No klasiķiem līdz arābiem
Ierodoties Tokijā, svarīgākais ir nevis saprast, kā paspēt visu apskatīt (kas ir neiespējami), bet – kā neapmaldīties milzīgajā piedāvājumu klāstā un izvēlēties sev visinteresantākos. Maldīgi arī būtu domāt, ka Tokijā ātri vien apgūsiet ātro kursu japāņu fotogrāfijā. Tam būtu vajadzīga uzņēmība ar smartphone rokās skriet krustu šķērsu pāri pilsētai pa bieži vien augstceltnēs un klusās sānieliņās paslēptajām nelielajām galerijām. Tokijas adreses nepakļaujas Rietumu loģikas likumiem. Kādu dienu pavadīju teju stundu, riņķojot apkārt kvartālam un meklējot galeriju, kura atradās turpat man degungalā – tikai astotajā stāvā un bez norādēm angļu valodā. Turklāt, lai gan izstāžu atvēršanas Tokijā, šķiet, notiek katru dienu, daļa no tām – īpaši tas attiecas uz lielākajiem muzejiem un galerijām – koncentrējas uz Rietumu, nevis japāņu māksliniekiem.
Muzeji un galerijas ir izkaisīti pa Tokijas centrālajiem rajoniem, un, lai nokļūtu no viena uz otru, ceļā bieži vien jāpavada vairāk nekā stundu. Noderīgs ceļvedis ir angliski rakstošais Tokyo Art Beat, kur, uzklikšķinot uz sadaļas Fotogrāfija, redzams, ka patlaban Tokijā apskatāms ap astoņdesmit foto izstāžu vien, nemaz nerunājot par citiem mākslas veidiem. Nepilnā nedēļā jūlija vidū, kad pabiju Tokijā, paspēju izskraidīt vien pa dažām.
No Tokijā redzētajām par manu favorīti kļuva arī Rietumos popularitāti iemantojušās fotogrāfes Rinko Kavauči (Rinko Kawauchi, 1972) soloizstāde. Tā līdz 16. jūlijam bija apskatāma Japānas vadošajā fotomākslas centrā Tokijas Metropolitēna fotogrāfijas muzejā, kurš savā atklāšanas laikā 1990. gadā bija viena no pirmajām Japānas foto izstāžu vietām, kas netika atvēlēta tikai viena fotogrāfa darbiem. Izstādē bija iekļauti Kavauči darbi no sērijas Virsmas apgaismojums (Illuminance) – galvenokārt 6×6 formātā fotografēti attēli, kuri, ikdienišķo pārvēršot poēzijā, Kavauči vārdu kopš viņas grāmatu Utatane, Hanabi, Hanako iznākšanas 2001. gadā padarīja par sinonīmu noteiktam estētiskam virzienam fotogrāfijā. Sērijas priekšplānā ir gaisma un tās spēja mainīt veidu, kā lūkojamies uz apkārtējo pasauli. To Kavauči salīmē kopā no šķietami nenozīmīgām ikdienas dzīves druskām un dabas cikliskajiem ritmiem, attālinātiem no piederības konkrētam laikam vai vietai. Līdzās fotogrāfijām izstādītas arī kontakt-izdrukas un videodarbs ar tādu pašu nosaukumu, kas ļāva ieskatīties ne tikai mākslinieces darba gala iznākumā, bet arī tā tapšanas procesā.
Atsevišķā zālē ar minimālu apgaismojumu pirmoreiz tika izstādīta sērija Ametsuchi – izgaismotas lielizmēra izdrukas un video. Šajā darbā Kavauči mainījusi sev līdz šim raksturīgo darba stilu un izmantojusi lielformāta 4×5 kameru, fotografējot antīku ikgada rituālu – lauku dedzināšanu pie Aso vulkāna Kumamoto apgabalā –, kā arī cilvēkus lūdzoties pie Raudu mūra Jeruzalemē, lāzera stara atstātas gaismas pēdas nakts debesīs planetārijā, dziesmas par godu zemes un debess dievībām Širomi svētnīcā. Savukārt videodarbā Skatot ēnu (Seeing Shadow), kurš veidots kā pasūtījuma darbs Braitonas 2012. gada biennālei, redzami migrējošu putnu bari, kas ļauj vilkt paralēles starp abiem projektiem kā pievēršanos cikliskiem zemes un debess ritmiem un rituāliem apkārt pasaulei.
Kavauči darbu sniegtais baudījums ir estētisks un emocionāls, ne intelektuāls. Tie savaldzina un savaņģo, modinot vēlmi stundām klaiņot starp zālēm un, izejot atpakaļ pilsētas ielās, priecāties par ikdienu, lai kāda tā arī būtu.
Turpat – stāvu augstāk – bija apskatāma izstāde Dabas zīmulis. Tehnika un stils (Pencil of Nature. Techniqe and Style). Nosaukta par godu viena no fotogrāfijas ciltstēva Viljama Henrija Foksa Talbota (William Henry Fox Talbot, 1800-1877) no 1844.-1846. gadam sešās daļās publicētajai grāmatai ar tādu pašu nosaukumu, tā koncentrējas uz dažādajām analogās fotogrāfijas uzņemšanas, attīstīšanas un drukāšanas tehnikām no fotogrāfijas pirmsākumiem 19. gadsimtā līdz pat mūsdienām. Kā piemēri izmantoti tādu pasaulslavenu mākslinieku kā Edvarda Meibridža (Eadweard Muybridge, 1830-1904) Edvarda Vestona (Edward Weston, 1886-1958) Mena Reja (Man Ray, 1890-1976), Daido Morijamas (Daidō Moriyama, 1938), Augusta Zandera (August Sander,1876-1964), Hiroši Sugimoto (Hiroshi Sugimoto, 1948), Ansela Adamsa (Ansel Adams, 1902-1984), Roberta Franka (Robert Frank, 1924), Viljama Eglstona (William Eggleston, 1939) un Sindijas Šērmanes (Cindy Sherman, 1954) darbi. Un tie ir tikai daži no apjomīgā saraksta.
Taču, atšķirībā no Kavauči izstādes, kas skatītāju ievelk savā pasaulē, kurā ikdiena piepeši kļūst gaišāka un brīnumaināka, Dabas zīmulis mani atstāja aukstu un vienaldzīgu – vairāk atgādinot vārdnīcu, kas ar dārgiem un retiem eksponātiem, kas kalpo kā ilustrācijas, iepazīstina ar analogās fotogrāfijas vēsturi. Kaut gan nenoliedzami – šī ir lieliska iespēja klātienē vienkopus izpētīt iespaidīgu skaitu fotogrāfijas lielmeistaru darbu.
Esot Tokijā noteikti jāapmeklē arī 2003. gadā atvērtais Mori Mākslas muzejs, kurš atrodas 54 stāvu augsta torņa 53. stāvā naktsklubu un iepirkšanās rajonā Ropongi. Ne tikai dēļ ambiciozām solo un tematiskajām izstādēm, ar ko tas slavens, bet arī, lai izbaudītu skatu uz Tokiju, kas paveras, nokāpjot stāvu zemāk. Līdz 28. oktobrim tur apskatāma izstāde Arābu ekspresis: Jaunākā māksla no Arābu pasaules (Arab Express: The Latest Art from the Arab World) – Arābu reģions masu medijos bieži pasniegts kā viendabīgs, taču šī izstāde uzsver tā mainīgās kultūras un dzīves stilus. Vērienīgajā, vizuāli iespaidīgi iekārtotajā izstādē apskatāmi trīsdesmit četru mākslinieku un mākslinieku grupu darbi. Neliela loma starp instalācijām, videomākslu, skulptūrām un gleznām – ne tikai kā instalāciju sastāvdaļai vai performanču dokumentēšanas veidam, bet arī kā patstāvīgai laikmetīgās mākslas sastāvdaļai – tajā ierādīta arī fotogrāfijai.
Starp fotodarbiem gribu izcelt Rula Halavani (Rula Halawani, 1964) sēriju Intimitāte (Intimacy), uzņemtu Kalandijas kontrolpunktā Palestīnā. Tuvplānā pievelkot interakciju starp Izraēlas karavīriem un kontrolpunkta šķērsotājiem palestīniešiem, kur katrs tiek pārmeklēts un nopratināts, viņš pēta varas nevienlīdzīgās pozīcijas mūsdienu pasaulē. Savukārt libāniešu foto un video mākslinieks Akrams Zātari (Akram Zaatari, 1966) darbā Saida, June 6, 1982 apkopojis fotogrāfijas, uzņemtas no viņa mājas balkona pirmajā Izraēlas iebrukuma dienā Dienvidlibānā 1982. gadā, kad māksliniekam bija tikai sešpadsmit gadu. Apkopojis burtiskā nozīmē. Izstādītais attēls sastāv no sešām sprādzienu fotogrāfijām, sakomponētām vienā. Nav svarīgi, ka šis attēls nereprezentē dokumentālu realitāti. Daudz būtiskāk – tas ataino mākslinieka pieredzi un emociju intensitāti un apšauba tradicionāla foto attēla spējas kaut kādā vispārpatiesā veidā dokumentēt pasauli. Hipnotizējošs ir Irākā dzimušās Žananes Al-Ani (Jananne Al-Ani, 1966) videodarbs Ēnu vietas I (Shadow Sites I): aero-ceļojums pāri tuksnesim, kur dabas un cilvēku iespiestās pēdas, antīkās un laikmetīgās struktūras distances dēļ pārvēršas abstraktos rakstos un zemes virsmā ierakstītās kolektīvās atmiņās.
Negribu izdarīt nekādus viennozīmīgus secinājumus par Tokijas foto izstāžu ainu. Piedāvājums ir tikpat daudzveidīgs, cik Tokijas – pilsētas, kura allaž ir nomodā un kurā, šķiet, iespējams viss – multikulturālā sociālā un kultūras dzīve. Ar 24 stundām diennaktī Tokijā ir par maz.
