Intervija ar Filipu Bloku

Mēs zinām par pasaules labākajām fotogrāfijas organizācijām – galerijām, skolām, rezidencēm – un pieņemam tās par acīmredzamu vērtību, taču ne vienmēr aizdomājamies, kā tās radušās. Viena no interesantākajām bezpeļņas organizācijām, kas piedāvā telpas jaunu mākslas darbu radīšanai un izstādēm, ir Light Work, kuru 1973. gadā dibināja Filips Bloks (Phillip Block) kopā ar Tomu Braienu (Tom Bryan). Nu jau trīsdesmit gadu Filips Bloks ir cita fotogrāfijas stūrakmeņa – vienas no labākajām fotogrāfijas skolām – ICP jeb Starptautiskā fotogrāfijas centra (International Center of Photography) – programmu direktors. Karjeru iesācis kā fotogrāfs, Bloks izlēma savu vīziju un enerģiju virzīt lielāku iespēju radīšanai plašākai publikai, sakot, ka gribējis būt maza zivs lielos ūdeņos nevis otrādi. Filips Boks ir daudzu starptautisku konkursu žūriju loceklis, izstāžu kurators, un atzīstas, ka pensijā varētu atkal pievērsties praktiskajai fotogrāfijai.

Es vēlētos atgriezties vēsturē, atpakaļ septiņdesmitajos gados, kad izveidojāt Light Work…

Vai man dieniņ!

Vai jūs vēl atceraties, kā ideja radās?

Pagaidi mazliet – kā tu vispār zini par Light Work?

Godīgi sakot, vairs neatceros, kā par to uzzināju, taču manā izpratnē Light Work ir viena no lieliskākajām rezidenču iespējām, kādas māksliniekiem tiek piedāvātas. Tajā reiz piedalījušies tādi šodien slaveni fotogrāfi kā Džims Goldbergs, Boriss Mihailovs un Sindija Šērmane. Turklāt Light Work bez citiem projektiem ir arī galerija un fotogrāfiju kolekcija.

Vai Light Work ir atbalstījis kādu latviešu fotogrāfu?

Aleksandram Gronskim, kurš šobrīd dzīvo Latvijā, šogad bija izstāde galerijā, taču, cik man zināms, neviens latviešu fotogrāfs nav piedalījies rezidences programmā.

Tātad tas notika septiņdesmitajos gados. Es biju mācījies Sirakūzās un bijis fotogrāfs. Nekad nebiju studējis fotogrāfiju, tomēr man bija iespēja no universitātes budžeta izveidot publisku foto laboratoriju – vietu, kur fotogrāfi var sanākt un dalīties ar telpām un aprīkojumu. Ar pieejamo finansējumu izveidoju organizāciju Community Darkroom (Komunālā fotolaboratorija) – vienkārša ideja, bet ļoti liela laboratorija. Un tad kopā ar draugu Tomu Braienu pieteicāmies, ieguvām bezpeļņas organizācijas statusu un nosaucām to par Light Work. Tā bija paralēla organizācija, kura veidoja programmu fiziskajai telpai, un tās galvenā ideja bija, kā jau bezpeļņas organizācijai, iegūt naudu no valsts un privātpersonām, lai varētu uzaicināt cilvēkus strādāt un lietot šīs telpas.

Sākumā tā bija vienkārša ideja. Papildus mēs, protams, vēlējāmies atbalstīt izstādes mūsu galerijā un atvest māksliniekus no ārpuses, lai runātu par fotogrāfiju. Maza ideja bija piemērota tam brīdim, un mēs bijām veiksmīgi ne tikai pārvaldīšanā, bet arī naudas piesaistīšanā, tādējādi izdevās izveidot fizisko telpu ar aprīkojumu un apvienot to ar iespēju uzaicināt citus māksliniekus, maksāt rezidentiem nelielu naudas summu, kā arī izstādīt viņu darbus galerijā un publicēt tos. Doma, ka mēs maksātu māksliniekiem, lai viņi pavada Sirakūzās mēnesi vai ilgāku laiku, tolaik bija radikāla. Daudziem cilvēkiem tas bija apmaksāts atvaļinājums, lai darītu to, ar ko viņi nodarbojas. Vairākiem māksliniekiem nebija citu ienākumu, un tā viņiem bija pirmā reize, kad kāds apliecināja, ka viņu radītais ir pietiekami svarīgs, lai par to maksātu.

Nevēlējāmies neko vairāk kā vien ļaut viņiem darīt savu darbu, lietot telpu un izmantot visas iespējas. Organizācija vēl šodien ir tikpat vitāla, kāda tā bija agrāk. Mūs, protams, neinteresēja jau zināmi vārdi, bet gan jaunie mākslinieki, cilvēki, kuri bija tajā attīstības punktā, kurā viņu darbs mums šķita svarīgs, vai arī viņi bija izrādījuši svarīgās iezīmes – neatlaidību, aizraušanos un tādu pacietības līmeni, ka pēc divdesmit gadiem dzelzsapstrādes vai skolotāja darbā, viņi turpināja nodarboties ar fotogrāfiju. Mēs vēlējāmies viņiem ļaut būt māksliniekiem. Izvēles process nozīmēja godināt tos, kuri vēl nebija atpazīstami.

Kas padarīja šo organizāciju veiksmīgu?

Mēs sevi uzskatījām par palīgiem, katalizatoru, nevis kuratoriem vai direktoriem. Mēs bijām partneri, strādājām viņu labā, un mūsu panākumi, protams, bija balstīti uz viņu sasniegumiem, jo vairāk varējām viņiem palīdzēt, jo lielāki tie bija. Patiesībā šodien Light Work ir tā pati organizācija – tikpat plaša, varbūt vienīgi dažādāka, taču pamata sastāvdaļas ir tās pašas. Projektā bija kāda slepena sastāvdaļa – Sirakūzas tāpat kā Latvija nav Parīze, Ņujorka, Londona vai Maskava. Mums tā bija iespēja dalīties kaislībā pret reģionu ar dažādiem māksliniekiem, arī pret fotogrāfiju kā attēlošanas un dokumentēšanas mediju, ielūgt cilvēkus uz vietu, kurā viņi, iespējams, līdz tam nebija bijuši. Tādējādi tika izveidoti ievērības cienīgi darbi.

Otrkārt, mums tā bija iespēja paplašināt dialogu un radīt mākslinieku kopienu, kura varētu tajā piedalīties. Viņi nebija spiesti to darīt, taču lūdzām viņiem būt pieejamiem, ja kāds vēlējās iepazīties un uzsākt sarunu. Nekas formālāks. Tādējādi Sirakūzu mākslinieki varēja satikties ar citiem praktizējošiem laikabiedriem no visas pasaules. Radījām šīs iespējas, lai veidotu krustošanās punktus: vienmēr organizējām uzstāšanās, iepazīstinājām māksliniekus ar sabiedrību, mēģinājām viņus izstādīt, veidojām nelielas diskusijas par praksi, vienmēr iesaistījām publiku, lai kāds arī nebūtu projekts. Mēs meklējām līdzdalību.

Ja kāds piedāvāja projektu, kurā tiktu iesaistīta vietējā baznīca, policija vai universitāte, tas bija patiesi interesanti, un mums patika, ka mākslinieki ikvienu padarīja par lielākas kopienas sastāvdaļu, jo mēs ticam, ka fotogrāfija ir daļa plašākas sarunas par pasauli. Organizācijā ar Tomu Braienu palikām vairāk kā desmit gadu, un mēs abi sapratām, ka līdzās mūsu darbam Light Work un vietējā muzejā, kurā darbojāmies kā līdzkuratori un veidojām mākslas kolekciju, mēs varam paplašināties vienīgi, ja piesaistām jaunu līderi. Mēs abi bijām vienisprātis – lai arī varējām palikt Light Work mūžīgi, bija arī citas iespējas, kuras vēlējāmies izpētīt. Tobrīd bijām izveidojuši spēcīgas saites ar universitāti, varējām pārtraukt savu kopdarbību, izvēlēties jaunu līderi un manā gadījumā doties tālāk šajā jomā, kamēr Toms Braiens pievērsās citām interesēm. Es nebiju noguris, bet vēlējos būt plašāka dialoga sastāvā. Es negribēju būt liela zivs mazos ūdeņos, bet maza zivs lielos ūdeņos.

Uz kurieni jūs aizpeldējāt?

Gadu pavadīju Londonā, strādājot ar otru savu interešu sfēru – grāmatām un iesiešanu. Kad atgriezos Ņujorkā, man bija iespēja apsvērt, kā padarīt ICP par tādu vietu, kāda tā ir tagad. ICP dibinātājs Kornels Kapa bija ieinteresēts izveidot mācību iestādi ar pārliecinošu mācību programmu, viņš to redzēja kā muzeju un skolu. Kornels uzaicināja mani apspriesties, un man viņš iepatikās no paša sākuma. Viņš bija ļoti patīkams, uzņēmīgs džentelmenis, kuram bija lielas idejas, augsts pašnovērtējums un ne mazākās nojausmas, kā kaut ko paveikt, tomēr viņš neapstājās. Viņš bija tikpat uzņēmīgs cik darbīgs, izmantojot katru iespēju, kas gadījās ceļā, un bija nenogurdināms un bezbailīgs. Man patika šī attieksme, arī viņa zināšanas par fotogrāfiju bija ļoti plašas. Pats būdams dokumentālais fotogrāfs, viņš bija ārkārtīgi atvērts plašākai diskusijai par attēlu veidošanas neskaitāmajām tendencēm. Es saskatīju lielisku iespēju un lielus resursus un nodomāju, cik brīnišķīgi būtu atkal uzbūvēt kaut ko izturīgu un plaukstošu. Nospriedu, ka varēšu turpināt arī savu fotogrāfa praksi, bet Kornels smējās, kad viņam to pateicu. Arī viņš, veidojot skolu, bija iztēlojies, ka strādās sešus mēnešus ICP un sešus nodarbosies ar fotogrāfiju, taču tas neizdevās nedz viņam, nedz man.

Pirmā gada laikā sapratu, ka tas ir vairāk kā pilnas slodzes darbs. Piecu gadu laikā apjēdzu, ka man jāizvēlas starp institūcijas veidošanu un fotogrāfa praksi, un sapratu nozīmīgu lietu – man patika strādāt ar cilvēkiem un viņiem palīdzēt. Pēdējo, pašam sev par pārsteigumu, trīsdesmit gadu laikā esmu palīdzējis šai iestādei izaugt tik lielai, kāda tā ir tagad.

Lūdzu, pastāstiet vairāk, kāda mācību iestāde ir ICP!

Skola ir milzīga – tajā mācās 6000 studentu no 50 pasaules valstīm. Daudzi mūsu studenti aktīvi nodarbojas ar fotogrāfiju. Mani draugi, kad pārbrauc no ceļojuma, saka: “Fil, lai kurp es brauktu, vienmēr satieku tavus studentus!” Mēs viņu darbus varam redzēt žurnālos, festivālos, starptautisku konkursu laureātu rindās – viņi dara brīnišķīgas lietas. Kopienas sajūta ICP vēl joprojām ir izteikta. Lai arī tā ir daudz formālāka skola nekā Light Work, tās tomēr vieno kopīgs elements – dalīšanās ar aizraušanos pret bilžu taisīšanu. Mūsu izpratne, atbalsts un sadarbības veidošana ar sabiedrību – tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs, kas mīl un domā par attēliem – to padara citādāku. Visi attēli mūsu dzīvē, pasaulē spēlē lomu. Mēs ticam, ka fotogrāfija ir svarīga. Mēs vēlamies dalīties ar šo entuziasmu ar tiem, kuri mums pievienojas. Tie, kuri atbrauc uz Ņujorku, to dara, lai paveiktu lielas lietas sevī.

Ko bija svarīgi ieviest ICP, kad sākāt tur strādāt, un kas ir tās nozīmīgas sastāvdaļas, kas to atšķir no citām institūcijām?

ICP mani piesaistīja interese par izglītību, kas tiek realizēta muzeja ietvaros. Modernie muzeji ir aizgājuši prom no pamatprincipa, kas aicina publiku radīt un iedrošina kļūt par praktizējošiem māksliniekiem. Tā, šķiet, ir modernā laika ideja. 19. gadsimtā valdīja sajūta, ka vari apmeklēt lielo brīnumu galvaspilsētu – muzeju, kurā paņemt zīmuli un papīru un zīmēt blakus meistariem. Izglītība tika iedrošināta, mācīšanās bija muzejā cēls brīvā laika pavadīšanas veids. Mūsdienās muzejs ir kļuvis par Ziloņkaula torni, vietu, kur varam apskatīt to meistaru darbus, kuri ir labāki un diženāki par mums.

Godīgi sakot, es tam neticu. Es ticu, ka ieejai fotogrāfijas laukā jābūt pilnīgi gludai, ikviens no mums var būt fotogrāfs. Patiesībā, līdz ar viedtālruņu ienākšanu mēs visi esam fotogrāfi. Tagad atšķirība ir tajā, ka daži no mums ir spēcīgāki, komunikatīvāki, produktīvāki un analītiskāki attēlu radītāji. Tieši tur es redzu ICP funkciju. Šī brīnišķīgā iespēja darīt ko citādāku piesaistīja mani ICP, izveidot skolu institūcijas iekšienē, radīt muzeju ar kolekciju, lai mūsu studenti varēju izjust visu līmeņu pieredzi: izbaudīt kolekcijas bagātību, strādāt kopā ar kuratoru komandu, izmantot bibliotēku ar 25 000 grāmatām un izjust muzeja darbības dinamiku.

Tajā pat laikā viņi var nodoties fotogrāfijas studijām. Šeit ir kopienas bagātība – studenti var apskatīt Roberta Kapas, Vīdžija, Roberta Franka vai Miča Epšteina oriģinālās izdrukas, viņi var aprunāties ar kuratoriem vai aiziet uz bibliotēku un apskatīt visas svarīgās fotogrāfijas grāmatas, kuras ir pieejamas lasīšanai jebkurā nedēļas dienā. Studenti ir izlasījuši visas grāmatas, apskatījuši visas fotogrāfijas, viņiem ir visu ICP darbinieku e-pasta adreses un telefona numuri, viņi ir pavadījuši vēlus vakarus digitālajā vai analogajā laboratorijā, viņi ir gulējuši uz grīdas, gaidot, kad izdrukas būs gatavas – tas viss veido panākumus. Nav svarīgi, vai viņi radīs lieliskas fotogrāfijas, bet viņi šos studiju gadus ir pavadījuši skolas un Ņujorkas pārpilnībā, un šo enerģiju viņi izmantos vēlāk. Galu galā, ir piecas īpašības, kurām ir jāpiemīt, lai būtu veiksmīgs jebkurā jomā: aizraušanās, neatlaidība, smags darbs, apņemšanās un pārliecība. Mūsu mērķis nav izveidot lieliskus māksliniekus – tas būtu pārāk augstprātīgi – bet gan dalīties mūsu kaislībā un ļaut cilvēkiem atrast savu ceļu šajā medijā.

Vai jūs nedomājat, ka studenti ir tik iesaistīti, jo par mācībām maksā tik daudz?

Iespējams, studijas šeit ir ārkārtīgi dārgas, mēs pilnībā apzināmies to un citus Amerikas augstākās izglītības apstākļus. Amerikā nepastāv tādi atbalsta veidi kā, piemēram, Francijā vai citās valstīs, tādēļ viss jādara mācību iestādēm pašām. Mūsu stipendijas ir mazas, salīdzinot ar studiju maksu, turklāt dzīve Ņujorkā nav lēta. Lielākā problēma ir tā, ka neesam bijuši spējīgi palielināt resursus, lai spēcinātu atbalstu. Pilnībā atzīstu! Soli pa solim. Kā jau iepriekš minēju, kad es atnācu uz ICP, man vajadzēja piecus gadus, lai saprastu, ka es neatgriezīšos praktiskajā fotogrāfijā, jo veidot šo skolu bija daudz sarežģītāk kā tas, ko darīju Light Work. Pēc trīsdesmit gadu darba vēl ir tik daudz jāsasniedz. No tavas mutes sponsoru ausīs! Ceru, ka Latvijas kultūras sabiedrība, kurai ir resursi, varētu atbalstīt kādu studentu, lai viņš var pavadīt laiku ICP. Mēs gribētu cerēt, ka mūsu skolas absolventi ir kopējā entuziasma vairotāji.

Jūs pāris reižu minējāt, ka pametāt praktisko fotogrāfiju. Vai jūs vēl joprojām cerat, ka kādudien pie tās atgriezīsities?

Protams, es vēl joprojām par to domāju, zinu, ka mākslinieka ceļojums ir neparasts, un, ja esat mākslinieks, tad jums ir jānododas praksei. Tas nenozīmē, ka jums nevar būt cits dienas darbs kā bārmenim vai ofisa darbiniekam, taču pilnībā sevi atdot iespējams tikai vienai lietai. Es esmu nodevies šai ēkai, šai institūcijai – Starptautiskajam fotogrāfijas centram. Nav tā, ka mans laiks ir pagājis, bet varbūt mākslinieka posms atsāksies, kad aiziešu no ICP. Taču man būs jāsāk no tās vietas, ko pametu pirms trīsdesmit gadiem, tie netiek tā vienkārši pieskaitīti klāt. Mani līdzgaitnieki visu šolaiku ir praktizējuši, ejot savu ceļu. Es nevaru kādudien pēkšņi pamosties un atjēgties tajā vietā, kur es gribētu būt – esmu atpalicis par veseliem trīsdesmit gadiem, varētu teikt, ka kā mākslinieks esmu vēl autiņos.

Kā cilvēki var orientēties attēlu gūzmā, kuru, kā jau minējāt, rada ikviens?

Ir daudz komponentu, kas veido labu fotogrāfiju – es pieņemu, ka to mēs zinām. Tās ir visas tās lietas, kuras apspriedām jau iepriekš: cilvēki, kuri ir uzticīgi savai nodarbei un praktizē to ilgākā laika posmā, ikdienišķi, bet aizrautīgi mobilo tālruņu fotogrāfi, kuru darbos ir manāms nolūks un saturs. Mēs redzam to, ko redzam, mēs zinām, kad kādam tas piemīt. Daudzi mākslinieki gadiem strādā vienatnē, viņiem ir nepieciešami dažādi izplatīšanas kanāli, tādi kā tu, vietas kā ICP, viņiem ir nepieciešama kopiena. Es ceru, ka tas, ko daru ICP, ir šādas kopienas veidošana. Es gribētu cerēt, ka to darāt arī jūs savā izdevumā Latvijā.

Kā jau minēju, kopienā cilvēki dalās savā kaislībā, viņi zina, kā attēli funkcionē. Kad es pieminēju studentus, kuri lasa grāmatas un guļ uz grīdas, paņem visu e-pastus – arī tā ir kopienas veidošana. Elīna var piezvanīt Filam un teikt: “Es vēlos ar jums aprunāties, man jums jāparāda, ko es daru!” Mēs neesam vieni, mēs visi viens otru atbalstām, kopiena jūs spēcina un jūs piedalāties un balstāt to. Ja mākslinieks to sapratīs, viņam viss padosies. Tas prasīs laiku, viņš uzreiz nebūs zināms, un viņa bildes nerotās smalkas viesnīcas sienas, taču ar laiku viss var izdoties, un viņš iegūs atpazīstamību.

Ja saglabāsiet visas svarīgās īpašības un darīsiet lietas labu nodomu vadīts, pēkšņi kāds draugs Aperture pieminēs Gronski, un cilvēki sapratīs, ka viņa darbi ir interesanti… Fotogrāfija mainās ik mirkli. Tā pārvietojas uz ekrānā balstītu praksi, es nezinu, kurš no veidiem – drukātais vai ekrāna – ir gaistošāks. Vai nostalģija, ko izjūtu pret grāmatām, ir mākslīga? Vai es varu iegūt to pašu vērtību no e-grāmatas? Vai man nepieciešama īsta grāmata kā forma, lai stiprinātu to, kas es esmu? Es pievienojos jums atklāšanas ceļojumā, mēģinot saprast visas vietas, kurās fotogrāfija nākotnē mājos, un veidus, kādos mēs to lietosim. Katrai atbildei, ko es rodu, man ir pieci jautājumi, ko uzdot. Es nezinu, kurp dodas pasaule, bet es zinu, ka fotogrāfija tajā spēlēs lomu. Nekustīgs attēls paliks. Ja fotogrāfs sāk lietot multimediju vai video, tā vēl joprojām būs daļa no tā, kā viņš runā par konkrēto jautājumu, kā viņš raksturo un ko domā par reālo pasauli, jo attēli var būt balstīti reālajā un tas ir viens no fotogrāfijas spēcīgajiem punktiem. Tie var vēstīt par iekšējo pasauli un personīgo dzīvi, taču svarīgākais ir tas, ka tie rodas no reālās dzīves, un spēku tiem piešķir veids, kā mēs tos veidojam, spēlējamies ar tiem.

Jūs bijāt viens no ekspertiem, kas Arlas fotogrāfijas festivālā (Les Rencontres d’Arles) nosauca Atklājumu balvas kandidātus. Kas jums ir atklājums?

Trīs fotogrāfi, kurus izvēlējos nominēt – Sems Fols (Sam Falls), Lūkass Folja (Lucas Foglia) un Hanna Vitekere (Hannah Whitaker) – runā par kādu no laikmetīgās fotogrāfijas veidošanas tendencēm. Viņu idejas rezonē ar šodienu, tās palīdz mums saprast, kas mēs esam un ko var izdarīt medijs. Trīs nav pietiekami, pastāv tik daudz tendenču, par kurām man gribētos runāt – sākot ar dažādām apkārtējās vides problēmu aktualizācijām un beidzot ar visiem multimediju aspektiem. Arlā iepazinos ar darbiem, kurus, protams, arī nezināju, no nominētājiem māksliniekiem pazīstami man bija tikai nedaudzi. Visas atklājumu balvas man ir kaut kas jauns brīnišķīgā veidā. Un tad, vēl visi darbi, kurus es nevaru nosaukt, atklājumi un no jauna atklātais ir lieliski, jo, taisnību sakot, vai es pazīstu Anrī Kartjē Bresonu? Jā! Bet vai es viņu atklāju no jauna, noskatoties Kartjē Bresona gadsimtu? Atkal jā!

Patiesībā katrreiz, kad esmu tādā vidē kā, piemēram, festivālā, viss grozās ap atklājumiem. Galu galā, tos nes katra diena. Esmu bijis šajā jomā jau četrdesmit gadu un skatos, piemēram, Brūsa Gildena (Bruce Gilden) darbus, viņu pazīstu jau trīsdesmit gadu – kopš laika, kad atvedu viņu uz Light Work kā jaunu un nevienam nezināmu fotogrāfu, kurš vēl nebija izstādījies, nebija Magnum biedrs. Tomēr arī tagad es viņa darbus atklāju no jauna. Katra diena ir atklājums! Kad Roberts Kapa ceļoja pa Krieviju četrdesmito gadu beigās, piecdesmito gadu sākumā, norvēģu žurnālists viņam jautāja: „Kapas kungs, ko jūs varētu ieteikt jaunajiem fotogrāfiem?” Kapa atbildēja ko ļoti pārsteidzošu: “Ļaujiet cilvēkiem noprast, ka viņi jums patīk!” Ievērojot šo vienkāršo principu, jūs nevarat ciest neveiksmi.