Intervija ar Džesiku Bakhausu

Vasarā Arlā satiktā vācu fotogrāfe Džesika Bakhausa (Jessica Backhaus, 1970) Francijas dienvidu karstumam raksturīgajā smaržā, atklājas personiskā intervijā, stāstot par profesijas izvēli, draudzību ar vācu izcelsmes franču fotogrāfi Žizeli Froindu (Gisele Freund), kurai veltījusi sēriju Viena diena novembrī, par sievišķīgo pieeju detaļām un iedvesmas avotiem.

Džesika Bakhausa tiek uzskatīta par vienu no ievērojamākajām figūrām laikmetīgajā vācu fotogrāfijā. Viņas darbi ir izrādīti daudzās personālajās un grupu izstādēs, to skaitā, Nacionālajā Portretu galerijā Londonā un Martina Gropiusa namā Berlīnē. Šobrīd viņas kontā ir sešas monogrāfijas, viņas fotogrāfijas ir daudzu prominentu kolekciju sastāvā, piemēram, Deutsche Börse mākslas kolekcijā Vācijā, ING mākslas kolekcijā Beļģijā, Hjūstonas Mākslas muzejā un Margulies kolekcijā Maiami, ASV.

Kā sākās jūsu mīlestības stāsts ar fotogrāfiju?

Tas ir skaists formulējums, jo kaut kādā veidā tas patiešām ir mīlas stāsts, īpaši mākslas un radošo jomu pārstāvjiem. Man šis stāsts sākās visai agri, jo es uzaugu mākslinieku ģimenē – mana māte ir aktrise un tēvs teātra režisors. Es praktiski piedzimu teātrī, un mēs visu laiku ceļojām pa Vāciju, atkarībā, kurā teātrī bija iestudējums. Mēs bijām kā čigāni. Taču tā, protams, bija aizraujoša un krāsaina bērnība, jo man vienmēr apkārt bija aktieri un mākslinieki. Mani uzaudzināja brīvā gaisotnē, mūsu mājās vienmēr ciemojās viesi, vecāki bija ļoti atvērti. Tā bija netradicionāla bērnība. Es domāju, ka tas bija sākums dzirkstelei, manai interesei. Es vienmēr vēroju, skatījos no kulisēm, pildīju mājas darbus, bet te atkal no tiem novērsos un turpināju skatīties aktieros. Pēc kāda laika manī izveidojās tāda novērošanas, aculiecinieces maņa. Vecāki izšķīrās, un es divpadsmit gadu vecumā ar māti pārcēlos uz Berlīni. Viņa iemīlējās sievietē, kurai piederēja fotogrāfiju un filmu arhīvs, tā savus pusaudzes gadus es stundām un dienām ilgi pavadīju arhīvā, biju burtiski pārņemta. Sešpadsmit gadu vecumā es apzinājos, ka manī ir attīstījusies kaisle pret attēlu – tieši tolaik dzima mana mīlestība pret fotogrāfiju.

Vai teātra māksla jūs neieinteresēja?

Tas ir vēl viens labs jautājums. Patiesībā es esmu ļoti kautrīga. Pēdējo desmit gadu laikā ir bijis jāiemācās, kā vadīt lekciju vai meistarklasi. Un vēl joprojām, katru dienu man ir jāpārvar bailes uzstāties publiski. Lai arī es mīlu aktiermākslu, un biju tai tik tuvu, izlēmu, ka labāk jūtos aizkulisēs. Es izvēlējos būt aiz fotoaparāta.

Kā jūs raksturotu savu fotogrāfiju?

Es domāju, ka mani darbi ir ļoti intuitīvi, tie atspoguļo manas emocijas. Daudzkārt pat mani pārsteidz, ka arī citi cilvēki sajūt kaut daļu no tām. Es sevi izpaužu, jo nezinu citu veidu, kā to izdarīt. Domāju, ka mani darbi ir liriski, ļoti poētiski. Tie nav pārāk stāstoši vai dokumentāli, tie ir ļoti īsti un dabiski, nekas manos darbos nav inscenēts. Man patīk redzēt lietas tādas, kādas tās ir. Ja cilvēki jūtas saviļņoti un aizkustināti, redzot manus darbus, tas ir lielākais kompliments. Mans mērķis ir aizkustināt, un mana fotogrāfija ir ļoti klusa, nevēlos kliegt un radīt skandālus. Tās ir mazas lietas un detaļas, kuras, manuprāt, izstāsta daudz vairāk par kopējo ainavu. Dažkārt, lasot starp rindām, var uzzināt daudz vairāk.

Ir skaisti, ja savas sajūtas var nodot citiem un padarīt tās universālas. Vai uzskatāt, ka skaistuma izpratne arī ir universāla?

Tā ir tik subjektīva! Zinu, ka nebaidos no skaistā un man tas ir nepieciešams. Bet kas vispār ir skaistums? Tas tiešām ir atkarīgs no katra individuāli, viedokļi šajā jautājumā ir ļoti personiski. Cilvēki dažkārt saka, ka manu darbu tēmas ir tik banālas un neinteresantas, taču es tās uzskatu par skaistām. Tās ir mazāk paredzamas, man patīk, ja viss nav pavisam vienkārši.

Esmu ievērojusi, ka daudzkārt apmeklētāji, ejot prom no izstādes, nosaka: “Kāpēc mākslinieki nevar radīt ko skaistu tā vietā, lai rādītu depresīvus darbus?”

Cilvēki vēlas drošības sajūtu. Ja viņi nesaprot izstādē redzēto, viņi uztraucas un zaudē pamatu zem kājām. Daudzi šajā brīdī atmet ar roku. Cilvēki vēlas zināt visu, viņi visu analizē. Taču ir jādzīvo, jāpiešķir darbam noteikta brīvība. Neuzskatu, ka visu var izskaidrot – vai nu tu to jūti vai nē. Es arī nevēlos, lai mani ievieto kādā plauktiņā, vēlos būt brīva.

Vai jums ir kādi darba rituāli, rutīna?

Kā kuru reizi. Pagājušajā ziemā, piemēram, muzejs (MARTa Herford Vācijā – aut. piez.) pasūtīja darbu par radīšanu – mākslinieka studijā un virtuvē. Biju pilnīgi brīva radīt tādu darbu, kādu vēlējos. Sākumā šķita, ka tas varētu būt bīstami – abas šīs teritorijas atrodas uz robežas, aiz kuras sākas komercija. Bet izlēmu mēģināt, jo tas bija izaicinājums. Šim konkrētajam pasūtījumam bija grafiks, ne gluži rutīna, taču dažus mēnešus es biju pilnībā pārņemta, fotografēju visu laiku. Visbiežāk strādāju pie ilgstošiem foto projektiem, trīs, četrus gadus. Mani saista iespēja atskatīties uz to, pie kā es strādāju un kā tajā pietrūkst – tas ir līdzīgi kā atrisināt mīklu, uzdevumu. Ar laiku izveidojas distance, un šāds ritms man patīk. Ir nedēļas, kad jūtos iedvesmota un strādāju visu laiku, taču ir brīži, kad es tikpat kā nefotografēju, jo neredzu vai nejūtu. Man nepieciešama enerģija un svaigi kritiska acs, lai no jauna aplūkotu darba tēmu.

Pie kā jūs strādājat pašlaik?

Tas ir projekts, kuru aizsāku, kad vēl dzīvoju Ņujorkā – tā galvenā tēma ir laika fenomens. Sērijas nosaukums ir Vienreiz, joprojām un mūžīgi (Once, Still and Forever), un tā aplūko pagātni, bet vienlaicīgi ir arī jauna perioda sākums dzimtenē pēc divdesmit divu gadu prombūtnes. Tas nav nedz hronoloģisks, nedz dokumentāls projekts. Atkal jau es parādu Ņujorku un Berlīni caur kluso dabu un savām sajūtām. Šī sērija ir arī par to fascinējošo sajūtu, ka dažas lietas notiek tikai vienreiz, taču ilgst mūžīgi. Darbs ir par dažādajām sajūtām, kuras mēs piedzīvojam sava mūža laikā, un šobrīd es pie tām strādāju, jo pirms trim gadiem piedzīvoju radikālas pārmaiņas. Es nomainīju kontinentus, personisko dzīvi, notika tik daudz lietu, kuras es mēģināju izprast. Dažkārt nepieciešams aizbraukt, lai būtu iespēja atgriezties.

Vai ir iespējams aprakstīt lietas, kas jūs iedvesmo?

Mani iedvesmo dzīve! Tā ir mūsu dzīve, emocijas un sajūtas. Interesanti, ka nesen izsūtītajā anketā no manas Bostonas galerijas visiem pārstāvētājiem māksliniekiem tika uzdots šis pats jautājums. Tie ir mirkļi un dažādas situācijas, kas mani aizkustina un iedvesmo. Tā var būt tikšanās ar kādu cilvēku vai fantastiska izstāde; esmu visai apsēsta ar filmām, to dialogi var mani iedvesmot, vai arī kāda saruna uz ielas, kā arī arhitektūra, māja un tās atmosfēra…

Kas jums fotogrāfijā ir lielākais atalgojums?

No vienas puses, tā ir iespēja dzīvot brīvi. Es jūtos priviliģēta, ka varu nodarboties ar to, ar ko esmu aizrāvusies. Ja paveicas, ir iespēja darbus izstādīt, un, ja tie vēl aizkustina skatītājus, tad tā ir patiesa dāvana. Fotogrāfija rada iespēju redzēt pasauli un iekļūt vietās, kuras es nevarētu apskatīt, ja strādātu birojā no 9 līdz 5. Man bija iespēja iekļauties Polijas sabiedrībā, redzēt, kā dzīvo zemnieki, iekļūt dažādu pavāru virtuvēs. Man šķiet, ka tas ir brīnišķīgi, ka fotogrāfija paplašina redzesloku. Mana māte reiz teica: “Ja tu esi mākslinieks, tev jābūt gana jūtīgam un ievainojamam, lai kaut ko sajustu, lai ļautos notiekošajam, un tajā pašā laikā nepieciešama arī ziloņa āda, jo māksla var būt nežēlīga.” Tā ir kas vairāk par šķietamo, tā nav pasaka, bet gan smags darbs. Ir jābūt patiesi aizrautīgam visos aspektos, jo lietas nenotiek pašas no sevis. Taču tas ir dzīvesveids, kuru es esmu izvēlējusies.

Jūs esat pavadījusi kādu laiku kopā ar Žizeli Froindu. Kādas bija jūsu attiecības?

Viņa kļuva par manu draudzeni, skolotāju, padomdevēju… Kad man bija deviņpadsmit gadu, studēju Parīzē, un mums uzdeva izlasīt viņas grāmatu Fotogrāfija un sabiedrība (Photographie et société). Es to izdarīju un biju ieintriģēta, jo man nebija ne mazākās nojausmas, kas bija Žizele Froinda. Papētīju un uzzināju par viņas devumu un cik nozīmīga viņa ir fotogrāfijas pasaulē. Mani arīdzan ārkārtīgi saviļņoja Froindas darbi, man tie šķita patiesi un aizrautības pilni. Tolaik absolūtā ideālismā nodomāju, cik jauki būtu ar viņu iepazīties. Izrādījās, ka 1992. gada 5. novembrī man ļoti paveicās! Parīzē norisinājās fotogrāfijas mēnesis, programmā bija daudz izstāžu un notikumu, arī simpozijs par autortiesību tēmu. Žizele arī tur bija, un es sapratu, ja vēlos ar viņu iepazīties, tad varu to izdarīt tagad. Tā bija tagad vai nekad sajūta. Nezināju, kā viņu uzrunāt, tur, protams, bija daudz cilvēku, kas vēlējās ar viņu aprunāties. Vienubrīd stāvēju viņai blakus, viņa runājās ar amerikāņu žurnālistu. Kad viņi beidza sarunu, izlēmu pateikt dažus teikumus, kas beigās sanāca ļoti banāli, viņa noklausījās, un šķita, ka viņai vienalga. Tā nu es nospriedu, ka tas arī bija mans moments. Paliku turpat stāvot, bet te pēkšņi Žizele pagriezās un teica: “Vai jūs dzirdējāt, cik perfektā franču valodā runā šī jaunā sieviete?” Viņa apturēja interviju un sāka sarunāties ar mani; mēs apmainījāmies ar pieklājības frāzēm, un tad negaidīti viņa no žaketes kabatas izvilka kartona gabaliņu ar savu telefona numuru, piebilstot: “Kāpēc gan jums man nepiezvanīt? Padzersim pie manis tēju!” Es biju patiesi pārsteigta.

Kad aizgāju pie viņas ciemos, mēs kopā pavadījām visu pēcpusdienu. Tā bija visapbrīnojamākā tikšanās, viņa bija tik ieinteresēta manā dzīvē, un es, protams, biju ārkārtīgi ieinteresēta viņas maģiskajā biogrāfijā. Mums vienkārši bija kontakts, tas bija sākums skaistai draudzībai, kura ilga līdz 2000. gadam, kad viņa nomira. Viņai bija 84 gadi, kad satikāmies, bet mēs tik daudz ko darījām kopā – gājām uz izstādēm un filmām, es viņu iepazīstināju ar saviem draugiem, gatavoju viņai… Mūsu draudzība bija viena no skaistākajām dāvanām, kādas dzīve man jebkad sniegusi. Lai arī mums bija tik liela gadu atšķirība, mēs pilnībā sapratāmies, mūsu starpā bija vienotība un mīlestība. Mēs iedvesmojām viena otru. Viņa mani ietekmēja ne vien profesionāli, bet arī ar savu dzīves un mākslas filozofiju. Vēl kāda lieta, ko es no viņas iemācījos, bija drosme dzīvot savu dzīvi un sekot pārliecībai, darīt kaut ko bez kompromisiem.

Vai jūs arī pasniedzat?

Kā jau teicu, esmu kautrīga, taču man ir lūguši mācīt daudzkārt. Esmu lasījusi lekcijas un vadījusi meistarklases, un pirms pāris gadiem mani lūdza uz gadu aizstāt pasniedzēju Štutgartes Mākslas akadēmijā. Mani iedrošināja pieņemt amatu. Kopā ar studentiem strādājām pie viņu projektiem, kopumā tā bija skaista pieredze, lai arī es sevi neredzu kā pasniedzēju. Kad saņemu sirsnīgu atgriezenisko saiti, lēmums vairs nešķiet tik nepareizs, lai arī es vēl joprojām apsveru, ko varu studentiem sniegt.

Vai jūs mēģinātu vēlreiz?

Nē, es neturpinu pasniedzējas darbu. Daudz iemācījos kopā ar studentiem, bet, lai cik daudz prieka es guvu, man jāatzīstas, ka arīdzan biju pilnīgi izsmelta. Ja piekrītu ko darīt, tad cenšos no sirds. Man nebija laika sev, jo biju pārāk iedziļinājusies viņu darbos.

Kādi ir jūsu jaunākie atklājumi fotogrāfijā?

Tas gan nav jauns darbs, bet es pieminētu ķīniešu fotogrāfa Dinu Lī (Dinu Li) darbu Visu ceļojumu māte (The Mother of All Journeys). Atgriežoties mātes pagātnē, viņš apmeklēja visas vietas, kas viņai bijušas nozīmīgas un dokumentēja tās. Tas ir skaists, intīms un saviļņojošs projekts.