Brokastis ar Saimonu Norfolku

Britu fotogrāfu Saimonu Norfolku (Simon Norfolk, 1963) satiku Nidā, kur septembra vidū jau trīsdesmit piekto reizi norisinājās Lietuvas Fotomākslinieku savienības rīkotais seminārs. Mans uzdevums bija uzstāties par tematu Kas notiek Latvijas laikmetīgajā fotogrāfijā, kamēr Norfolks Nidas vēstures muzejā atklāja nelielu daļiņu no projekta Bērks+Norfolks: Fotogrāfijas no Afganistānas kara (Burke+Norfolk: Photographs From The War in Afganistan), kurā 19. gadsimta īru fotogrāfa Džona Bērka fotogrāfijas no Afganistānas ir kombinētas ar Norfolka darbiem. Pērn šī izstāde bija skatāma Teita Modernās mākslas muzejā Londonā. Tāpat Norfolks uzstājās ar lekciju, kurā stāstīja par Afganistānas vēsturi, Bērku un paša pieredzi šajā Vidusāzijas valstī. Tā noteikti bija viena no aizraujošākajām lekcijām, ko nācies redzēt fotogrāfu izpildījumā. Ar Nofolku tiekamies nākamajā rītā brokastīs.

Kā tas ir nācies, ka esi nokļuvis šeit?

Šķiet, satiku Jonasu (Jonass Staselis, Lietuvas Fotomākslinieku savienības priekšsēdētājs – aut. piez.) gada sākumā World Press Photo pasākumā. Es uzstājos ar runu un laikam jau tās dēļ arī šeit nokļuvu. Visiem uzvarētājiem bija jāuzstājas. Tas bija savādi, jo… esmu uzvarējis World Press Photo konkursā arī iepriekš, un uzstājos, jo tā bija iespēja uzrunāt visus foto redaktorus un galeriju īpašniekus, bet tagad pieeja ir mainījusies. Patlaban visi fotogrāfi tiek aicināti uz skatuves, kur tie nočukst pie mikrofona: “Mēs uztaisījām filmu”. Tiek nospiesta poga, un filma sākās. Visas filmas bija briesmīgas. Un, manuprāt, Jonass nodomāja: “Viņš izskatās pēc cilvēka, kurš prot uzstāties. Mums viņš jāuzaicina.”

Biju diezgan ieintriģēts, kad izdzirdēju, ka ir divi pasākumi un ka man ir iespēja izvēlēties, uz kuru doties. Viens bija fotožurnālistiem (Vilnius Photo Circle – aut. piez.) un otrs mākslas fotogrāfiem (seminārs Nidā – aut. piez.). Biju ar mieru doties uz abiem. Es izstādīju savus darbus Teita Modernās mākslas muzeja galerijā, kas ir tieši tik snobiska, cik galerija vispār var būt Anglijā. Turklāt mani darbi ir uzvarējuši World Press Photo konkursos – tā savukārt ir organizācija, kas vērš uzmanību uz hardcore, asinīm, iekšām un nāvi. Interesanti, ka vienas un tās pašas fotogrāfijas var šķist pievilcīgas diviem atšķirīgiem fotogrāfijas atzariem – mākslas fotogrāfijai un fotožurnālistikai. Iespējams, tas nozīmē, ka šī robežšķirtne, ka fotožurnālistikā mākslas nav, izzūd. Kad Jonass teica, ka man jāizvēlas, kuru no pasākumiem apmeklēt, es izvēlējos abus. Kāpēc ne? Robežu pludināšana ir interesanta.

Robežu nošķīrums šeit ir ļoti spēcīgs. Fotogrāfi dzīvo salīdzinoši slēgtās kopienās, kuras reti kad sadarbojas. Izņemot amatierus, jauni fotogrāfi nevēlas saistīties ar Fotomākslinieku savienību. Tiek organizēta Nidas Mākslas kolonijas rezidences programma piecdesmit Mākslas akadēmijas studentiem, bet viņi nav izrādījuši interesi par šo semināru, lai gan te ir daudz interesantu lietu, ko redzēt. Viņi vienkārši uzskata, ka tā nav viņu pasaule.

Mani pārsteidz fakts, ka viņi nerāda savu darbu portfolio. Vakar aprunājos ar diviem puišiem, un viņi teica, ka pat neesot paņēmuši tos līdzi. Tas liekas diezgan muļķīgi, ņemot vērā iespējas, kas šādos pasākumos paveras. Bet par to labāk nerunāsim, jo es neesmu šeit ieradies, lai spriedelētu par to, kas nogājis greizi lietuviešu fotogrāfijā. Es par to neko nezinu.

Šķiet, pasākums ir par tehnoloģiju un tāds kā fotoklubs, bet es labprāt tiekos ar fotoklubiem – es priecājos aprunāties ar jebkuru interesentu. Daudz koledžu ar profesionālu ievirzi sagatavo profesionālus māksliniekus. Man vienmēr šī ideja likusies diezgan savāda – ka tevi var izskolot un tu vari kļūt par mākslinieku. Kaut kas tajā visā ir pārāk sterils un sauss. Es nezinu, kas ir māksla, bet es droši zinu, ka man tā netop ar lozungu: “Labi, šodien uztaisīsim lielisku mākslu, aiziet!” Tā nudien tas nenotiek. Es nekļuvu par fotogrāfu, lai kļūtu par mākslinieku. Es kļuvu par fotogrāfu, lai runātu par lietām, kas mani interesē. Ja tā rezultātā rodas māksla, labi, tas ir jauki, bet man tas nav izšķirošais faktors. Es kļuvu par fotogrāfu, lai stāstītu stāstus, lai saceltu troksni ap politiku, un es došos jebkur, lai atrastu klausītājus. Es labprāt runāju ar fotoklubu biedriem vai cilvēkiem veikalā. Es priecājos arī par iespēju izstādīt savus darbus galerijā. Iemesls, kāpēc es izvēlējos Teita Modernās mākslas muzeju, ir vairāk dusmu dēļ – kāpēc gan mani darbi nevarētu būt izstādīti šeit? Jo kam gan, pie joda, tā vieta ir domāta?! Tikai stulbām skulptūrām un portretiem?! Faktiski tas, ko viņi sauc par lielo mākslu, tika radīts ar daudz lielāku politisko kontekstu. Vienkārši simt gadu pēc šo darbu radīšanas liela daļa politikas ir izbalējusi. Pat tādi mākslinieki kā Goija. Viņš bija cīnītājs un propagandists, bet tagad viņa darbi tiek izstādīti mākslas galerijās un tie neko neizsaka. Tu vienkārši skaties uz tiem un domā, cik brīnišķīgs gaismas attēlojums. Kas attiecas uz mani, es došos jebkur, lai sasniegtu dzirdīgas ausis.

Tu esi dzimis Nigērijā. Vai esi tur arī dzīvojis?

Nē, es pametu Nigēriju trīs gadu vecumā. Sākās pilsoņu karš. Mani vecāki bija no Mančestras, kas bija smagi cietusi pēc Otrā pasaules kara. Ekonomika bija sagruvusi. Mani vecāki devās uz Nigēriju līdzīgi, kā tagad cilvēki dodas uz Dubaiju. Ziniet, lai atrastu darbu. Mana māsa un es piedzimām Nigērijā. Man nav nekādu atmiņu. Kaut kas par māju. Salīdzinot ar to, kas bija Anglijā, kur mans tēvs bija vienkāršs strādnieku šķiras cilvēks, Nigērijā mums bija lielisks dzīvesveids – mums bija automašīna, apkopēja, dārznieks . Mēs dzīvojām šo salīdzinoši izcilo dzīvi. Un tad pēkšņi mēs bijām diezgan nabadzīgi, kad atgriezāmies. Tā ir viena lieta, ko es atceros – ka tajā visā bijā kaut kas lielisks un ka mēs to zaudējām. Manuprāt, Anglija kā valsts dzīvo šādās atmiņās, ka kaut kas liels un nozīmīgs kaut kur figurē, bet ka mēs to esam zaudējuši.

Vakardien tavas uzstāšanās laikā nevarēja nepamanīt, ka tev ir īpaša attieksme pret britiem un impēriju.

Kas ir Britu impērija? Tas ir interesants jautājums ne tikvien kā vēsturiskā šķērsgriezumā. Ar fotografēšanu nopietni nodarbojos kopš 2001. gada, kad devos uz Afganistānu. Kad sāku, vēl nezināju, ka desmit gadu garumā fotografēšu amerikāņu karus. Faktiski pirms 9/11 amerikāņi bija diezgan tālu no vārda impērija lietošanas. Viņi domāja, ka tas ir kaut kas, ko izdarīja briti vai francūži, briesmīgas lietas. Amerikāņi ir citādi – mēs varam viņiem sūtīt CD ar Britniju Spīrsu, bet mēs neiekarosim viņu zemi. Bet tad amerikāņi pārslēdza ātrumu, un es sāku fotografēt, kad šis process sākās. Kas ir impērija, kāda ir tās struktūra – tas šodien ir svarīgi. Varbūt amerikāņiem ir apnikusi šī elle, varbūt ir gaidāmas impērijas beigas, varbūt viņiem būs citāda attieksme, kad vara piederēs Ķīnai vai Indijai vai kādai citai valstij. Tas ir interesanti, tomēr tikai beigās ir iespējams aptvert, ka process ir beidzies. Tikai tad var redzēt, kā ir bijis, un novērtēt, kas tas bija. Mācība, ko var gūt no britiem, var tikt attiecināta arī uz amerikāņu impēriju. Tomēr viņi ir apņēmības pilni nemācīties no pagātnes. Viss ir jāizgudro no jauna, visam ir jābūt viņu projektam, kļūdas ir jāatkārto ar masveida nogalināšanām un slepkavībām. Viņi dzīvo savā realitātē, un paši arī to rada.

Kā tu izdomāji doties uz Afganistānu pirmoreiz?

Mani tas vienmēr ir interesējis. Es daudz strādāju kā ārštata fotogrāfs – galvenokārt žurnāliem. Nebija skaidras nākotnes, grimu lielos parādos – apmēram 25 000 mārciņu mīnusā uz kredītkartēm. Es lēnām izgaisu nebūtībā.

Kara jautājumam jābūt nozīmīgam ikvienā valstī, kuras karavīri ir nosūtīti uz karadarbības zonu – arī Latvijas un Lietuvas – tomēr par to vispār netiek diskutēts. Padomā par Vjetnamas karu… Kad es studēju koledžā, visi atsaucās uz Vjetnamas karu. Visi fotogrāfi, kas tur atradās, bija kritiski. Viņi bāza degunu citu cilvēku darīšanās, iedziļinājās stāsta detaļās un pamazām radīja atmosfēru, kas neļāva ASV ilgāk uzturēties Vjetnamā. Šodien šāda veida kritika ir izzudusi. Kur tā ir palikusi? Fotogrāfi vairs ar to negrib nodarboties. Es gribēju mainīt kara fotogrāfiju, mēģināt nofotografēt karadarbību citādi. Vēlējos doties ar 4×5 kameru uz konflikta vietu ar domu, ka tad jau redzēs, kas no tā visa sanāks. Tolaik iztiku pelnīju ar Hasselblad. Kad devos uz Afganistānu, man likās, ka pastāv diezgan liela iespējamība, ka mani aplaupīs. Ja es ņemu līdzi Hasselblad un to zaudēju, tad vairs nevaru strādāt. Ja 4×5 kamera pazūd, es varu izmantot Hasselblad, lai nopelnītu naudu jaunai 4×5 kamerai. Tā bija lēta – 1200 eiro par kameru un objektīvu. Man arī šķita, ka tā neliekas zogama, tā izskatījās pēc mēbeles – kas gan to zags? Man bija arī 35mm filmu aparāts, bet pirms došanās uz lidostu, es nolēmu to atstāt mājās. Nodomāju, kāda jēga – tur būs daudz fotogrāfu ar labākiem sakariem, vairāk naudas, satelīta antenām utt. Es vienkārši pamēģinu ar šo un dodos mājās.

Es gribēju fotografēt Kosovā, bet nebija drosmes. Man bija pārāk lielas bailes, un es par to dusmojos. Teicu, ka nākamreiz, kad notiks kaut kas tamlīdzīgs, noteikti došos. Tas vairāk bija kā eksperiments – vienkārši, lai redzētu, vai es to varu izdarīt. Kad tur nokļuvu, otrajā dienā uzņēmu vienu fotogrāfiju, un man uzreiz viss tapa skaidrs – kā tas ir jādara un kāpēc. Tolaik interesējos par glezniecību, mani aizrāva gleznas, ko angļi pirka Britu impērijas veidošanās sākumā 17. gadsimtā. Kad angļi devās uz Romu, viņi iegādājās gleznas, kurās bija attēlotas drupas. Visās šajās gleznās bija metafora: ka pat visvarenākā impērija – Romas impērija – tagad nav nekas vairāk kā drupas. Mana ideja bija citēt šīs gleznas, un es fotografēju tajā pašā zeltainajā gaismā, kādu mēs tajās redzam. Es turp devos pats par saviem līdzekļiem un strādāju kopā ar dažām sievietēm fotogrāfēm. Mēs tur vienkārši sitāmies kā amatieri, un ļoti laipni afgāņi palīdzēja mums izdzīvot un palikt drošībā. Tas bija kā piedzīvojums no Indiana Džonsa filmas.

Tad es atgriezos un apstrādāju filmas. Man likās, ka izskatās labi un ka neko tādu iepriekš nebiju redzējis. Bija 2001. gada Ziemassvētki, un kāds mans labs draugs ieteica sazināties ar Keitiju Raienu (Kathy Ryan) no The New York Times žurnāla. Es piezvanīju, un pārsteidzošā kārtā viņa pati bija pie telefona. Es teicu: “Labdien, es biju Afganistānā ar lielformāta kameru.” Un viņa teica: “Uzgaidi, mēs tikko iznācām no sapulces, kurā spriedām, ka vajadzētu kādu sūtīt uz Afganistānu ar lielformāta kameru. Es jūs nepazīstu. Ja mēs neizmantosim jūsu attēlus, bet ieraudzīsiet lielformāta fotogrāfijas mūsu žurnālā, tas nav tāpēc, ka mēs nozagām jūsu ideju.” Tā es aizsūtīju savas fotogrāfijas, un vēlāk viņa man zvanīja un teica, ka viņiem mani darbi ir patikuši. Fakts, ka viņi atzina manus darbus par labiem, lika man domāt, ka tie tik tiešām ir vērtīgi. Mana aģentūra ieteica virzīt darbus tālāk un vēl kaut ko nopublicēt. Vēlāk nolēmu, ka vajadzētu izdot grāmatu, bet, tā kā man nebija pietiekami daudz darbu veselam izdevumam, 2002. gada maijā devos atpakaļ uz Afganistānu un mēnesi tur nostrādāju. Ar šo darbu ieguvu balvas konkursos, un mana karjera pilnībā izmainījās. Pirmo reizi kopš koledžas beigšanas es negrimu parādos. Pirmie desmit gadi fotogrāfa karjerā pagāja totālos mīnusos.

Tu studēji Ņūportā…

Jā, arī to es savā ziņā uzstādīju kā izaicinājumu. Devos uz universitāti, lai kļūtu par akadēmiķi. Kad apsvēru iespēju ķerties pie doktora disertācijas, atcerējos par darbiem, kuri gulēja plauktos bibliotēkā – paņemot tos rokās, citreiz varēja redzēt, ka neviens tos nav cilājis, kopš tie tur nolikti. Doma par darbu četru gadu garumā, kura rezultātu neviens pēc tam neizlasīs, likās pārāk nomācoša. Kā gan to padarīt interesantāku? Viena no manām pasniedzējām ieteica apskatīt viņas vīra grāmatas. Apskatīju dažas, kurās puse bija teksta un puse – fotogrāfiju. Tās bija labi argumentētas grāmatas ar labām fotogrāfijām, un es tās visas izlasīju. Es pat varu iztēloties savu mammu tās lasām, jo tās bija saturīgas. Tad sapratu, ka tas ir veids, kādā es gribētu redzēt savu doktora disertāciju. Šķita, ka to izlasīs vairāk cilvēku. Es jautāju savas pasniedzējas vīram, kur viņš studēja, un viņš atteica, ka Ņūportā. Kā sociologs viņš rakstīja ievadus fotogrāfu grāmatām. Atceros, ka viņš iedeva man izlasīt kādu grāmatu, un tā bija ļoti laba – to izlasīju un veicu pierakstus. Es to lasīju kā mācību grāmatu un tikai pēc tam apskatīju fotogrāfijas un uzzināju, kas bija to autors. Tas bija Jozefs Kudelka (Josef Koudelka). Pirms tam es par viņu neko nebiju dzirdējis. Koledžai Ņūportā bija ļoti laba reputācija: sauss akadēmisms, fotogrāfija un fotožurnālistika, nekādu izpušķojumu. To vadīja Magnum fotogrāfs Deivids Harns (David Hurn).

Vai pats arī pasniedz fotogrāfiju?

Ne gluži. Es pasniedzu nelielus kursus, piemēram, četru dienu meistarklases, taču nepasniedzu koledžā. Es joprojām daudz fotografēju. Manus projektus nosaka notikumi, tāpēc es nekad nezinu, kad kaut ko uzsākšu. Gribētu doties uz Afganistānu nākamgad, lai dokumentētu kara noslēgumu. Es tur biju karadarbības sākumā, un tagad vēlos redzēt, kādas izskatās beigas – ko amerikāņi būs atstājuši aiz sevis, kā šī vieta būs mainījusies, ko darīs talibi… Tāpēc es nevaru pasniegt, jo lekcijas tiek piedāvātas gada garumā un studentiem ir mērķi. Es nevaru pēkšņi pateikt: “Man jādodas uz Afganistānu!” Pasniegšu lekcijas, kad būšu nedaudz vecāks.

Tātad tu vēlies redzēt noslēgumu?

Vēlos uzzināt, kā tas izskatīsies – beigas – kad amerikāņi pametīs šo zemi. Kabulā ir savveida ārzemnieku burbulis, ārzemju nauda, meitenes apmeklē skolu un viņām ir zināma brīvība, varbūt viņu tēvi strādā BBC, sievietes pavada laiku ar vīriešu kārtas kolēģiem. Desmit gadu garumā Afganistānā bijusi citāda sociālā dzīve. Kad Taleban atkal nāks pie varas, ko viņi domās? Ka tās meitenes ir padauzas un ka viņas ir jāsoda? Zināt, apmēram tas pats, kas notika ar Latviju pēc Otrā pasaules kara, kad pie varas nākušie centās noskaidrot, kuri palīdzēja vāciešiem. Tā tas bija Francijā un Baltijas valstīs pēc Otrā pasaules kara, tā tas bija Kambodžā… Fardins, fotogrāfs, kurš man palīdzēja, kamēr es biju Afganistānā, regulāri saņem draudu vēstules no Taleban. Viņi raksta, ka zina, ka viņš palīdz ārzemniekiem un ka viņam tas tūlīt pat ir jāizbeidz. Šobrīd viņi taisa sarakstus, novēro un veic nepieciešamos priekšdarbus. Tādi cilvēki kā Fardins ir ļoti nobijušies.

Šobrīd Kabulā apgrozās liela nauda. Daudz līdzekļu tiek nozagti, slēdzot līgumus, lielākā daļa naudas tiek ieguldīta nekustamajos īpašumos. Šāda tipa ekonomika var izdzīvot, ja tiek apgrozīts vēl lielāks daudzums naudas, taču, kad Taleban nāks pie varas, tas viss sabruks. Amerikāņi ir uzbūvējuši elektrostaciju pie Kabulas, afgāņi viņiem lūdza to nedarīt. Tā ir būvēta, izmantojot jaunākās tehnoloģijas un importētu degvielu. Kad amerikāņi pametīs Kabulu, afgāņiem pašiem nebūs pa spēkam to uzturēt. Afgāņi saka, ka krievi vismaz uzbūvēja dažas ēkas un tiltus, bet amerikāņi pat to nedara. Afganistānā ir milzīga armija, kāds pusmiljons karavīru. Kad amerikāņi dosies prom, kas par viņiem maksās? Armija nemaksās viņiem algu, un viņi dosies mājās un darīs to, ko karavīri vienmēr dara. Varbūt izcelsies pilsoņu karš. Visi inteliģentie cilvēki – tādi kā Fardins – grib pamest šo zemi, savukārt gangsteri un ģenerāļi, kuri nopirkuši nekustamo īpašumu Dubaijā, vienkārši notīsies, kad būs pienācis laiks. Nākotne izskatās ļoti drūma. Man jāatrod veids, kā palīdzēt Fardinam.

Vai Afganistāna ir tavs mūža projekts?

Es tam negribētu piekrist. Šķiet, katram ir jāsamaksā savi parādi, un es tai vietai jūtos parādā. Es negribu ar to nodarboties visu mūžu, tas nebūtu pārāk jauki attiecībā uz Norfolkas kundzi, jo viņai Afganistānas projekts sagādā daudz raižu.

Kad atrodies tādā vietā kā Afganistāna, tev ir balta āda, kredītkarte, pase uz normālu valsti, lidmašīnas biļete, bet cilvēkiem, kurus tu fotografē, nav nekā no tā, un neviens nevēlas uzklausīt viņu stāstu. Ko tu šādos gadījumos dari? Tev ir pienākums izstāstīt viņu stāstu. Es nemaz tik bieži nesatieku cilvēkus, bet vienalga var gadīties nokļūt kādā kalnā četros no rīta, lai uzņemtu fotogrāfijas, un es varu apgalvot, ka uzradīsies kāds čoms un teiks: “Sveiks, ko tu te dari, es tev gribētu pastāstīt par savu dzīvi.” Un kad viņš pastāsta par savu dzīvi, ka viņa sieva tika izvarota un viņa ciems nodedzināts, ko tu iesāc ar šo informāciju? Vai tu saki: “Liels paldies, es tagad esmu ceļā uz lidostu, uz redzēšanos!” un aizmirsti par to, vai tu domā: “Lieliski, es uzņemšu bildi un dabūšu lielu balvu konkursā, pārdošu fotogrāfiju un kļūšu bagāts.” Vai arī tu uzņem fotogrāfiju, noliec to kastē uz plaukta un nekad to nerādi nevienam. Katrs no šiem risinājumiem ir vienlīdz slikts. Tev ir iespēja šo attēlu parādīt pasaulei, tu vari mainīt viedokļus, stāstot stāstus, ir cerība, ka tu vari nedaudz izmainīt pasauli un panākt, ka tas, kas notika ar viņa sievu, nenotiks ar kādu citu. Protams, iespējas ir nelielas. Es negribēju kļūt par fotogrāfu, kurš sēž baltā studijā un taisa kaut ko no nezin kā. Tā lieliskā lieta, kas saistās ar fotogrāfiju, ir fakts, ka tu izej pa durvīm un pēkšņi pasaule tev iesit pa seju.

Vai esi uzņēmis kādas bildes šeit Nidā?

Esmu uzņēmis dažas tūristu bildes, ko parādīt sievai, tas arī viss. Mēs šurp devāmies pirms astoņiem gadiem. Mana drauga bērniem bija lietuviešu auklīte, un, tā kā mēs ļoti labi sapratāmies, viņa uzaicināja mūs uz savām kāzām. Tā mēs devāmies uz kāzām Kauņā. Tas bija jautri! Pēc tam atbraucām šurp uz dažām dienām atpūsties.

Ko tu domā par faktu, ka ainavu fotogrāfija ir kļuvusi ļoti populāra?

Kad es studēju koledžā, visi gribēja kļūt par kara fotogrāfiem – Dons Makalins (Don McCullin), Džeimss Nahtvejs (James Nachtwey). Kad beidzu studēt, visi gribēja būt modes fotogrāfi – Rankins (Rankin), Mario Testino. Tagad daudzi darbojas ainavu fotogrāfijā. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Daudz kas ir saistīts ar faktu, ka koledžās nevienu nemāca uzdrošināties fotografēt uz ielas, kur nepieciešama zināma izturība. Tādās valstīs kā Anglija uzņemt fotogrāfijas uz ielas ir ļoti sarežģīti, jo viss ir privātīpašums, visur priekšā apsardzes darbinieki, policijai ir tiesības pārmeklēt tavu kameru, jo visi tagad esot no al-Qaeda. Faktiski uzņemt fotogrāfijas uz ielas ir ļoti grūti. Tā ir normāla parādība, ka kāds mazs perdelis zaļā vestē var pienākt pie tevis un pateikt – nē, jūs nedrīkstat šeit fotografēt, šeit ir privātīpašums. Īpaši grūti ir uzņemt fotogrāfijas, ja kaut kur figurē bērni, pat ja viņi atrodas 500 metru attālumā, jo tad visi domās, ka tu esi pedofils. Daudz jauniešu pabeidz koledžu un uzņem ainavu bildes, jo tas liekas nesarežģīti un neproblemātiski.

Manuprāt, ir svarīgi uzņemties risku – atklāt sevi un kļūt ievainojamam. Visapkārt ir daudz ainavu fotogrāfiju. Liela daļa to ir aukstas – tās izskatās labi žurnālā, bet ne grāmatā, tajās nav argumentu. Vakardien tu rādīji ļoti jaukas fotogrāfijas ar Pārdod zīmēm (autors Reinis Hofmanis – aut. piez). Tās labi atspoguļo Latviju un tās ekonomiku, tas ir labi nostrādāts darbs, bet tā nav grāmata, jo pietiek redzēt astoņas fotogrāfijas, lai šo projektu saprastu. Liekas, ka viņš negribēja iedziļināties sarežģītās idejās. Ja viņam būtu astoņas Pārdod fotogrāfijas, astoņas ar sešpadsmitgadīgiem bezdarbniekiem, astoņi latviešu portreti, kuri emigrē uz ārzemēm, tas būtu lielāks projekts par Latvijas ekonomiku, vislielāko burbuli Eiropā. Tā būtu iedziļināšanās problēmas būtībā. Šobrīd tas ir viegla rakstura projekts.

Šķiet, tagad jauna un aktuāla tendence ir inscenētā fotogrāfija. Parasti jaunas meitenes ar basām kājām šādi izpildās (Norfolks uzraušas kājās, pieskrien pie loga, paslēpj galvu aiz aizkara un ieņem kroplīgu pozu – aut. piez.) vai varbūt tās ir četras zemenes uz grīdas. Skaists interjers kā reklāma, un tas ir salīdzinoši vienkārši, izskatās diezgan skaisti, es varu iedomāties, ka šos attēlus var labi pārdot, varu iztēloties tos atsevišķos žurnālos. Tas ir viegli izdarāms, nekāda riska, bet tajos nekā nav. Pagājušā nedēļā kāda sieviete rādīja man savus darbus, viņa teica, ka tie ir par sarežģītām attiecībām starp mātēm un meitām… Taču tie bija mēsli! Šādi cilvēki viegli aiziet strādāt reklāmā. Un, man liekas, ka inscenēto fotogrāfiju ir pat vairāk nekā ainavu. Jo, uzņemot ainavu, tu vari ārā saaukstēties, bet inscenēto fotogrāfiju vari uzņemt kaut vecāku mājās.

Kad tu strādā, vai tie parasti ir pasūtījumdarbi?

Problēma ar pasūtījumiem ir tāda, ka tie ir ļoti riskanti. Tevi var neielaist valstī, tevi var aplaupīt, tu vari atklāt, ka nav nekā, ko fotografēt. Ja uzņemies pasūtījumu, tev noteikti kaut kas ir jārada. Tāpēc es labāk to daru pats, jo tad es esmu brīvs ciest neveiksmi. Ja tev šādas brīvības nav, nonāc nepatikšanās. Kad 2006. gadā izraēļi bombardēja Libānu, es to fotografēju pats par savu naudu.

Ar ko tu nodarbojies pašreiz?

Esmu daudz fotografējis konfliktus, bet es to vairs nevēlos. Esmu pateicis, ko vēlējos. Cenšos fotografēt kara tehnoloģijas, to, kā karš tiek izcīnīts. Vairs nekaro, šaujot ar ieročiem. Modernā karadarbība notiek ar datorsistēmām, satelītiem, zemūdenēm, specvienībām, izmantojot neredzamas sistēmas. Pagājušā gada nozīmīgākais karadarbības akts, kas tiks ierakstīts pasaules vēsturē, bija notikums, par ko jūs droši vien nekā nezināt. Amerikāņi ievietoja vīrusu irāņu programmnodrošinājumos atomelektrostacijā, kurā attīra urānu. Kad iekārtas griezās lielā ātrumā, vīruss lika tām griezties desmit reižu ātrāk un rūpnīca vienkārši eksplodēja. Kopš šī notikuma ir bijuši vairāki stāsti par kiberkariem, inficētām iekārtām, kas iznīcina pašas sevi un rūpnīcas. Visos arābu pasaules datoros ir vīruss; šīs ierīces kontrolē amerikāņi un izraēļi. Man daudz nozīmīgāk šķiet dokumentēt šāda veida notikumus. Problēma tikai ir tāda – ko, pie velna, fotografēt? Un viņi to zina. Tas ir tik ērti, jo fotogrāfi var nofotografēt tikai to, kas ir fotografējams. Ja tas nav fotografējams, tas pazūd pat nepieminēts. Ja tu nezini, ka kaut kas notiek, kā tu vari pret to protestēt vai vērst savas dusmas? Vai tā nav perfekta karadarbība? Karš, kas ir pilnībā privāts. Paskatieties uz karu Somālijā, tas vispār neparādās laikrakstos.

Vai zināt Trevoru Paglenu (Trevor Paglen)? Viņš ir ģeogrāfs, kurš fotografē slepenas rūpnīcas no piecdesmit kilometru attāluma, izmantojot teleskopu. Viņš arī ir fotografējis satelītus, kuri tiek palaisti kosmosā. Dažreiz var redzēt tikvien kā gaismas svītru debesīs, fotogrāfijas ir šausmīgā kvalitātē, bet tur jau tā sāls. Neredzamā karadarbība – tā, kur patiesībā nauda tiek tērēta. Viņi grib lasīt jūsu e-pastus, ieslēgt kameru jūsu datorā, uzņemt fotogrāfiju ar jūsu mobilo telefonu. Tāda izskatās nākotnes karadarbība. Kā to nofotografēt? Tas ir īsts izaicinājums!