrāk bija vieglāk, jo tie nebija tik prasīgi, kā tie ir tagad.

Kādi ir tavi pienākumi?

Galvenokārt esmu atbildīga par programmu, bet arī par visu organizāciju. Patlaban pie festivāla izveides strādājam trijatā – viens ir atbildīgs par subsīdiju pieteikumu un citu oficiālu dokumentu rakstīšanu un es kopā ar vēl vienu cilvēku esmu atbildīga par saturu. Vēlāk mēs sākam strādāt kopā ar reklāmas speciālistiem. Es radu programmu un strādāju ar kuratoriem, arī veidoju budžetu. Citkārt mēdzam pienākumus dalīt.

Kāda ir tava profesionālā pieredze?

Es studēju poļu literatūru un valodu un maģistratūrā izvēlējos tādus kursus kā sociālās problēmas un demokrātija mākslā. Sāku strādāt kā grāmatu un katalogu redaktore un tad soli pa solim iesaistījos fotogrāfijā, un tagad esmu šeit.

Fotogrāfija ir patiesi populārs medijs. Kā tu spēj nepalaist garām tos fotogrāfus, kuri mums būtu jāredz? Kā tu izvēlies fotogrāfus festivālam?

Mēs, protams, palaižam garām daudz lietu, parādīt visu ir neiespējami, taču ir tik daudz festivālu, ka kāds varbūt parāda to citur. Kas attiecas uz izvēli, kad esam atraduši festivāla tēmu, meklējam kuratorus. Pagājušajā gadā tēma bija Sadarbības tīkls, nākamgad strādāsim pie tēmas Visi ir mākslinieki, tātad tas būs par fotogrāfijas demokratizāciju, un vēl gadu vēlāk domāju, ka strādāsim ar grāmatu tēmu. Mēs daudz ceļojam, sarunājamies ar cilvēkiem, esam tikpat ieinteresēti cilvēkā kā fotogrāfijā. Festivālā vienmēr ir bijis vairāk dokumentālu, humānistu fotogrāfiju kā konceptuālās mākslas, taču tas nenozīmē, ka mēs to nerādām. Vissvarīgākais ir radīt vietu cilvēkiem un sniegt viņiem motivāciju un iedvesmu diskusijai.

Kā jūsu festivāls atšķiras no citiem festivāliem Polijā?

Festivāls Krakovā ir diezgan līdzīgs mūsējam, Varšavas festivāla fokuss vairāk ir mākslas fotogrāfija un tas ir lokālāks, Beļsko-Bjalā vairāk koncentrējas uz individuālām izstādēm un ārpustelpu izstādēm. Tad vēl ir festivāls Poznaņā, kurš ir biennāle, arī veltīta poļu fotogrāfijai. Šis ir labs jautājums, jo lielākā daļa festivālu diemžēl ir līdzīgi. Mēs mēģinām atšķirties ar fotogrāfiju, ko rādām un, kā jau minēju, veidojot tikšanās vietu.

Kā kultūras tūristei, kurus festivālus tev patīk apmeklēt visvairāk?

Man patiešām patīk Bragas fotogrāfijas festivāls Portugālē, kā arī Arlas festivāls tā atmosfēras dēļ.

Kopš strādā festivāla organizācijā, kādi ir lielākie gandarījumi un atklājumi?

Tādu ir daudz, bet jaunākie atklājumi ir divi poļu fotogrāfi – Pjotrs Zberskis (Piotr Zbierski), kurš ir pabeidzis Lodzas Kino skolas fotogrāfijas departamentu un šogad vinnēja Leica Oskar Barnack Jaunatnācēja balvu. Un Tomašs Lazars (Tomasz Lazar), kurš šogad saņēma festivāla Grand Prix balvu un arī 2. vietu World Press Photo, kategorijā Cilvēki ziņās. Vislielākais gandarījums ir, kad cilvēki nāk uz festivālu, kad varu aprunāties ar fotogrāfiem, kuri piedalās festivālā. Kad, piemēram, eju uz portfolio skati un redzu mirdzumu cilvēku acīs, kuri ir kaut ko atklājuši, kad redzu cilvēkus izstādē domājam vai raudam, tie ir patiesa gandarījuma mirkļi.

Kāda ir fotogrāfijas situācija Polijā?

Tas ir ļoti populārs medijs. Ap 2007-2008. gadu ļoti izteikta tendence bija dokumentālā fotogrāfija. Vēlāk cilvēkiem apnika, viņus vairāk interesēja personīgi stāsti. Tagad ir sarežģīti pateikt, jo fotogrāfijas medijā strādā tik daudz cilvēku. Parādās arvien vairāk fotogrāfu kolektīvu, cilvēki arvien vairāk interesējas par iespējām pašiem publicēt savus darbus.

Es nedomāju, ka tendences ir daudz atšķirīgākas šeit vai, piemēram, Latvijā vai Vācijā. Grupas, kuras cilvēki veido, lai komunicētu, bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējāmies sadarbību kā festivāla tēmu, šī tendence ir ļoti izteikta. Polijā ir brīnišķīgs dokumentālo fotogrāfu kolektīvs Sputņiks – tas ir labs sadarbības piemērs. Fotogrāfijas dzīve vairāk koncentrējas festivālos – mums tie ir četri – nekā galerijās, kuru mums nav daudz. Fotogrāfijas prese Polijā ir ļoti sliktā situācijā. Šobrīd ir tikai viens fotogrāfijai veltīts žurnāls, bet šķiet, ka kopumā tendence ir pāriet uz interneta žurnāliem, nevis turpināt drukāt.

Un kā ar foto izglītību?

Lodzā ir laba skola – Kino skolā, kurā ir fotogrāfijas departaments. Arī visām mākslas akadēmijām ir fotogrāfijas departaments un pašlaik tās veido departamentus, kuri specializētos noteiktās fotogrāfijas formās, lai studentiem būtu vairāk izvēles iespēju jau pašā sākumā. Lielākā daļa valsts departamentu fotogrāfijā ir piesaistīti Mākslas akadēmijai, tādējādi studentiem jāstrādā arī citos medijos. Visai laba situācija ir privātajās mācību iestādēs. Mums nav tik daudz citu notikumu kā darbnīcas vai vasaras skolas – kā Latvijas ISSP – taču arvien vairāk cilvēku brauc uz Poliju, lai šādus kursus nodrošinātu.